A.POLEŠČUKS: LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Tai ļoti patika, ja to ielaida mājā. Taisni te, mājā, bija apjaušama tās dresūra. Iekšā tā uzvedās īpaši kār­tīgi. Alma gulēja tikai dienā. Naktī tā skraidīja pa dārzu. Starp suņu balsīm tās balss bija izcilākā. Tā bija skaļa, skaidra, Almas aprautie rējieni satrauca visus mūsu ielas suņus, un tie ilgi nevarēja nomierināties.

Taču drīz Alma sāka nozust — sākumā pa naktīm, bet vēlāk arī dienā.

Reiz iegadījās ļoti karsta diena, un visa pilsēta stei­dzās uz upi. Vīrieši sporta kreklos, puskailu zēnu ba­riņi, mātes un vecmāmiņas, paņēmušas līdzi ēdamo, trausās augšā uz sakarsušā klāja upju kuģītī, kas pel­dētājus cēla pāri uz otru krastu. Kuģītis atlaida galus, tas ir, atkabināja darvotās virves cilpu, ko ar sevišķu nopietnību veica kāds zeņķis kārtīgi salāpītā jūrniekā kreklā, un pēc brītiņa jau atradās upes vidū. Uzreiz kļuva vēsāk, un visi ļāva savas sejas svaigajai upes elpai.

Tai brīdī es izdzirdēju:

— Vai redz, kur suns! Brauc peldēties!

Es atskatījos un ieraudzīju Almu ar gaišdzelteno kakla siksnu un metāla apkalumiem. Suns ātrā gaitā nogāja pa šauro klāju starp falšbortu un soliem.

— Alma! — es uzsaucu. — Alma! Kā tad tu aizbēgi?

Alma pablenza uz mani, bet klāt nenāca. Līdzko'ku­ģītis sasniedza piestātni, suns pirmais nolēca uz pie­stātnes augstajiem baļķiem un pazuda zaļajos krūmos. Es to saucu un labināju, bet velti.

Drīz ar lielu labpatiku iebridu līdz kaklam ūdenī un savu pusstundu nevarēju vien saņemties nākt krastā. Apkārt šļakstinājās bērni, rāpās cits citam uz mugu­ras un spiegdami lēca ūdenī. Blakus birzī atskanēja spēcīgi slapjas volejbola bumbas sitieni.

Krastmalā uzmeklēju pavēni un, smiltīs ieracies, aiz- snaudos. Mani pamodināja trokšņainais kuteris, kas šaudījās gar peldētājiem un baidīja tos «glābšanas» no­lūkos. Es pametu acis uz drēbju sainīti un gribēju jau atkal laisties snaudā, kad pēkšņi pamanīju Almu. Suns pienāca pie sola, uz kura bija noliktas drēbes, un sāka apošņāt kreklus, platmales, sandales, cenzdamies neko nepalaist garām. Suns meklēja vai nu kādu mantu, vai cilvēku. ..

Nav lielāku moku par atgriešanos no peldēšanās. Saule vēl augstu, kuģītis pārpildīts, bet autobusā gaiss piesmacis.

Es atšāvu vārtiņus un ieskrēju mājā. Iesūrstējās ap­dedzinātās muguras āda. Izgāju pagalmā un pabāzu

galvu zem ūdens strūklas. Tai brīdī atkal pamanīju Almu. Nodurtu galvu tā nāca pa mūra žogu, kas šķīra manu un kaimiņu pagalmu. Alma izskatījās ļoti bēdīga un ļoti nožēlojama.

Alma nolēca uz sauso žagaru kaudzes, kurus visu laiku biju taisījies sadedzināt, un drīz atskanēja Sibī­rieša negantie rējieni. Miera starp maniem abiem sar­giem nebija. «Vajadzētu tevi, draudziņ, piesiet ķēdē,» es nodomāju, «un tu kļūtu nikns un ne visai gudrs suns, toties labuma būtu daudz vairāk. Citādi iznāk, ka viens sargs guļ, kad iedomājas, bet otrs skraida ap­kārt.»

Vakarpusē Alma atkal pazuda, un vairākas dienas es par to nekā nezināju.

Vienu dienu mani pasauca kaimiņš, kas strādāja savā dārzā. Es piegāju pie sētas, kas šķīra mūsu zemes ga­balus.

— Es redzēju jūsu jauno suni, — viņš, rokas priekš­autā slaucīdams, man pastāstīja. — Blandās pa pil­sētu . . .

— Kur?

— Pa skvēru gar apgabala slimnīcu. Aizejiet, varbūt dabūsiet rokā.

— Bet suns taču netup uz vietas . ..

— Manuprāt, tas tup, kur sunim jātup. Saimnieks droši vien guļ slimnīcā? Tāpēc arī suns projām neiet.

Almu tiešām es atradu pie slimnīcas. Tā mani pazina un nāca līdzi, vienaldzīga un bēdīga. Pēdējās dienās tā nekā neēda. Vēders bija ierāvies un lāpstiņas iz­spiedušās.

Pie vārtiņiem mani panāca pastnieks un pasniedza kādu aizzīmogotu, zilganu dokumentu. Es parakstījos uz kvīts. «Laikam telegramma,» nodomāju, atvērdams divkārt salocīto papīru. Krēslā varēju salasīt tikai vienu vārdu: «Pavēste» …

Mājā spuldzes gaismā izlasīju, ka rīt pulksten septi­ņos vakarā kaut kur tieku aicināts. Man vajadzēja ierasties pie izmeklētāja Kļimenko. Kāpēc esmu viņam vajadzīgs? Nūjā, es taču tiku redzējis šo cilvēku, Al­mas saimnieku. . .

Doties pie Kļimenko man nevajadzēja. Izmeklētājs atnāca pats. Tas bija tas pats garais milicijas leitnants, ar kuru iepazinos avārijas laikā uz ceļa. Šodien viņš bija privātdrēbēs. Es ievedu ciemiņu kabinetā.

Viņš ilgi klusēja, tad apjucis paziņoja:

— Cietušais nomira.

— Nomira?!

— Jā, jau vakar. Pie samaņas nenācis… Vajadzētu, lai jūs atcerētos, burtiski, itin visu, ko par viņu zināt.

— Bet mašīnas numurs? Mašīnai taču bija numurs. Tāds dīvains.

— Numurs nav mūsējais, mašīna ir sveša. Tā ir vācu mašīna no Rietumvācijas. Tas ir karaspēka vienības, okupācijas karaspēka numurs … Kā mašīna nokļuvusi pie mums? Jā, acīm redzot, tas panākts ar šo gāzi, kas padara aklu un apdullina. Mašīna ir spēcīga, tā labi pārvar visādus šķēršļus. Robežsargi stāsta, ka robežas pusē atskanējuši šāvieni un posteņa priekšā iznirusi mašīna. Tad kontrolpunktā visus pārņēmusi mums labi pazīstamā sajūta, kad viss redzamais kļūst neredzams, bet redzams velns zina kas! Mašīnu viņi panāca tikai ārpus pilsētas, taču jau par vēlu — tā bija avarē­jusi. . . Mēs vērīgi apskatījām mašīnu. Tā bija apšau­dīta, turklāt vairākas reizes. Daudz dažādu trāpījumu. Interesanti, ka ložu pēdas liecina par dažāda kalibra ieročiem. Vienā vietā manāmas pat kādas granātas sprādziena pēdas. Ļoti zīmīgi skrambājumi, ar tādiem kā stariem. Izvilkām arī ļoti savādu šķembu. . . Pro­tams, jūs par to nevienam nedrīkstat stāstīt! Katram gadījumam parakstieties te … Tas tā formalitātes dēļ… Jūs teicāt, ka esat redzējis suni, kas bijis mašīnā kopā ar bojā gājušo?

— Suns ir pie manis.

— Pie jums?! — Kļimenko pielēca kājās un nočuk­stēja: — To vajag nošaut uz karstām pēdām! . . .

— Kāpēc? Suns nav no sliktajiem. Ļoti skumst pēc sava saimnieka.

— Kur suns ir?

Es pievedu Kļimenko pie lodziņa. Alma, skumja un nopietna, stāvēja pagalma vidū, un ap to draiskojās Sibīrietis. Sibīrietis rēja, rūca un nenoguris skraidelēja ap Almu. Grūti bija saprast, vai tas Almai uzbrūk vai tikai grib to sapurināt.

— Vai jūs domājat, ka suns ir traks? — es iejau­tājos.

— Nē, taisni to es nedomāju. Traks suns nedzīvo ilgāk par septiņām dienām, bet nu jau ir trešā ne­dēļa . .. Vai ūdeni lok?

— Lok.. . Bet skatieties! — Alma, kurai, domājams, bija apnikušas Sibīrieša izdarības, ātri pielēca pie tā, saķēra aiz skausta un, strauji uzmetusi to sev mugurā, kaut kur aizstiepa.

— Suns tomēr ir. traks! — Kļimenko iesaucās un pie­ķēra pie pakaļējās kabatas, kurā skaidri bija saska­tāmi pistoles apveidi.

— Ejam! — es aicināju.

Mēs nokāpām dārzā.

Pie lielas, betonētas bedres, ko bija ierīkojuši ag­rākie mājas īpašnieki, stāvēja Alma un turēja apklu- sušo un šausmu pārņemto Sibīrieti virs tumšā lietus ūdens, kas vienmēr turējās šīs tukšās bedres dibenā. Tad Alma nolaida Sibīrieti zemē. Norimušais Sibīrietis kaunīgi ielīda savā būdā.

— Kā Alma to apstrādāja! … — Kļimenko smējās. —- Jāatzīstas, kad tā metās uz jūsu otro sunīti… Kā to sauc? … Uz Sibīrieti? Man likās, ka Almu pārņēmis trakums. Bet iedomājieties sevi Almas vietā: ja jums kāds plušķis tā piesietos, nudien, jūs neizturētu. To­mēr man daudz kas nav skaidrs. . . Pasauciet suni šurp.