STENDĀLS - VANINA VANINI JEB STĀSTS PAR KARBONĀRU PĒDĒJO VENTU KAS TIKA ATKLĀTA PĀVESTA VALSTĪ

Tas bija signāls, kas aicināja karbonārus uz ventu, kurā Misirilli bija iestājies tūlīt pēc atgriešanās Romanjā. Tai pašā naktī visi karbonāri sapulcējās kādā nomaļā meža mā­joklī. Divi vientuļnieki, opija iemidzināti, gulēja dziļā mie­gā, nemaz neapjauzdami, kādam nolūkam tiek izmantots viņu pieticīgais miteklis. Misirilli, kas ieradās pulcēšanās vietā pagalam noskumis, uzzināja, ka ventas vadonis ir ap­cietināts un karbonāri par savu jauno vadoni izraudzījuši viņu, nepilnus divdesmit gadus vecu jaunekli, lai gan viņu vidū bija piecdesmit gadus veci vīri, kas bija piedalījušies sazvērestībās kopš Mirata armijas iebrukuma 1815. gada. Pieņemdams šo negaidīto godu, Pjetro juta, kā dauzās viņa sirds. Palicis viens, viņš nosolījās vairs nedomāt par jauno romieti, kas bija viņu aizmirsusi, un visu savu sirdskvēli veltīt pienākumam — Itālijas atbrīvošanai no barbariem. 1

Pēc divām dienām Misirilli iebraukušo un izbraukušo personu sarakstā, kas viņam tika piegādāts kā ventas va­donim, izlasīja, ka kņaze Vanina ieradusies savā Sannikolo pilī. Viņas vārds viesa Pjetro sirdī vairāk nemiera nekā prieka. Apliecinādams savu uzticību tēvzemei, velti viņš apslāpēja sevī tieksmi jau tajā pašā vakarā traukties uz Sannikolo pili; domas par Vaninu, kuru viņš pūlējās aiz­mirst, neļāva viņam pilnām nodoties saviem pienākumiem.

*Liberar l' Italia de' barbari — tie ir 1350. gadā teiktie Petrarkas vārdi, kurus pēc tam pārņēma Jūlijs II, Makjavelli un grāfs Alfjēri.

Jau nākamajā dienā Pjetro aizbrauca pie viņas. Vanina mīlēja viņu tāpat kā Romā. Tēvs bija viņu aizkavējis, gri­bēdams apprecināt. Viņa bija atvedusi līdzi divus tūkstošus cehīnu. Sis necerētais atbalsts lieliski palīdzēja Misirilli godam tikt galā ar saviem jaunajiem pienākumiem. Viņš pasūtīja dunčus Korfu salā, uzpirka pāvesta legāta perso­nisko sekretāru, kas vadīja karbonāru vajāšanas. Tādā pat kārtā viņš dabūja ziņas par garīdzniekiem, kas darbojās kā spiegi valdības labā.

Tieši šai laikā karbonāri beidza organizēt vienu no sa­zvērestībām, kas, iespējams, nebija tik neprātīga kā tās, kas jau bija notikušas nelaimīgajā Itālijā. Nekavējoties pie at­sevišķām epizodēm, atļaušos vienīgi pateikt, ja sacelšanās vainagotos panākumiem, Misirilli būtu iemantojis krietnu daļu slavas. Pateicoties viņam, vairāki tūkstoši nemier­nieku pēc dotā signāla sapulcētos ar ieročiem rokās noru­nātās vietās, lai gaidītu tur savus komandierus. Tuvojās izšķirošais brīdis, un pēkšņi, kā tas vienmēr mēdz notikt, sazvērestība cieta neveiksmi tādēļ, ka tika arestēti tās va­doņi.

Tiklīdz Vanina ieradās Romanjā, viņai šķita, ka tēvze­mes mīlestība viņas mīļotajam likusi aizmirst jebkuru citu mīlestību. Jaunās romietes lepnums bija sāpīgi aizskarts. Velti viņa pūlējās savaldīties; viņu pārņēma drūmas do­mas. Pārsteigta viņa atskārta, ka sākusi ienīst brīvību. Kā­du dienu, atbraukusi uz Forli, lai satiktos ar Misirilli, viņa

vairs nespēja sevi pārvarēt, lai gan līdz šim augstprātīgais lepnums viņai allaž bija līdzējis apslēpt savas jūtas.

— Patiesi, — viņa sacīja, — jūs mīlat mani kā vīrs. Es biju gaidījusi ko citu.

Un viņa izplūda asarās, taču viņa raudāja aiz kauna, ka, izteikdama pārmetumu, pazemojusi sevi. Lai gan Misirilli mierināja viņu, bija skaidri redzams, ka to dara ļoti aiz­ņemts cilvēks, kuru nodarbina citas rūpes. Pēkšņi Vanina nolēma atstāt viņu un atgriezties Romā. Viņa izjuta ciet­sirdīgu prieku, sodīdama sevi par vājību, kas bija izpaudu­sies vārdos. Pēc īsa pārdomu brīža viņas lēmums kļuva ne­grozāms; Vanina uzskatītu, ka nav Misirilli cienīga, ja ne­atstātu viņu. Vanina jau iepriekš izjuta gandarījumu, cik pārsteigts un sarūgtināts jutīsies Pjetro, kad veltīgi būs viņu šeit izmeklējies. Taču drīz vien viņu satrauca apziņa, ka viņa nav varējusi saglabāt tā cilvēka mīlestību, kura dēļ bija izdarījusi tik daudz neprātību. Un, pārtraukusi klu­sumu, viņa par katru cenu gribēja izvilināt no mīļotā kaut vienu mīlestības apliecinājumu. Misirilli it kā starp citu pateica viņai dažus maigus un mīļus vārdus. Toties cik dziļš saviļņojums ieskanējās viņa balsī, kad, runājot par saviem politiskajiem nodomiem, viņš iesaucās:

' — Ak, ja arī šoreiz mūs piemeklēs neveiksme un mūsu sazvērestība tiks atklāta, es atstāšu Itāliju pavisam.

Vanina gluži vai pārakmeņojās. Viņai šķita, ka redz savu mīļoto pēdējo reizi. Misirilli vārdi liktenīgi uzplaiksnīja

viņas apziņā. Viņa sacīja pati sev: «Karbonāri saņēmuši no manis vairākus tūkstošus cehīnu. Neviens nevar apšaubīt manu līdzdalību sazvērestībā.»

Atraisījusies no savām domām, viņa sacīja Pjetro:

— Vai jūs negribētu pavadīt ar mani vienu dienu San­nikolo pilī? Šovakar jūsu klātbūtne karbonāru sapulcē nav nepieciešama. Rīt no rīta mēs jau klaiņosim pa Sannikolo laukiem. Tu atpūtīsies, nomierināsies un atgūsi aukstasi­nību, kas tev tik nepieciešama pirms lielajiem notikumiem.

Pjetro piekrita.

Vanina aizgāja sagatavoties ceļam, kā parasti iepriekš aizslēgusi istabu, kurā viņa slēpa Pjetro.

Viņa aizsteidzās pie savas kādreizējās istabenes, kas bija apprecējusies un atvērusi Forli mazu veikaliņu. Ieradusies pie šīs sievietes, Vanina steidzīgi uzrakstīja uz lūgsnu grā­matas malām dažas rindas, precīzi norādot vietu, kur nāka­majā naktī sapulcēsies karbonāru venta. Savu denunciā­ciju viņa pabeidza ar vārdiem: «Ventā ir deviņpadsmit cilvēku; lūk, viņu vārdi un adreses.» Uzrakstījusi pilnīgu sarakstu, kurā nebija minēts vienīgi Misirilli vārds, viņa sacīja sievietei, kas baudīja viņas uzticību:

— Aiznes šo grāmatu kardinālam legātam, lai viņš iz­lasa, kas tajā rakstīts, un atdod grāmatu atpakaļ. Te būs desmit cehīni. Ja legāts kādreiz izpaudīs tavu vārdu, no nāves tev neizbēgt. Toties tu glābsi manu dzīvību, ja liksi legātam izlasīt lappusi, ko esmu aprakstījusi.

Viss norisa lieliski. Legāts bija tik ļoti pārbijies, ka ga­līgi aizmirsa savu augsto stāvokli. Viņš atļāva zemas kārtas sievietei, kas vēlējās ar viņu runāt, ienākt pie viņa ar aizklātu seju, taču lika sasiet viņai rokas. Sādā izskatā tirgotāja tika ievesta pie varenā augstmaņa, kuru no apmeklētājas nošķīra milzīgs ar zaļu drānu pārklāts galds.

Legāts izlasīja aprakstīto lappusi, turēdams lūgsnu grā­matu iespējami tālāk no sevis aiz bailēm, ka tā varētu būt saindēta. Pēc tam viņš atdeva lūgsnu grāmatu tirgotājai atpakaļ, nemaz nelikdams viņu izsekot. Vēl nebija pagājusi ne stunda kopš šķiršanās ar mīļoto, kad Vanina, sagaidījusi atgriežamies savu bijušo istabeni, aizsteidzās pie Misirilli, būdama pārliecināta, ka no šī brīža viņš pieder vienīgi viņai. Vanina pastāstīja savam mīļotajam, ka pilsētā val­dot neparasta rosība: karabinieri patrulējot pat tādās vietās, kur nekad agrāk neesot manīti.

— Esi tik labs un paklausi man šoreiz, — viņa piebilda, — braucam tūlīt uz Sannikolo.

Misirilli piekrita. Viņi aizgāja kājām kādu pusjūdzi no pilsētas līdz jaunās kņazes karietei, kurā viņus jau gaidīja uzticamā un labi apmaksātā pavadone.

Ieradusies Sannikolo pilī, Vanina, savas dīvainās rī­cības satraukta, izturējās pret savu mīļoto divtik maigi. Taču, kad viņa runāja par mīlestību, viņa bija aizmirsusi par sirdsapziņas ēdām. Apskaudama mīļoto, viņa domāja: «Tagad kādam tikai jāpasaka par mani viens vienīgs vārds, un viņš ienīdīs mani uz mūžīgiem laikiem.»