A.POLEŠČUKS: LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Pēc pusstundas es līdz ar visiem citiem atkal pie­gāju pie mašīnas, pacēlu no putekļiem savu velosi­pēdu un beidzot varēju doties projām. Satiksme pa ceļu tika atjaunota. Sadauzīto mašīnu robežsargi kaut kur aizveda.

Notikums bija tik dīvains, ka grūti bija par to pat kaut ko prātīgu pastāstīt. Kaut kas bija noticis . . . Bet

kas īsti? Kas ir cietušais? Kas tā par gāzi, kas bijusi balonā?

Šā cilvēka bija ļoti žēl. Nezin kāpēc viņš šķita sim­pātisks. Skaidrs, atklāts skatiens, melni, iesirmi mati, jauks smaids. Varbūt viņš vēl atgūs samaņu, varbūt vēl dzīvos? Negribējās domāt, ka šis cilvēks ir noziedz­nieks vai diversants. Grūti ticēt! . ..

iii

Mājās pārnācu kādos vienpadsmitos. Jā, Sibīrieša nebija. Parasti tas mani vienmēr sagaidīja pie vārti­ņiem. Kur sunītis varēja pazust? Apstaigāju visu pa­galmu, ielūkojos katrā kaktā, saucu un labināju.. . Liela labuma no Sibīrieša nebija, bet es biju pie tā pieradis . .. Atvēru vārtiņus un pavēroju ielu. Arī uz ielas suņa nebija.

— Vai neesat redzējis manu Sibīrieti? — apjautājos kaimiņam, kas tobrīd darbojās savu vārtu priekšā. — Kaut kur aizblandījies.

— Nē, nav vis redzēts. Vai viņš jau ilgi bēguļo?

— Piecos no rīta vēl te grozījās. Tobrīd taisni slē­dzu vaļā vārtus . . .

— Piecos? Tad ir slikti! … Es pamodos mazliet vē­lāk. Paskatījos pa logu, bet uz viņa stūra taisni pretī dārzeņu veikalam redzu stāvam zilu furgonu ar suņu būdu. Droši vien tas jūsu Sibīrieti ir aizvedis. Vai nu­mura uz kakla siksnas nebija?

— Nebija . . . Žēl sunīša!

— Bet ejiet, ejiet gan, varbūt ir vēl dzīvs. Iedodiet suņu ķērājam par pūlēm rubļus desmit — gan jau viņš atdos. Kas tad šim, ja īpašnieks atradies, — gan jau palaidīs.

Es neskaidri atcerējos, kur atrodas šī suņiem vis­briesmīgākā vieta, un tikai aiz pilsētas tiku uz īstā ceļa.

Kāda pusmūža sieviete, kas čakli berza durvju priekšu pilsētas beidzamajā mājiņā — aiz tās sākās dzelzceļa stiga, — man atbildēja:

— Kur ir saķertie suņi? Redzat to mājiņu pāri lau­kam? Tai mājiņā tos tur institūta vajadzībām, bet ci­tus arī nogalina.

Pēdējie metri bija ļoti nepatīkami. Es skaitīju so­ļus.. . Klāt zemā mājiņa. Man pretim iznāca suņu ķē­rājs un zobgalīgi paskatījās uz mani. Viņš saprata, kā­pēc esmu nācis, saprata, kāpēc neesmu labā omā… Bet apkārtne, teikšu atklāti, bija gauži nepatīkama. Es, jāatzīstas, brīnījos, kā pilsēta kaut ko tamlīdzīgu cieš savā apkaimē: te nemaz nevarēja paelpot…

— Tātad jums vajadzīgs sunītis? Ak tā gan . . . Ne­nosargājāt vis? Neko darīt, kas zaudējis — tas lai cieš.

— Lūdzu, atdodiet man sunīti!

— Atdot var viens un divi. Nākamreiz lai būtu re­ģistrēts, numuriņš piekārts, kā to prasa noteikumi. Mēs arī darām derīgu darbu.

Viņš ieveda mani pagalmā, kur stāvēja izjūgts zirgs, siena klēpī purnu iebāzis. Savi divdesmit suņi kauca un lēkāja vairākos krātiņos.

— Tagad es strādāju vairāk zinātnei, — sacīja suņu ķērājs. — Nu jau kādu nedēļu no institūta nav brau­kuši, bet būtu laiks, jo suņu sakrājies daudz . . . Kur lien! — viņš uzkliedza saviem gūstekņiem. — Ak jūs sakāt, tāds maziņš un pelēks? Bija gan, kā ta nebija. Rau, tur. . . Vai tas nav?

— Nē, manējais bija mazāks.

-— Tur dziļāk pagalmā ir vēl viens.

— Nav, nav .. .

Tai mirklī pamanīju Almu. Tā bija Alma, par to ne­bija nekādu šaubu. Tā cieši paskatījās uz mani, metās pie režģa — un pazina mani.

Ar nagiem tā ieķērās stieplēs, un režģis sāka raustī­ties un džinkstēt.

— Atpakaļ! — skaļi uzkliedza suņu ķērājs. — At­pakaļ!

— Es to ņemšu.

— Bet tas jau nav jūsējais.

— Vienalga. Šis suns man iepatikās, dodiet man to! …

Alma nerēja, nekauca, tā klusi berzās gar režģi, šad tad paskatīdamās uz mani savām tumšajām acīm ar

dzelteno apmalīti. Tad krātiņa režģa raustīšanās kļuva retāka un, kā man likās, — varbūt man tik tā likās, — ritmiska. Mēs sākām ausīties. Kaut kur tālumā skanēja mūzika — pludmalē spēlēja radiola. Bet Alma — es varu to apzvērēt! — režģi raustīja mūzikas taktī.

— Cik gudrs suns! — brīnījās suņu ķērājs. — Var­būt no cirka?… Jums vajadzētu vēl piemest, Institūtā man par to dotu pussimtu, ja ne visu simtu.

Es atdevu visu, kas bija man kabatās, — rubļus četr­desmit — un paņēmu Almu līdzi. Apmetu tai ap kaklu auklas gabaliņu, un Alma vilka mani uz priekšu ar tādu spēku, ka es gandrīz vai skrēju. Suns rāvās drī­zāk un tālāk tikt prom no šīs briesmīgās vietas.

Tikai mājās, pagalmā, atvilkām elpu. Es aizslēdzu vārtiņus, bet Alma ar priekšķepām apķēra manu kāju.

— Nu, Alma, nu… nomierinies, — es sacīju tai.

Bet suns tik smilkstēja, manu kāju vaļā nelaizdams.

Tai brīdī es saklausīju pazīstamo Sibīrieša rējienu. Ap­staigāju visu pagalmu, taču nekādi nevarēju saprast, kur ir šis nekrietnais suns, no kurienes tas rej. Bei­dzot iedomāju atvērt šķūņa durvis. Sibīrietis sveiks un vesels iznāca no šķūņa un, asti luncinādams, raudzījās manī.

— Ak tu nekrietneli, ak tu bendes maiss! Ko neat­saucies, kad tevi meklēja?

Acīm redzot, Sibīrietis šķūnī bija ieskrējis jau va­karā, man tur strādājot, un visu nakti un rītu nogulējis aiz malkas. No rīta es viņu nemaz nebiju redzējis. Ti­kai tagad, it kā nekas nebūtu noticis, viņš parādījās un laka ūdeni no peļķes pie krāna, šad un tad rūkdams uz Almu, kas viņu mierīgi vēroja.

— Vai tu, suņuk, zini, ka, tevi meklējot, krītu vai no kājām zemē? — es strostēju Sibīrieti, taču sirds dziļumos, protams, to nenožēloju.

Almas izglābšana no nelaimes man sagādāja kaut kādu neizskaidrojamu gandarījumu. Labuma no Sibī­rieša jau arī nekāda nebija: kad grib, pārej, kad grib, liekas gulēt, bet, ja Alma kādu sagrābs, tad pagalam ir! īsts sargs! Es priecājos par Almu: tas bija spēcīgs, stalts suns ar lepni izslietu galvu. Vai tik tas nav vecs? Nē, gadi trīs četri, ne vairāk.

Visas nākamās dienas jutos nemierīgs. Katru dienu Alma man sagādāja kādu pārsteigumu. Sākās ar to, ka Alma parādīja savu neparasto dresūru un sapratīgumu. Almai bija tīrais nieks, nospiežot aizšaujamo, atvērt vārtiņus vai arī, maigi zobos saņemot krānu un veikli to atgriežot, palaist ūdeni. Tai pašā laikā Almai pilnīgi sveša bija parastā suņu «vārdnīca». Kad tai uzsaucu: «Alma, cui, Alma!» — tā tikai skaļāk ierējās. Tas pats bija sakāms arī par mednieku izteicieniem: «neaiztikt» un «ķer ciet». Es ļoti ilgi noņēmos ar suni, līdz tas sa­prata komandas «nes šurp» jēgu. Es vairākas reizes sviedu sunim koku un saucu: «Nes šurp, Alma, nes šurp!» Tā laiski tuvojās nūjai, bet zobos neņēma. Tikai tad, kad, pacietību zaudējis, es uzskatāmi parādīju, kas jādara, un pats, četrrāpus notupies, paņēmu koku mutē, Alma nekavējoties izpildīja pavēli.

Visdīvainākais bija tas, ka Alma, neapšaubāmi ļoti gudrs suns, palika vienaldzīga pret atzinību, pret vi­siem pasviestajiem kumosiem. Netiku redzējis, ka tā mīlīgi luncinātu asti. Kad es Almu glaudīju, viņa ne­bāza tuvāk galvu, kā to darītu kurš katrs cits suns, bet stāvēja nekustīga, bez kāda prieka.

Tas jūsmīgais garastāvoklis, kādu novēroju pirmajā dienā pēc izglābšanās no suņu ķērāja, Almā vairs ne- modās. Suns kļuva jo dienas nemierīgāks.

Suns ēda visu, tikai ne manā klātbūtnē. Reiz iznesu Almai pagalmā bļodiņu ar pusdienu un vakariņu at­liekām, bet pats noslēpos aiz pavērtām durvīm. Alma uzskrēja pa lieveņa kāpnītēm un man deguna priekšā aizcirta durvis.