STENDĀLS - VANINA VANINI JEB STĀSTS PAR KARBONĀRU PĒDĒJO VENTU KAS TIKA ATKLĀTA PĀVESTA VALSTĪ

Būdama neprātīgas kaisles varā, Vanina jutās patiesi laimīga. Misirilli vairs neraizējās par savu vīrieša pašlep­numu; viņš mīlēja, kā mīl pirmoreiz deviņpadsmit gadu vecumā, kā mīl Itālijā. Ar kvēlas mīlestības sirdsskaid­rību jaunais karbonārs pat atzinās lepnajai kņazei, kādu taktiku izmantojis, lai iegūtu pretmīlestību. Viņš jutās pārsteigts, ka spēj būt tik ļoti laimīgs. Četri mēneši pa­gāja gaužām ātri. Kādu dienu ķirurgs pavēstīja, ka viņa slimnieks var būt brīvs. «Ko lai tagad daru?» Misirilli domāja. «Joprojām slēpties pie vienas no skaistākajām

Romas sievietēm? Bet zemiskie tirāni, kas trīspadsmit mēnešus vārdzinājuši mani cietumā, kur neiespīd dienas gaisma, domās, ka salauzuši manu gribu. Ak, Itālija, tu esi patiesi nelaimīga, ja tavi dēli tik viegli tevi pamet!»

Vanina nešaubījās, ka Pjetro uzskatīs par vislielāko laimi palikt uz visiem laikiem kopā ar viņu. Jauneklis, šķiet, bija ļoti laimīgs, taču kāds ģenerāļa Bonaparta iz­teiciens valdonīgi atbalsojās jaunā cilvēka sirdī, ietekmē­dams viņa attieksmi pret sievietēm. 1796. gadā, kad ģene­rālis Bonaparts atstāja Brešu, domnieki, kas pavadīja viņu līdz pilsētas vārtiem, sacīja viņam, ka Brešas iedzīvotāji mīlot brīvību vairāk nekā citi itālieši.

— Jā, — Bonaparts atbildēja, — viņiem tīkas par to patērzēt ar savām mīļotajām.

Mazliet samulsis, Misirilli sacīja Vaninai:

— Jau šovakar, tiklīdz satumsīs, man jādodas prom.

— Labi, tikai pacenties ar rīta gaismu atgriezties pilī. Es tevi gaidīšu.

— Rītausmā es būšu jau daudzas jūdzes no Romas.

— Ak tā, — Vanina salti noteica, — un kurp jūs dosities?

— Uz Romanju, atriebt sevi.

— Tā kā esmu bagāta, — Vanina sacīja, cik mierīgi vien varēdama, — ceru, ka jūs neatsacīsities pieņemt no manis ieročus un naudu.

Brīdi lūkojies Vaninas acīs, Misirilli apskāva viņu.

— Mana sirdsmīļā, tu liec man visu aizmirst, pat manu pienākumu! — viņš sacīja. — Bet, tā kā tev ir cēla sirds, tev mani jāsaprot.

Vanina ilgi raudāja, un beigās tika nolemts, ka Misi- rilli atstās Romu tikai parīt.

— Pjetro, — Vanina sacīja nākamajā dienā, — jūs bieži sacījāt man, ka ietekmīgs augstmanis, kā, piemēram, romiešu kņazs, kura rīcībā turklāt būtu arī daudz naudas, varētu sniegt brīvības lietai jo lielu atbalstu, ja Austrija kādreiz tiktu ierauta nopietnā karā tālu no mūsu zemes ro­bežām.

— Protams, — Pjetro pārsteigts noteica.

— Tad klausieties! Jūs esat drosmīgs, jums trūkst vie­nīgi augsta stāvokļa: es piedāvāju jums savu roku un div­simt tūkstošus rentes. Es panākšu, ka tēvs tam piekritīs.

Pjetro noslīga pie viņas kājām. Vanina aiz prieka sta­rot staroja.

— Es jūs kvēli mīlu, — viņš sacīja, — bet es esmu ti­kai nabadzīgs savas tēvzemes kalps. Jo nelaimīgāka ir Itā­lija, jo lielāka uzticība man jāparāda tai. Lai panāktu dona Azdrubala piekrišanu, man daudzus gadus būtu jāatrodas nožēlojamā lomā. Vanina, es atsakos no tevis.

Misirilli steidzās pietverties izteiktajam vārdam. Drosme viņu pameta.

— Sev par postu, — viņš iesaucās, — es mīlu tevi vai­rāk par dzīvību, un atstāt Romu man ir vislielākās mokas.

Ak, kālab Itālija vēl nav atbrīvota no barbariem! Ar kādu prieku es aizbrauktu ar tevi uz Ameriku.

Vanina sastinga. Atraidījums sāpīgi aizskāra viņas lep­numu. Taču jau nākamajā mirklī viņa metās Misirilli ap­kampienos.

— Vēl nekad neesmu tevi tik ļoti mīlējusi! — Vanina iesaucās. — Esmu tava uz mūžu, mans mīļais lauku dak- terīt! Tu esi dižens kā mūsu senie romieši!

Visas domas par nākotni, visi veselā saprāta vārgie ap­svērumi pagaisa. Tie bija visskaidrākās mīlestības mirkļi. Kad viņi jau varēja sakarīgi runāt, Vanina sacīja:

— Es ieradīšos Romanjā drīz pēc tevis. Es palūgšu no­sūtīt mani uz ūdensdziedniecības avotiem Poretā. Apmetī­šos mūsu Sannikolo pilī netālu no Forli…

— Un tur mana dzīve savienosies ar tavējo! — Misi­rilli iesaucās.

— Un man kopš šā brīža jāziedo tev viss! — Vanina ar nopūtu sacīja. — Tevis dēļ es pazudināšu sevi, lai notiek kas notikdams… Bet vai tu mīlēsi negodā kritušu meiteni?

— Vai tad tu neesi mana sieva? — Misirilli iesaucās. — Mana karsti mīļotā sieva! Es vienmēr tevi mīlēšu un aiz­stāvēšu!

Vaninai bija jādodas viesos. Tiklīdz viņa atstāja is­tabu, Misirilli sāka mocīt pārmetumi, ka viņš izturējies barbariski. «Kas ir tēvzeme?» viņš prātoja. «Tā taču nav dzīva būtne, kurai mēs būtu pateicību parādā un kura jus­tos nelaimīga un nolādētu mūs, ja mēs kļūtu tai neuzti­cīgi. Tēvzeme un brīvība ir tikpat kā mans apmetnis. Va­jadzīga manta, kas man jāiegādājas, ja vien neesmu to mantojis no tēva. Galu galā es mīlu tēvzemi un brīvību tāpēc, ka abas šīs mantas man vajadzīgas. Turpretī, ja es nezinu, ko ar tām iesākt, ja tās man ir kā silts apmetnis vasaras vidū, kālab lai es tās pirktu un vēl par tik bargu maksu? Vanina ir tik daiļa! Tik brīnišķīga! Viņai būs daudz pielūdzēju, un viņa mani aizmirsīs. Kurai sievietei mēdz būt tikai viens vīrietis? Siem Romas augstmaņiem, kurus kā pilsonis es nicinu, salīdzinājumā ar mani ir tik daudz priekšrocību! Viņi droši vien ir neatvairāmi! Ak, ja es aiz­iešu, viņa aizmirsīs mani, un es zaudēšu viņu uz visiem lai­kiem. »

Naktī Vanina ieradās atkal. Pjetro pastāstīja viņai par savām šaubām: viņš mīlot viņu tik ļoti, ka viņas dēļ, šķiet, varētu ziedot vissvētāko — tēvzemi. Vanina staroja aiz laimes.

«Ja viņam būs jāizšķiras par tēvzemi vai mani, » Vanina domāja, «viņš dos priekšroku man.»

Tuvējās baznīcas tornī pulkstenis nosita trīs. Bija pie­nācis atvadu brīdis. Pjetro atraisījās no mīļotās skavām. Viņš jau kāpa lejā pa šaurajām kāpnēm, kad Vanina, ap­valdījusi asaras, sacīja viņam ar smaidu:

— Paklausies, ja tevi būtu kopusi kāda nabadzīga zem­niece, vai tiešām tu nedarītu neko, lai viņai pateiktos? Vai tiešām tu nepapūlētos viņai atlīdzināt? Nākotne ir tik ne­droša, tu uzturēsies starp ienaidniekiem. Dāvā man trīs dienas, atlīdzini man par manām rūpēm, kā tu būtu sa­maksājis nabadzīgai zemniecei.

Misirilli palika. Beidzot pēc trim dienām viņš atstāja Romu. Pateicoties pasei, kas bija nopirkta kādā ārzemju vēstniecībā, viņš pārradās tēva mājās. Ģimenei tie bija lieli svētki, jo piederīgie uzskatīja, ka viņš gājis bojā. Par godu viņa pārnākšanai draugi gribēja nolaist no kājas dažus ka- rabinierus, kā pāvesta valstī tika dēvēti žandarmi.

— Nenogalināsim bez vajadzības itāliešus, kas prot apieties ar ieročiem. Mūsu tēvzeme diemžēl neatrodas uz salas kā laimīgā Anglija; lai stātos pretī Eiropas monarhu iebrukumam, mums būs vajadzīgi karavīri.

Pēc kāda laika Misirilli, glābdamies no vajātājiem, no­šāva divus karabinierus ar pistolēm, kuras viņam bija dā­vinājusi Vanina. Par viņa galvu tika izsolīta balva.

Vanina aizvien vēl nebija ieradusies Romanjā. Misi­rilli nosprieda, ka viņš ir aizmirsts. Viņa goda jūtas bija aizskartas. Viņš bieži domāja par kārtu starpību, kas viņu šķir no mīļotās. Reiz vājuma brīdī, skumstot par zudušo laimi, viņam ienāca prātā atgriezties Romā, lai uzzinātu, ko dara Vanina. Sī neprātīgā doma jau sāka gūt pārsvaru pār to, ko viņš uzskatīja par savu pienākumu, kad pēkšņi tuvējos kalnos baznīcas zvans sāka iezvanīt vakara diev­kalpojumu tik savādi, it kā zvaniķim būtu kas samisējies.