STENDĀLS - VANINA VANINI JEB STĀSTS PAR KARBONĀRU PĒDĒJO VENTU KAS TIKA ATKLĀTA PĀVESTA VALSTĪ

Ap pusnakti istabā pēkšņi ienāca viens no Vaninas kal­potājiem. Šis cilvēks bija karbonārs, par ko kņazei nebija ne jausmas. Tātad Misirilli bija no viņas to slēpis. Viņa no­drebēja.

Kalpotājs bija ieradies brīdināt Misirilli, ka šonakt Forli ielenktas deviņpadsmit karbonāru mājas un viņi paši saņemti ciet brīdī, kad atgriezušies no ventas. Lai gan viņiem uzbrukuši negaidīti, deviņiem tomēr izdevies iz­bēgt. Pārējos karabinieri aizveduši uz cietoksni. Ienācis cietuma pagalmā, viens no apcietinātajiem iemeties dziļā akā, kur arī dabūjis galu.

Vanina pagalam samulsa. Par laimi, Pjetro to nepama­nīja. Mīļotās acīs viņš būtu saskatījis viņas noziegumu.

— Patlaban Forli garnizons ielencis visas pilsētas ielas. Kareivji izvietoti tik tuvu cits pie cita, ka varot sarunā­ties. Iedzīvotājiem atļauts šķērsot ielu vienīgi tais vietās, kur sardzē stāv virsnieki.

Pēc tam kad kalpotājs izgāja no istabas, Pjetro uz brīdi iegrima domās.

— Šobrīd neko nevar līdzēt, — viņš beidzot noteica.

Vanina bija ne dzīva, ne mirusi. Ikviens mīļotā ska­tiens lika viņai nodrebēt.

— Kas jums noticis, jūs esat tik savāda? — Pjetro vai­cāja.

Tad viņš sāka domāt par ko citu un novērsa no viņas skatienu. Ap dienas vidu Vanina uzdrīkstējās uzrunāt Pjetro:

— Redziet nu, atkal atklāta viena venta. Manuprāt, kādu laiku jūs dzīvosit mierīgi. /

— Ļoti mierīgi, — Misirilli izsmējīgi atbildēja, kas lika Vaninai nodrebēt.

Vanina nolēma apmeklēt Sannikolo ciemata mācītāju, kas, iespējams, bija jezuītu spiegs. Pārradusies ap pulksten septiņiem uz pusdienām, viņa atrada sava mīļotā istabu tukšu. Kā neprātīga viņa metās pārmeklēt visu māju, taču Pjetro nebija nekur atrodams. Izmisusi viņa atgriezās is­tabā, kur viņš bija slēpies, un tikai tagad pamanīja zīmīti. Viņa izlasīja:

«Es aizeju, lai nodotu sevi legāta rokās. Esmu zaudējis ticību mūsu lietai. Visi debesu spēki ir pret mums. Kas mūs nodevis? Droši vien tas nelietis, kas iemetās akā. Tā kā ma­na dzīvība nelaimīgajai Itālijai vairs nav vajadzīga, es ne­vēlos, lai mani biedri, redzēdami, ka vienīgi es neesmu ap­cietināts, uzskatītu mani par nodevēju. Ardievu. Ja Jūs mani mīlat, dariet visu, lai atriebtu mani. Pazudiniet, iz­nīciniet zemisko nodevēju, lai viņš būtu kas būdams, kaut vai mans tēvs.»

Skaudru ciešanu pārņemta, Vanina atkrita krēslā gan­drīz bez samaņas. Viņa nejaudāja izteikt ne vārda. Viņas acis bija sausas un degošas.

Beidzot viņa noslīga uz ceļiem.

— Augstais dievs! — viņa iesaucās. — Piepildi manu vēlēšanos. Jā, es sodīšu nelietīgo nodevēju; taču vispirms palīdzi man atbrīvot Pjetro.

Pēc stundas Vanina bija ceļā uz Romu. Tēvs jau sen stei­dzināja viņu atgriezties. Kamēr Vanina bija projām, viņš bija apsolījis meitas roku kņazam Livio Savelli. Tiklīdz Va­nina atgriezās, tēvs nedroši par to ieminējās. Par lielu pār­steigumu tēvam, Vanina neko nebilda pretī. Tai pašā va­karā viesībās pie grāfienes Viteleski tēvs gandrīz vai ofi­ciāli stādīja viņai priekšā donu Livio kā līgavaini. Viņi abi ilgi tērzēja. Jaunais kņazs bija pazīstams sabiedrībā ar savu eleganci un lieliskajiem zirgiem. Lai gan viņš tika uzskatīts par visai asprātīgu, pēc savas dabas viņš bija tik vieglprā­tīgs, ka nemodināja valdībā pret sevi pat mazākās aizdo­mas. Vanina nolēma sagrozīt viņam galvu un padarīt viņu par paklausīgu ieroci savās rokās. Tā kā viņš bija Romas gubernatora un policijas ministra monsenjora Savelli Ka- tancara brāļadēls, Vanina bija pārliecināta, ka spiegi neuz­drošināsies viņu izsekot.

Vairākas dienas pēc kārtas veltījusi piemīlīgajam do­nam Livio vislielāko uzmanību, Vanina paziņoja viņam, ka nekad nebūšot viņa sieva, jo, pēc viņas domām, viņš esot pārlieku vieglprātīgs.

— Ja jūs nebūtu tāds bērns, — viņa sacīja, — jūsu tē­voča kalpotājiem nebūtu no jums nekādu noslēpumu. Jūs

zinātu, piemēram, kāds liktenis sagaida karbonārus, kas nesen apcietināti Forli.

Pēc divām dienām dons Livio ieradās pie viņas ar vēsti, ka visi Forli apcietinātie karbonāri izbēguši. Savilkusi lū­pas rūgtuma pilnā un nicīgā smaidā, Vanina palūkojās viņā savām lielajām, melnajām acīm un visu vakaru nepār- mija ar viņu ne vārda.

Dienu vēlāk dons Livio sarkdams atzinās, ka esot ticis piekrāpts.

— Toties es dabūju atslēgu no tēvoča kabineta, — viņš turpināja. — Tur uzietajos papīros izlasīju, ka vislielā­kajā slepenībā sanākšot ietekmīgāko kardinālu kongregācija jeb komisija, lai izlemtu, kur tiesāt šos karbonārus — Ra- vennā vai Romā. Pašreiz deviņi Forli apcietinātie karbo­nāri un viņu vadonis, kāds Misirilli, kas muļķīgā kārtā pats pieteicies varas iestādēm, ieslodzīti Sanleo pilī [1] .

Izdzirdusi vārdus «muļķīgā kārtā», Vanina no visa spē­ka ieknieba kņazam Livio.

— Es gribētu kopā ar jums iekļūt jūsu tēvoča kabine­tā, — viņa sacīja. — Un pati savām acīm ielūkoties doku­mentos: jūs esat pavirši lasījis.

To dzirdēdams, dons Livio nodrebēja; no viņa tika pra­sīts gandrīz neiespējamais. Taču jaunās meitenes mīklai­nais skatiens vēl jo vairāk viņu iekvēlināja. Pēc dažām die­nām ietērpusies glītā livrejā, kādas valkā Savelli nama kal­potāji, Vanina kādu pusstundu pavadīja policijas ministra kabinetā, ierakusies visslepenākajos dokumentos. Pār viņas augumu pārskrēja laimes trīsas, kad viņa pēkšņi uzgāja ziņojumu par apsūdzēto Pjetro Misirilli. Papīra lapa viņas rokās drebēja. Vēlreiz lasot mīļotā vārdu, viņa gandrīz vai zaudēja samaņu.

Atstādama Romas gubernatora pili, Vanina atļāva donam Livio sevi noskūpstīt.

— Jūs lieliski izturat pārbaudījumus, kādiem es jūs pakļauju, — viņa sacīja.

Pēc šādas uzslavas jaunais kņazs, lai iztaptu Vaninai, būtu varējis nodedzināt Vatikānu. Tovakar notika balle Francijas vēstniecībā. Vanina daudz dejoja — un gandrīz vienmēr ar donu Livio. Viņš bija apreibis aiz laimes, ne­drīkstēja ļaut viņam attapties.

— Manam tēvam reizēm uznāk dīvaini untumi, — kā­du dienu Vanina sacīja kņazam. — Šorīt viņš padzina di­vus savus kalpotājus, un viņi atnāca pie manis izraudāties. Viens no viņiem lūdza, lai es iekārtoju viņu pie jūsu tē­voča, Romas gubernatora, bet otrs, atvaļināts zaldāts, kas dienējis par artilēristu pie frančiem, vēlētos dabūt vietu Santandželas cietoksnī.

— Es pieņemšu abus savā dienestā, — Livio pakal­pīgi atsaucās.

— Vai tad to es jums lūdzu? — Vanina augstprātīgi at­teica. — Es pateicu jums vārds vārdā nelaimīgo cilvēku lū­gumu. Viņiem abiem jādabū tieši tas, ko viņi lūdz.

Nekas nevarēja būt grūtāk izpildāms. Monsenjors Ka- tancars it nemaz nebija vieglprātīgs un pieņēma savā namā tikai tādus kalpotājus, kurus viņš labi pazina. Lai arī ārēji Vaninas dzīve joprojām bija izpriecu pārpilna, viņu mocīja sirdsapziņas ēdas un viņa bija ļoti nelaimīga. Lēnā noti­kumu virzība beidza viņu nost.

Tēva pilnvarotais sagādāja viņai naudu. Ko darīt? Vai atstāt tēva mājas, aizbraukt uz Romanju un mēģināt at­brīvot mīļoto no cietuma? Lai cik neprātīga bija šī ideja, Vanina jau dzīrās to īstenot, kad pēkšņi liktenis apžēlojās par viņu.

Dons Livio viņai paziņoja:

— Desmit karbonārus no Misirilli ventas atvedīs uz Romu, bet, gadījumā ja tiks piespriests nāvessods, viņus sodīs Romanjā. Tēvocis to šovakar uzzināja no pāvesta. Visā Romā vienīgi mēs abi zinām šo noslēpumu. Vai esat apmierināta?