STENDĀLS - VANINA VANINI JEB STĀSTS PAR KARBONĀRU PĒDĒJO VENTU KAS TIKA ATKLĀTA PĀVESTA VALSTĪ

Tulkotājs

TAS NOTIKA 182* gadā kādā pavasara vakarā. Visā Romā valdīja satraukums: slavenais baņķieris hercogs B*** rīkoja balli savā jaunajā pilī Venēcijas laukumā. Viss labākais, ko varēja sniegt Itālijas māksla, Parīzes un Londonas izsmalcinātā greznība, bija izmantots šās pils izdaiļošanā. Viesu ieradās milzums. Daiļās un atturīgās gaišmates no aristokrātiskās Anglijas tiektin tiecās uz šo balli; viņu sanāca vesels pūlis. Romas skaistules sacentās ar viņām daiļumā. Tēva pavadībā zālē ienāca jauna mei­tene, kuras mirdzošās acis un ogļmelnie mati liecināja, ka viņa ir romiete. Visu skatieni pievērsās ienācējai. Ikviena viņas kustībā jautās neparasts lepnums.

Ārzemniekus pārsteidza balles krāšņums. «Eiropas ka­raļu svinības netiek ne tuvumā,» viņi sprieda.

Karaļiem nav romiešu arhitektūras piļu; viņi spiesti ie­lūgt savas galma dāmas, kurpretī hercogs B*** uzaicina vienīgi daiļas sievietes. Arī tovakar viņš varēja būt apmie­rināts ar izvēli — vīrieši bija apžilbināti. Visapkārt tik daudz apburošu sieviešu, ka bija grūti izšķirties, kura ir visdaiļākā: pēc zināmas svārstīšanās par balles karalieni beidzot tika pasludināta kņaze Vanina Vanini, jau piemi­nētā jaunā meitene ar melnajiem matiem un ugunīgajām acīm. Drīz vien ārzemnieki un jaunie romieši, atstājuši ci­tas viesistabas, drūzmējās zālē, kur uzturējās kņaze.

Viņas tēvs, kņazs dons Azdrubals Vanini, vēlējās, lai meita vispirms dejotu ar dažiem vācu kroņprinčiem. Pēc tam viņu uzlūdza vairāki angļi, ļoti skaisti un ļoti dižciltī­gi, taču viņu dzedrums Vaninu garlaikoja. Ar lielāku prie­ku viņa mocīja jauno Livio Savelli, kas, liekas, bija viņā gaužām iemīlējies. Sis jaunais cilvēks bija viena no spožā­kajām partijām Romas augstākajā sabiedrībā, un, tāpat kā Vaninai, viņam bija kņaza tituls. Toties, ja viņam iedotu pa­lasīt kādu romānu, neticis pat līdz divdesmitajai lappusei, viņš noliktu grāmatu malā, aizbildinādamies ar galvassā­pēm. Pēc Vaninas domām, tas bija liels trūkums.

īsi pirms pusnakts ballē izplatījās vēsts, kas radīja vis­pārēju ievērību. Kāds jauns karbonārs, pārģērbies par sie­vieti, tai pašā vakarā izbēdzis no ieslodzījuma Santandželo cietoksnī; jau sasniedzis cietuma vārtus, viņš romantiskas drosmes uzplūdā meties ar dunci virsū sargkareivim, taču arī pats ticis ievainots, un tagad pilsētas ielās viņu vajā­jot sbiri 1 , cerēdami pēc asiņu pēdām bēgli notvert.

Kamēr sabiedrība pārrunāja šo notikumu, Vaninas dai­ļuma un panākumu apžilbinātais dons Livio Savelli, pava­dīdams jauno kņazi pēc dejas līdz krēslam, gandrīz vai zau­dējis prātu aiz mīlestības, vaicāja:

— Sakiet, dieva dēļ, — kas ir jūsu ideāls?

— Jaunais karbonārs, kurš nupat izbēdzis no cietok­šņa, — Vanina atbildēja. — Viņš vismaz kaut ko paveicis, nevis tikai nācis pasaulē.

'Sbirs — policists Itālijā.

Kņazs dons Azdrubals piegāja pie meitas. Sis bagātnieks jau divdesmit gadus neprasīja norēķinu savam pārvaldnie­kam, kas aizdeva kņazam viņa paša naudu ar visai augstiem procentiem. Sastapuši kņazu uz ielas, jūs noturētu viņu par vecu aktieri; jūs pat nepamanītu, ka pirkstos viņam ir pieci seši masīvi gredzeni ar ļoti lieliem dimantiem. Abi viņa dēli iestājās jezuītu ordenī, pēc tam sajuka prātā un nomira. Dēlus viņš drīz aizmirsa, bet uz savu vienīgo meitu Vaninu dusmojās par to, ka viņa neprecas. Viņai jau deviņpadsmit gadu, bet viņa atraida visspožākās partijas. Kāds tam ie­mesls? Tas pats, kas lika atteikties no varas Sullam: nici­nājums pret romiešiem.

Nākamajā rītā pēc balles Vanina ievēroja, ka viņas tēvs, kas bija bezrūpīgāks par bezrūpīgu un savu mūžu nebija ņēmis rokā atslēgu, rūpīgi aizslēdza durvis uz šaurajām kāpnēm, kas veda uz pils ceturtā stāva istabām. So istabu logi bija pavērsti uz terasi, ko dekorēja apelsīnu koki. Va­nina aizbrauca uz pilsētu vizītēs. Kad viņa atgriezās, pils lielie vārti bija aizbarikādēti ar uguņošanas ierīcēm, un ka­riete piebrauca pie pils no pagalma puses. Pacēlusi skatienu augšup, Vanina ieraudzīja, ka vienā no istabām, kuras tēvs bija tik cītīgi noslēdzis, atstāts vaļā logs. Atbrīvojusies no savas pavadones, viņa uzkāpa pils bēniņos un uzmeklēja tur aizrestotu lodziņu, pa kuru varēja nokļūt apelsīnu kokiem dekorētajā terasē. Atvērtais logs, ko Vanina bija pamanī­jusi, atradās tikai dažus soļus no viņas. Kā redzams, šai

istabā kāds apmeties. Bet kas? Nākamajā dienā Vaninai iz­devās dabūt atslēgu no durvīm, kas veda uz apelsīnu kokiem dekorēto terasi.

Vanina kaķa soļiem piegāja pie loga, kas joprojām bija vaļā. Viņu slēpa žalūzijas. Istabas dziļumā atradās gulta, un tajā kāds gulēja. Vanina jau dzīrās doties projām, kad pēkšņi viņa pamanīja pāri krēsla atzveltnei pārmestu kleitu. Ielūkojusies gulētājā vērīgāk, viņa ieraudzīja, ka. tam ir gaiši mati un ļoti jauna seja. Viņa vairs nešaubījās, ka gultā guļ meitene. Pār krēslu pārmestā kleita bija notrai­pīta asinīm; asins traipi melnoja arī uz sieviešu kurpēm, kas bija noliktas uz galda. Nepazīstamā sakustējās. Vanina pa­manīja, ka viņa ir ievainota. Viņas krūtis apņēma asinīm piesūcies audekla gabals, ko saturēja kaut kādas lentītes; kā redzams, ievainoto nebija pārsējušas ķirurga rokas. Va­nina ievēroja, ka viņas tēvs katru dienu ap pulksten pieciem ieslēdzas savās istabās, lai pēc tam dotos pie nepazīstamās. Atri vien atgriezies, viņš kāpa karietē, lai brauktu pie grā­fienes Viteleski. Tiklīdz tēvs bija prom, Vanina uzkāpa ma­zajā terasē, no kurienes varēja vērot nepazīstamo. Viņa sa­juta skaudru žēlumu pret šo jauno meiteni, kas, šķiet, bija tik nelaimīga. Vanina mēģināja iztēloties notikušo. Pār krēsla atzveltni pārmestā kleita, kā liekas, bija saplosīta. Va­nina pat varēja saskatīt dunča dūrienu vietas. Kādu dienu viņa ieraudzīja nepazīstamo jo skaidri: viņas zilās acis bija pavērstas pret debesīm, it kā viņa skaitītu lūgšanu. Pēkšņi

nepazīstamās skaistajās acīs sariesās asaras. Jaunā kņaze tik tikko savaldījās, viņu neuzrunājusi. Nākamajā dienā Vanina nolēma paslēpties mazajā terasē pirms tēva iera­šanās.

Viņa redzēja, kā dons Azdrubals iegāja pie nepazīs­tamās; viņš nesa rokā groziņu ar ēdienu. Kņazs izskatījās satraukts un runāja tik klusi, ka Vanina nevarēja neko sa­dzirdēt, lai gan stiklotās durvis bija atstātas vaļā. Drīz vien tēvs aizgāja.

«Droši vien nabadzītei ļoti bīstami ienaidnieki,» Va­nina nodomāja, «ja mans bezrūpīgais tēvs nevienam neuz­ticas un pats katru dienu nāk šurp, mērodams simt divdes­mit pakāpienus.»

Kādu vakaru, kad Vanina, uzkāpusi terasē, ielūkojās pa logu nepazīstamās istabā, viņu skatieni sastapās — un viss atklājās. Noslīgusi uz ceļiem, Vanina iesaucās:

— Es jūs mīlu, jūs varat man uzticēties!

Nepazīstamā aicināja Vaninu istabā.

— Lūdzu, atvainojiet mani, — Vanina sacīja. — Mana muļķīgā ziņkārība jums droši vien liekas aizvainojoša! Es zvēru, ka saglabāšu noslēpumu un, ja tāda būs jūsu vēlēša­nās, es vairs nekad šurp nenākšu.

— Kas gan nejustos laimīgs, jūs redzot? — nepazīstamā sacīja. — Vai jūs dzīvojat šai pilī?

— Protams, — Vanina atbildēja. — Bet jūs, kā redzams, mani nepazīstat. Es esmu Vanina, kņaza Azdrubala meita.

Uzmetusi meitenei pārsteiguma pilnu skatienu, nepazīs­tamā tumši pietvīka, pēc tam piebilda:

— Atļaujiet man cerēt, ka jūs nāksit mani apraudzīt katru dienu, taču man gribētos, lai kņazs par to neuzzinātu.