STENDĀLS - VANINA VANINI JEB STĀSTS PAR KARBONĀRU PĒDĒJO VENTU KAS TIKA ATKLĀTA PĀVESTA VALSTĪ

STENDĀLS

JEB STĀSTS PAR KARBONĀRU PĒDĒJO VENTU KAS TIKA ATKLĀTA PĀVESTA VALSTĪ

STENDĀLS

VANINA VANINI

1783 -1983

STENDĀLS

RĪGA-LIESMA 1985

STENDHAL VANINA VANINI

Calmann — L6vy. Paris

No franču valodas tulkojis ĒVALDS JUHŅĒVICS

Mākslinieks ALEKSANDRS STANKEVlCS

(C) Tulkojums latviešu valodā.

Pērngad Stendāla 200. dzimšanas dienu atzīmēja visa pasaule, bet sava laikā otrs franču literatūras dižgars Onorē de Balzaks uzskatīja, ka izglītotajā Eiropā tikai kāds tūkstotis var saprast un novērtēt Sten- dalu. Rakstnieka dzīves laikā viņa darbus patiesi lasīja tikai nedaudzi, taču tos paguva iepazīt un augstu novērtēt gan Gēte un Balzaks, gan l'ufikins un Ļevs Tolstojs, kas «Sarkano un melno» un «Parmas klos­teri» nosaucis par nepārspējamiem šedevriem.

Stendāls, īstajā vārdā Anrī Beils, dzimis 1783. gada 23. janvari Francijas dienvidos Grenoblē, tiesu palātas advokāta ģimene. Bērnība nakamais rakstnieks loti pieķeras savam vectēvam doktoram Guņjo- nam, kas zēnam izjusti stāsta par Voltēru un citiem XVIII gadsimta lielajiem enciklopēdistiem. Tieši tas atstāj vislielāko iespaidu uz viņa rakstura veidošanos. No Parīzes līdz Grenoblei nonāk Lielās franču ievolūcijas notikumu atskaņas. Stendāls atceras: «Es uzšuvu trīs­krāsainu karodziņu un republikāņu uzvaras dienās nēsāju pa mūsu lielās mājas neapdzīvotajām istabām, šo karodziņu man saplēsa, un es iztēlojos sevi par dzimtenes mocekli. Es mīlēju brīvību līdz neprātam.»

Revolūcija ienes jaunas vēsmas arī izglītības laukā. Klasiskās ko­ledžas ar senajām valodām pamazām aizstāj skolas, kur priekšroka tiek dota eksaktajām zinātnēm. Viens no Grenobles skolotājiem līdz­tekus republikāniskajām idejām ieaudzināja savā skolniekā arī mīles­tību uz matemātiku. Vēlāk Stendāls rakstīja: «Es mīlēju matemātiku tādēļ, ka tā necieš liekulību un nenoteiktību, ko es ienīstu visvairāk.» Tas atstāj iespaidu uz visu Stendāla daiļradi, jo tādu pašu skaidrību un precizitāti viņš prasa arī no rakstnieka: «Vienīgais daiļums stilā ir absolūta precizitāte.»

1799. gadā, pabeidzis skolu Grenoblē, Anrī Beils aizbrauc mācī­ties uz Parīzi. Tā kā republikai no visām pusēm uzbrūk Eiropas monarhi, jaunais Beils stājas tās aizstāvju rindās. Viņš sāka dienēt Napoleona armijā. Beils jūsmoja par Napoleona personību un uzska­tīja viņu par revolūcijas turpinātāju. Kad 1804. gadā Napoleons paslu­dināja sevi par Francijas imperatoru, Beils jutās vīlies un aizgāja uz laiku no armijas. Tomēr pēc dažiem gadiem viņš atkal iestājās ar­mijā un piedalījās karagājienos uz Itāliju, Austriju un Krieviju. Pēc Napoleona krišanas un Burbonu varas atjaunošanas Anrī Beils atstāj Franciju, nevarēdams samierināties ar despotismu, liekulību un tru­lumu, kas valdīja viņa dzimtenē pēc vecās karaļu dinastijas atgrie­šanās. Viņš aizbrauca uz Itāliju, kur arī uzsāka savu literāro darbību. Sākumā viņš rakstīja grāmatas par mūziku un mūziķiem, pēc tam par Itālijas glezniecību, kā arī ceļojumu piezīmes «Roma, Neapole, Flo- rence» un «Pastaigas pa Romu».

Saskare ar brīvību mīlošo itāliešu tautu lika Anrī Beilam iepazīt un iemīlēt šo zemi. Viņš sadarbojās ar slepeno karbonāru biedrību, kuras mērķis bija atbrīvot dzimteni no austriešu un pašmāju des­potiem, apvienot saskaldīto Itāliju vienā valstī. Sie cilvēki dēvēja sevi par karbonāriem jeb ogļdeģiem, jo sākumā pulcējās mežos ogļ- deģu būdās. Viņi ticēja, ka pazemē gruzdošās ogles uzliesmos un brī­vības cīņu liesmas aptvers visu Itāliju. Sāds karbonārs ir arī 1829. gadā publicētās noveles «Vanina Vanini» galvenais varonis Pjetro Misirilli.

No 1821. gada līdz 1830. gadam Stendāls dzīvoja Francijā. Seit tapa arī romāns «Sarkanais un melnais», kurā ar ģeniālu vērienu dota Restaurācijas laika aina. No 1830. gada līdz pat nāvei Stendāls ieņēma pieticīgo Francijas konsula amatu Civitavekijas pilsētā Itā­lijā. 1839. gadā viņš uzrakstīja savu pēdējo lielo romānu «Parmas klosteris», kas izraisīja Balzaka sajūsmu un apbrīnu. Rakstnieks negai­dīti mirst ar trieku 1842. gada 23. martā Parīzē, uz kurieni bija at­braucis atvaļinājumā. Uz viņa kapa pieminekļa Monmartras kapsētā

izcirsti vārdi, kurus sacerējis pats rakstnieks: «Anrī Beils. Milānietis. Kukstija. Mīlēja. Dzīvoja.» Tie lasāmi itāliešu valodā kā pēdējais cie- ii.i i apliecinājums rakstnieka otrajai dzimtenei.

Stendāls nodzīvoja nepilnus 60 gadus, bet tā bija ar notikumiem, durbiem un domām bagāta dzīve, kādu nodzīvojis izcils, laikabiedru nenovērtēts un pēcnācēju apbrīnots mākslinieks. Stendāls ir jaunī- l>as ii ii skaistuma apdziedātājs. Viņa varoņi vienmēr žilbinoši jauni un žilbinoši skaisti. Tādi ir Ziljēns Sorels un Matilde de la Mola «Sarkanaja un melnajā», Fabricijs del Dongo un Klelija Konti «Parmas klos­teri", Pjetro Misirilli un Vanina Vanini novelē «Vanina Vanini».

Vanina ir Stendālam tipisks romantiski noskaņotas augstāko ap- i nīdu meitenes tēls. Viņa nicina elegantos, bet garīgi tukšos jaunos ai istokrātus un ir spējīga novērtēt, cienīt un mīlēt gudru, enerģisku iin drosmīgu jaunu cilvēku no tautas. Pašas mīlestība viņai ir augstāka pnr visu. Mīļotā sabiedriskie ideāli neko neizsaka viņas sirdij, taču NNva egoistiskajā apmātībā viņa rīkojas kvēli un pārliecinoši. Vaninas Vanini tēlu pēc tam Stendāls atkārto romānā «Sarkanais un Melnais», atveidodams spēcīgo un patmīlīgo Matildi de la Molu.

Arī jaunā karbonāra Pjetro Misirilli tēls sasaucas ar slavenā romāna galveno varoni Ziljēnu Sorelu. Novelē «Vanina Vanini» un romānā «Sarkanais un melnais» iezīmējas vienas un tās pašas problēmas divi varianti. Misirilli var nešaubīdamies izvēlēties mērķi, kura dēļ vērts ziedot visu savu dzīvi un iet uz to bez kādiem kompro­misiem. Tai pašā laikā Francijā neparasti apdāvināts jauneklis no ze­mas kārtas, gribēdams izsisties uz augšu, spiests piemēroties valdoša­jām šķirām un pieņemt to spēles noteikumus. Taču tā ir Ziljēna Sorela traģēdija. Sekojot savas dvēseles cildenajām tieksmēm, viņš beigās labāk izvēlas nāvi nekā liekulību.

Stendāla daiļradē «Vanina Vanini» ir jauna tipa drāma, kas uz­rakstīta hronikas formā. Darbība tajā risinās vēl straujāk nekā pirms tam publicētajās Merimē novelēs. Pat starp daudziem citiem Sten­dāla darbiem «Vaninas Vanini» proza izceļas ar lakonismu un ener­ģiju. So iespaidu pastiprina noveles ietilpība: nebūdams liekvārdīgs, autors nav pagājis garām nevienam apstāklim, īsuma labad nav zie­dojis nevienu pāreju vai niansi varoņu pārdzīvojumos un domās. Lasītājs ir pārliecināts tiklab par drāmas patiesīgumu, kā arī par to, ka uzzinājis tajā itin visu. Papildu sīkumi tikai vājinātu tās sprie­gumu.

Kritizēdams savos darbos pastāvošo sociālo iekārtu, Stendāls vien­mēr atbildējis uz jautājumu: ko tā devusi jauniem cilvēkiem, kas pieder pie dažādām šķirām, pie dažādiem sabiedrības slāņiem. Sten­dāls rakstīja par jaunatni kā par tēvzemes cerību un nākotni. Kādu mantojumu saņēmuši jaunieši, kas piedzimuši Napoleona valdīšanas gados vai arī pēc Burbonu restaurācijas? Kādus ceļus uz laimi viņi var izraudzīties? Kur viņi saskata savu pienākumu? Kāpēc tik drama­tisks ir viņu dzīves ceļš? Ko viņu pieredze māca nākamajām paaudzēm?

Gleznotājs Ežēns Delakruā atceras, ka Stendāls viņam ieteicis: «Nenonieciniet neko tādu, kas var darīt jūs diženu.» Un kā pats Anrī Beils sekojis šim padomam? Viņš nav noniecinājis neko no visa tā, kas bija nepieciešams, lai attīstītu viņa apbrīnojamās spējas: saasinātu uztveri, paradumu iztēloties vērojot un vērot iztēlojoties, apvienot kri­tisku prātu ar aizraujošu romantiku, tieksmi analizēt un poētiski vis­pārināt, precīzi izpētīt cilvēka «dvēseles dzīvi». Viņš ilgus gadus iz­kopa šīs spējas līdz pilnībai. Tā sagatavodams sevi jauniem atklāju­miem daiļprozā, itin kā iepriekš izpildīdams nākamo paaudžu prasības pret literatūru, viņš kļuva par Stendālu, tas ir, nemirstīgu mākslinieku.