STENDĀLS - VANINA VANINI JEB STĀSTS PAR KARBONĀRU PĒDĒJO VENTU KAS TIKA ATKLĀTA PĀVESTA VALSTĪ

— Jūs kļūstat par īstu vīrieti, — Vanina atbildēja. — Uzdāviniet man savu ģīmetni.

Dienu pirms Misirilli ierašanās Romā Vanina izgud­roja iemeslu, lai aizbrauktu uz Citakastelanu. Sās pilsētas cietumā karbonāri nakšņoja pa ceļam no Romanjas uz Ro­mu. Kad viņus no rīta izveda no cietuma, Vanina ieraudzīja

Misirilli. Važās iekalts, viņš sēdēja divričos viens pats; viņš izskatījās ļoti bāls, taču nemaz nebija zaudējis drosmi. Kāda veca sieviete pasvieda viņam vijolīšu pušķi. Misirilli pa­teicās viņai ar smaidu.

Ieraudzījusi mīļoto, Vanina it kā atdzima; viņai radās jauns spars. Labu laiku pirms tam viņa bija izgādājusi pa­augstinājumu abatam Kari, kas kalpoja par priesteri Sant- andželas cietoksnī, kur bija paredzēts ieslodzīt Misirilli. Viņa izraudzījās šo labsirdīgo garīdznieku par savu bikts­tēvu. Un Romā tā nav nieka lieta būt kņazes — guberna­tora radinieces — biktstēvam.

Forli karbonāru tiesas process nebija ilgs. Nevarēdama izjaukt tā pārcelšanu uz Romu, galēji konservatīvo partija toties panāca, ka par tiesnešiem tika iecelti visgodkārīgā­kie prelāti. Tiesas priekšsēdētāja posteni ieņēma policijas ministrs.

Likums pret karbonāriem bija bargs. Lai gan sazvēr­nieki nevarēja lolot nekādas cerības, viņi cīnījās par sa­vām dzīvībām visiem iespējamiem līdzekļiem. Un tomēr tiesneši ne vien piesprieda viņiem nāvessodu, bet daudzi pieprasīja pat nežēlīgas mocības — kā roku nociršanu un ci­tas. Policijas ministram, kura karjera jau bija nodrošināta (atstājot savu amatu, viņš uzvilktu vienīgi kardināla man­tiju), nebija nekādas vajadzības noņemties ar roku ciršanu: aiznesis spriedumu apstiprināšanai pāvestam, viņš panāca, ka nāvessods visiem karbonāriem tika aizstāts ar dažādiem

gadiem ieslodzījuma. Vienīgi Pjetro Misirilli spriedums palika spēkā. Ministrs šo jauno cilvēku uzskatīja par bīs­tamu fanātiķi, turklāt viņam jau agrāk bija piespriests nā­vessods par jau pieminēto divu karabinieru nogalināšanu. Vanina to visu uzzināja, tiklīdz ministrs atgriezās no pā­vesta.

Nākamajā dienā monsenjors Katancars, pārradies savā pilī ap pusnakti, nekur nevarēja atrast savu kambarsulai­ni. Pagalam izbrīnījies, viņš vairākas reizes pašķindināja zvanu.

Beidzot parādījās vecs, prātu izdzīvojis kalpotājs: zaudējis pacietību, ministrs aizslēdza durvis un nolēma no­ģērbties pats. Istabā bija ļoti karsts. Novilcis drēbes, viņš savīstīja tās murskulī un meta uz krēslu. Ar spēku svies­tās drēbes pārlidoja pāri krēslam un atsitās pret muslīna aizkariem, aiz kuriem iezīmējās cilvēka stāvs.

Ministrs strauji metās pie gultas un satvēra pistoli. Kad viņš piegāja pie loga, viņam pretī iznāca livrejā tēr­pies jauneklis ar pistoli rokā. To redzēdams, ministrs notēmēja un grasījās jau šaut, kad jauneklis viņam smie­damies sacīja:

— Kā tad tā, monsenjor! Vai nepazīstat Vaninu Vanini?

— Ko nozīmē šis muļķīgais joks? — ministrs nikni no­prasīja.

— Parunāsim aukstasinīgi, — jaunā meitene atbildēja, — turklāt jūsu pistole nav pielādēta.

Pārliecinājies, ka tas tiešām tā, pārsteigtais ministrs iz­vilka no vestes kabatas dunci. 1

Vanina sacīja ministram ar apburošu valdonību:

— Apsēdīsimies, monsenjor.

Un mierīgi apsēdās uz dīvāna.

— Jūs, cerams, esat viena? — ministrs pavaicāja.

— Pilnīgi viena, zvēru jums! — Vanina iesaucās.

Gribēdams pats pārliecināties, ministrs apgāja apkārt

istabai, ielūkodamies visās malās. Pēc tam apsēdās uz krēsla dažus soļus no Vaninas.

— Kāda gan jēga, — Vanina ierunājās mierīgi un mai­gi, — laupīt dzīvību saprātīgam valdītājam, kura vietā droši vien stātos kāds vārgs karstgalvis, kas spējīgs vienīgi pa­zudināt pats sevi un citus?

— Ko tad jūs vēlaties, jaunkundz? — ministrs nīgri vai­cāja. — Izbeigsim šo nepiedienīgo scēnu.

'Romiešu prelāts nevarētu drosmīgi komandēt armijas korpusu, kā to daudzreiz darīja kāds divīzijas ģenerālis, kas bija policijas mi­nistrs Parīzē, kad notika Malē dumpis, taču viņš nekad nebūtu ļāvis sevi tik viegli arestēt pats savās mājās. Viņš ļoti baidītos no savu kolēģu zob­galībām. Romietis, kas zina, ka viņu ienīst, vienmēr ir labi apbruņots. Nav nekādas vajadzības aprādīt daudzas citas atšķirības, kādas pastāv starp parīziešiem un romiešiem tiklab izturēšanās veidā, kā sarunu ma­nierē. Taču mūsu pienākums ir nevis nogludināt šīs atšķirības, bet gan atklāti tās aprakstīt. Seit attēlotie romieši nav pelnījuši godu būt par frančiem. (Autora piez.)

— Tas, ko es jums sacīšu, — Vanina augstprātīgi at­sāka, pēkšņi atmetusi mīlīgo toni, — daudz svarīgāks ir jums nekā man. Zināmas aprindas vēlas, lai karbonārs Mi­sirilli paliktu dzīvs: ja viņam tiks izpildīts nāvessods, jūs nenodzīvosit pat nedēļu ilgāk par viņu. Tas viss man maz rūp: šo neprātīgo soli, kas jūs tā uztrauc, es atļāvos, pirm­kārt, lai uzjautrinātos, otrkārt, lai palīdzētu kādai savai draudzenei. Es gribēju, — Vanina turpināja, atkal pār­iedama uz laipnu toni, — es gribēju izdarīt pakalpojumu gudram cilvēkam, kas drīz būs mans radinieks un, spriežot pēc visa, vairos sava nama labklājību.

Ministrs atmaiga: šo pēkšņo pārmaiņu neapšaubāmi sek­mēja Vaninas skaistums.

Visā Romā bija zināma monsenjora Katancara vājība uz daiļām sievietēm. Un Vanina — ar pistoli rokā, Savelli nama parādes sulaiņa tērpā, cieši apstieptās zīda zeķēs, sarkanā kamzolī un apmetnī ar sudraba tresēm — bija neatvairāma.

— Mana nākamā radiniece, — ministrs sacīja, gandrīz vai smiedamies, — jūs tiešām esat atļāvusies gaužām ne­prātīgu soli — un droši vien tas nebūs pēdējais.

— Ceru, ka jūs, būdams saprātīgs cilvēks, — Vanina at­bildēja, — manu noslēpumu nevienam neizpaudīsit, it īpaši Livio, un, lai jūs, mans dārgais tēvoci, papūlētos dāvāt dzī­vību karbonāram, kuru protežē mana draudzene, es no­skūpstīšu jūs.

Saruna turpinājās tai pašā rotaļīgajā tonī, kādā augst- dzimušās romietes mēdz apspriest vissvarīgākos darījumus, un Vaninai šo tikšanos, kas sākās ar pistoli rokā, izdevās pārvērst par parastu vizīti, ar kādu jaunā kņaze Savelli ieradusies pie sava tēvoča — Romas gubernatora.

Drīz vien monsenjors Katancars, augstprātīgi atvairī­jis domu, ka ļāvis sevi iebiedēt, stāstīja savai nākamajai radiniecei, cik grūti viņam būs panākt Misirilli apžēlošanu. Runādams par to, ministrs staigāja ar Vaninu pa istabu. Uz brīdi apstājies, viņš paņēma no kamīna karafi un ielēja no tās limonādi kristāla glāzē.

Kad viņš jau cēla glāzi pie lūpām, Vanina to satvēra un, brīdi paturējusi, it kā nejauši ļāva tai izslīdēt no rokas uz puķu galdiņa. Vēl pēc kāda laiciņa, kad ministrs pa­ņēma no saldumu trauka šokolādes konfekti, Vanina to satvēra un smiedamās sacīja:

— Piesargieties, šeit viss ir saindēts! Viņi grib jūs no­nāvēt! Es panācu sava nākamā radinieka apžēlošanu, lai neienāktu Savelli ģimenē tukšām rokām.

Pagalam pārsteigts, monsenjors Katancars pateicās jaunajai kņazei un tikpat kā apsolīja viņai, ka Misirilli dzī­vība tiks glābta.

— Tātad mūsu darījums ir noslēgts, un, apstiprinot to, saņemiet pateicības balvu, — Vanina sacīja, noskūpstīdama Katancaru.

Ministrs pieņēma balvu.

— Man jāsaka jums, dārgā Vanina, — viņš piebilda, — ka man pašam nepatīk asinis. Turklāt es vēl esmu jauns, lai gan jums droši vien es liekos ļoti vecs, un, ie­spējams, nodzīvošu līdz tam laikam, kad šodien izlietas asinis tiks uzskatītas par kauna traipu.