A.POLEŠČUKS: LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

— Alma! — es uzsaucu. — Alma, nāc šurp!

— Nāc, nāc šurp, — Kļimenko labināja, sev pa gurnu plakšķinādams. — Nāc nu.

Alma paskatījās uz viņu, bet klāt nenāca.

— Un kas tai par kakla siksnu! Tādu nekad nav ga­dījies redzēt! — Kļimenko noliecās pie Almas un ar rokām aizskāra tās kakla siksnu.

Alma pārvērtās, spalva tai sabozās. Suns nikni ierū­cās un, galvu ierāvis, gāja virsū Kļimenko.

— Kas tad nu? Kas tad nu.. . Tad jau noslēpums meklējams kakla siksnā. Varbūt tur kas noslēpts?

— Mēģināsim noņemt, — es piekritu, bet, tiklīdz pieskāros kakla siksnai, Almas mierīgums bija pa­galam.

Alma atkal saboza spalvu, nikni ierūcās un uz vē­dera līda pa grīdu, raudzīdamās acīs gan man, gan Kļi­menko. Ar visu savu ķermeni tā kaut ko lūdza.

-— Vai redzat… — sacīja Kļimenko, aplūkodams kakla siksnu, — vai redzat šos vara bumbulīšus? Tas ir nevis fabrikas, bet roku darbs. Kakla siksnā var būt kāda slēptuve.

— Nedomāju vis. Kakla siksna ir no kaut kādas smalkas plastmasas. Pārāk plāna, lai būtu divkārša. To­mēr pamēģināsim.

Ar strauju kustību man izdevās atāķēt un atvērt kakla siksnu. Bet Alma izrāvās man no rokām un no­gūlās uz paklāja. Es tai biju sagādājis kādas neiedo­mājamas ciešanas. Kļimenko pieskārās atāķētajai kakla siksnai, kas arvien vēl karājās Almas skaustā. Siksna bija piestiprināta tieši pie ādas, it kā pielīmēta… Es saudzīgi aizāķēju kakla siksnu. Alma nomierinājās, ne­drošiem soļiem nolīda kaktā un, no mums aizgriezu- sies, apgūlās uz paklāja.

— Vai jūs ko saprotat? — es jautāju Kļimenko.

— Nē. Man tāda sajūta, ka ar kakla siksnu kaut kas saistās. Kāpēc vajadzēja siksnu tik cieši piestipri­nāt pie pašas ādas. Kā tas izdarīts un kāpēc? Tas ir šausmīgi! Es taču gribēju to noraut.. .

— Mēs suni būtu nonāvējuši!

— Viss var būt, viss var būt… Pēc suņa izturēša­nās pagalmā … Kā tas pārmācīja to mazo sunīti, jūsu Sibīrieti! Tas bija ļoti asprātīgi, pārāk asprātīgi… ja ievēro, ka to darīja suns. Tagad vienu faktu es apsveru pavisam citādā gaismā… — Kļimenko atvēra savu mapi un izņēma kādu fotogrāfiju: — Skatieties . ..

Uz fotogrāfijas redzama šaura, muskuļaina, uz baltas drānas nedzīvi izplesta vīrieša roka ar daudzām dziļām brūcēm.

— Tie ir stikla griezieni, — Kļimenko norādīja uz brūcēm. — Mašīnas priekšējais stikls sadauzīts smalkās drumslās, bet tas nav galvenais. Skatieties, pie īkšķa un te, no otras puses, vai redzat? Tās ir zobu pēdas. Roka bija sažņaugusi stūri, bet roku visu sa­kampuši šīs pašas Almas zobi. Sākumā nodomāju — vai tikai suns nav vainīgs? Suns varēja sabīties no grū­diena un pārbijies sakampt saimnieka roku. Bet ta­gad…

— Jus teicat, ta esot vācu mašīna? — es iejauta­jos. — Bet vai zināt, ka Alma nesaprot nekādas pavē­les, nekādas parastās suņu pavēles. Varbūt pamēģināt vāciski? Es gan diezgan slikti runāju. Tikai drusciņ lasu un tulkoju …

— Arī es neesmu no stiprajiem … Bet pamēģināt var, — pievienojās Kļimenko. — Suns, šķiet, ir atgu­vies … Alma, atnes man grāmatu! — Kļimenko sacīja krieviski. (Alma nemaz nepakustējās.) — Das Buch! — viņš atkārtoja vāciski.

Alma tūlīt uztrūkās kājās un, paķērusi zoboS no galda pirmo pagadījušos grāmatu, uzmanīgi nolika to uz Kļimenko ceļiem.

Kļimenko tikai kautrējās — viņš tīri labi runāja vā­ciski. Suns izpildīja visas viņa pavēles. Suns uzlēca uz galda, izskrēja gaitenī un atgriezās no turienes ar viņa cepuri, tupēja uz pakaļkājām, tad pēkšņi atsēdās uz grīdas un vairs nepaklausīja. «Ko jums vajag? Es vairs neizpildīšu jūsu nevajadzīgos uzdevumus,» — to, šķiet, varēja lasīt viņas acīs.

— Kas tu īsti esi? — Kļimenko maigi jautāja vā­ciski. — Cilvēks vai dzīvnieks? Kas tu esi?

Alma vērīgi raudzījās uz Kļimenko, tad piegāja pie galda, ar ķepu apgāza spalvaskātu un zīmuļu trauku un, paņēmusi zīmuli zobos, pienāca pie mums. Suns, blenzdams uz zīmuļa galiņu, pārkoda zīmuli uz pusēm, ļaudams vienai pusītei iekrist Kļimenko plaukstā.

— Vai jūs ko saprotat? — Kļimenko man jautāja. — Ko suns ar to grib pateikt? Kāpēc tas pārkoda zīmuli taisni uz pusēm? Vai tiešām grib pateikt, ka nav ne dzīvnieks, ne cilvēks, ka tas ir . . .

— … puscilvēks! — man paspruka.

— Halbmensch … Puscilvēks … — Kļimenko no­teica.

Bet tad notika kaut kas neticams: Alma sāka māt ar galvu — mēs abi to skaidri redzējām! — Alma strauji kratīja galvu.

Mums kļuva baigi.

— Pajautājiet Almai par termosu, — es ieminējos. (Alma saausījās.) — Kur ir termoss? Tās saimniekam bija termoss.

Es ātri izgāju virtuvē, atgriezos no tās ar savu ter­mosu un ar pirkstu norādīju vispirms uz to, tad uz Almu. Dīvainais sun§ atkal pamāja ar galvu un izšāvās no istabas. Mēs steidzāmies tam pakaļ.

Almas mugura pazibēja starp lapām, tad suns veikli uzlēca uz mūra sētas, aizjoza pa to un nozuda.

— Vai tiešām atnesīs? Vai tiešām saprata? — Kļi­menko brīnījās.

— Pagaidīsim …

Alma pārradās pēc stundām divām. Kļimenko, šķiet, snauda krēslā, bet es, sunim ieskrienot istabā, lasīju. Zobos tas turēja termosu.

Kļimenko piesteidzās pie suņa, bet termosu Alma sniedza man. Termoss bija tukšs. Tas bija tikai ter­mosa apvalks, bez stikla trauka.

— Kur tad viss pārējais? — Kļimenko jautāja Almai.

— Pagaidiet, — es iebildu, — te kaut kas ir .. .

Termosā bija salocītas papīra lapiņas. Es uzmanīgi

vilku tās ārā citu pēc citas. Šo lapiņu bija daudz. Tās bija aprakstītas stingrā un stūrainā rokrakstā, viena daļa mašīnrakstā, visas sagrieztas ciešā vīstoklī.

Mēs vilkām ārā lapiņu pēc lapiņas. To numerācija nebija viscaur secīga. Tās bija no kaut kādas dienas­grāmatas. Dažas lapiņas bija izraibinātas ar dažādām zīmēm un ķīmijas formulām. Šķiet, tā bija tikai daļa no kādiem pierakstiem.

— Te nav viss, — Kļimenko noteica. — Gudrā Alma!

Viņš pārlaida roku pār Almas aso spalvu, bet tad

ātri pacēla roku pie acīm — tā bija asiņaina. Mēs ap­lūkojām Almu. Tā bija stipri un nežēlīgi sasista.

Alma varonīgi pārcieta visas medicīniskās procedū­

ras, kādas vien varējām izdarīt. Brūces apmazgājām ar kālija permanganātu un ieziedām ar jodu. Kļimenķo pa tālruni ataicināja kādu ļoti pieredzējušu veterinār­ārstu, kas uzlika apsējus.

Apsaitētā un pabarotā Alma iemiga uz dīvāna. Visu nakti mēs pavadījām pie termosā atrastajiem pierak­stiem. Sākumā domājām, ka šiem pierakstiem nav tieša sakara ar atgadījumu uz ceļa, tikai vēlākie notikumi rādīja, ka bijām kļūdījušies. Šos pierakstus es sniedzu ar ļoti niecīgiem izlaidumiem. Saīsinātas galvenokārt ir tās vietas, kas tieši skar ķīmijas fineses. Ar tām va­rēs iepazīties pēc to publicēšanas speciālajā literatūrā.

I

«Savu bērnību es vienmēr atceros ar prieku. Bet vai vērts to aprakstīt? …» — tā sākās šie pieraksti. «Lai es iztēlotu, cik 1 krāšņi iztēlodams, savas agrās bērnības notikumus un piedzīvojumus, citi diez vai sapratīs tās jūtas, ko tie izraisa manā dvēselē. Mana bērnība — mīļuma, smieklu, saules, brīnišķīgu pastaigu un aizrau­tīgu spēļu un rotaļu pārpilnā bērnība — aprāvās visai Beļģijai, visai pasaulei neaizmirstamajās 1914. gada augusta dienās, kad ķeizara Vilhelma milzīgā armija vēlās pāri manas klusās, mazās dzimtenes robežām un sākās pirmā pasaules kara asiņainā drāma. Mana māte par laimi ciemojās pie sava brāļa Francijā, un tai ne­bija jāpārdzīvo visas šausmas, kas uzbruka dzimtenē palikušajiem.