STENDĀLS - VANINA VANINI JEB STĀSTS PAR KARBONĀRU PĒDĒJO VENTU KAS TIKA ATKLĀTA PĀVESTA VALSTĪ

Sirds Vaninai satraukti dauzījās. Nepazīstamās izturē­šanās viņai šķita cieņas pilna. Sī nelaimīgā jaunava droši vien aizvainojusi kādu varenu vīru vai arī greizsirdības ne­prātā nonāvējusi savu mīļoto. Vanina pat nepieļāva domu, ka jaunavai būtu atgadījies kas ikdienišķs. Nepazīstamā pastāstīja, ka savainotais plecs un krūtis viņai sagādājot lie­las sāpes. Bieži vien mute pieplūstot pilna asiņu.

— Un jūs nav apmeklējis ķirurgs? — Vanina iesaucās.

— Jūs taču zināt, — nepazīstamā sacīja, — ka Romā ķi­rurgiem nekavējoties jāziņo policijai par visiem ievaino­tajiem, kurus viņi ārstē. Kņazs ir tik vēlīgs, ka pats pārsien manus ievainojumus ar šo te audeklu.

Nepazīstamā ar cildenu atturību vairījās runāt par savu nelaimi. Vanina bija aizgrābta līdz sirds dziļumiem. Jauno kņazi pārsteidza vienīgi tas, ka nepazīstamā šās nopietnās sarunas laikā tikai ar pūlēm valda smieklus.

— Vai drīkstu zināt jūsu vārdu? — Vanina vaicāja.

— Mani sauc par Klementīni.

— Labi, mīļo Klementīn, rīt pulksten piecos es atnākšu jūs apraudzīt.

Nākamajā dienā Vanina redzēja, ka viņas jaunajai drau­dzenei kļuvis sliktāk.

— Es ataicināšu pie jums ķirurgu, — Vanina sacīja, ap­skaudama slimnieci.

— Tad labāk es mirstu, — nepazīstamā atbildēja. — Vai tad es drīkstu iegāzt savus labdarus?

— Romas gubernatora monsenjora Savelli Katancara ķirurgs ir kāda mūsu kalpotāja dēls, — Vanina attrauca.

— Viņš ir mums pieķēries, un, pateicoties savam stāvoklim, viņam nav ne no viena jābaidās. Velti mans tēvs viņam ne­uzticas. Es tūlīt likšu viņu ataicināt.

— Ķirurgs man nav vajadzīgs, — nepazīstamā iesau­cās tik dedzīgi, ka Vanina jutās pārsteigta. — Apmeklējiet mani reižureizēm, bet, ja dievs aizsauks mani pie sevis, es būšu laimīga, ja nomiršu jūsu rokās.

Nākamajā dienā nepazīstamā jutās vēl sliktāk.

— Ja jūs mīlat mani, — Vanina atvadoties viņai sacīja,

— jums jāpiekrīt ķirurga apmeklējumam.

— Ja viņš atnāks, mana laime būs zudusi.

— Es aizsūtīšu pēc ķirurga, — Vanina uzstāja.

Neko neatbildējusi, nepazīstamā satvēra Vaninas roku un pārklāja to skūpstiem. Labu brīdi valdīja klusums, ne­pazīstamās acīs sariesās asaras. Beidzot viņa palaida vaļā Vaninas roku un tā, itin kā dotos nāvē, sacīja:

— Man jāatzīstas, ka aizvakar sameloju jums, sacīdams, ka mani sauc par Klementīni. Es esmu nelaimīgs karbo­nārs. ..

Vanina pārsteigta atvirzījās un piecēlās no krēsla.

— Es zinu, — karbonārs turpināja, — es zinu, ka ar šo atzīšanos laupu sev pēdējo cerību, kas mani saista pie dzīvības, bet es nevēlos jūs maldināt, jo tas būtu manis ne­cienīgi. Mani sauc Pjetro Misirilli; man ir deviņpadsmit gadu. Mans tēvs ir nabadzīgs ķirurgs no Santandželoin- vado, es pats esmu karbonārs. Kad mūsu ventu atklāja, mani, važās iekaltu, atveda no Romanjas uz Romu un iemeta tumšā karcerī, kuru dienu un nakti apgaismoja nespodra lampa. Tur es pavadīju trīspadsmit mēnešus. Kāda līdzjūtīga dvēsele nolēma mani izglābt. Kad, pār­ģērbies sieviešu drēbēs, biju jau izkļuvis laukā no cietuma un sasniedzis pēdējos vārtus, viens no sargkareivjiem sāka nekaunīgi lamāt karbonārus, un es iecirtu viņam pliķi. Ticiet man, tā nebija tukša bravūra. Es gluži zaudēju sa­valdīšanos. Sās neapdomības dēļ naksnīgās Romas ielās man sekoja vajātāji, un, durkļu savainots, zaudēdams pē­dējos spēkus, es iemetos kāda nama vaļējās durvīs; dzir­dēdams, ka kareivji skrien man pakaļ, es izlēcu pa logu dārzā un nokritu dažus soļus no sievietes, kas pastaigājās alejā.

— Grāfiene Viteleski! Mana tēva draudzene! — Va­nina noteica.

— Kā! Vai viņa jums ko stāstīja? — Misirilli iesau­cās. — Lai arī kas būtu šī dāma, viņas vārdu labāk ne­pieminēt, jo viņa izglāba man dzīvību. Kad kareivji ie­lauzās viņas namā, lai saņemtu mani ciet, jūsu tēvs jau

veda mani savā karietē prom. Es jutos ļoti slikti: durkļa atstātā brūce plecā apgrūtināja elpošanu. Es drīz nomiršu, nomiršu aiz izmisuma, jo vairs nekad neredzēšu jūs.

Vanina nepacietīgi viņu uzklausīja un drīz vien stei­dzīgi aizgāja. Misirilli viņas skaistajās acīs nesaskatīja ne mazākās līdzcietības: tajās gailēja vienīgi aizvainots lep­nums.

Naktī pie ievainotā ieradās ķirurgs; viņš bija atnācis viens pats. Misirilli pārņēma izmisums, viņš baidījās, ka nekad vairs neredzēs Vaninu. Viņš sāka iztaujāt ķirurgu, kas nolaida viņam asinis, bet nesaņēma nekādas atbildes. Tml.i pati klusēšana arī nākamajās dienās. Pjetro skatiens lU'.itraudamies kavējās pie stiklotajām terases durvīm, pa kurām bija nākusi Vanina; viņš jutās bezgala nelaimīgs. Reiz ap pusnakti viņam šķita, ka terases tumsā kāds stāv: vai tā būtu Vanina?

Vanina ieradās katru nakti un pieplaka ar vaigu pie jiiuna karbonāra istabas loga.

«Ja es viņu uzrunāšu», viņa domāja, «esmu pazudusi! Nē, es vairs nekad nedrīkstu viņu redzēt!»

Taču, par spīti savam lepnumam, Vanina neviļus atce­rējās, kādu draudzību bija jutusi pret jauno cilvēku, kad tik vientiesīgi uzskatīja viņu par jaunavu. Vai tiešām pēc tik sirsnīgas tuvības viņš būtu jāaizmirst! Pārdomu brīžos Vaninu biedēja viņas apziņā notikušās pārvērtības. Kopš Misirilli bija atklājis savu īsto vārdu, viss, par ko viņa agrāk bija domājusi, šķiet, ietinās vieglā dūmakā un at­virzījās tāltālu projām.

Nepagāja ne nedēļa, kad Vanina, bāla un dreboša, kopā ar ķirurgu ienāca jaunā karbonāra istabā. Viņa ieradās pateikt ķirurgam, lai tas pierunātu kņazu uzticēt slim­nieka kopšanu kādam no mājkalpotājiem. Vanina uzka­vējās tikai īsu mirklīti, taču pēc dažām dienām atnāca at­kal kopā ar ķirurgu — aiz cilvēkmīlestības. Kādu vakaru, lai gan Misirilli jutās krietni labāk un Vaninai vairs ne­bija pamata bažīties par slimnieka dzīvību, viņa atļāvās ierasties viena pati. Ieraudzījis jauno meiteni, Misirilli jutās laimes pārpilns. Tomēr savas mīlestības jūtas viņš centās apslēpt. Vispirms kā īsts vīrietis viņš nevēlējās aiz­vainot savu pašcieņu. Vanina, kas ienāca istabā, viegli pietvīkusi un bīdamās dzirdēt runas par mīlestību, bija pārsteigta, kad Misirilli viņu sagaidīja ar vārdiem, kas pauda cēlu un padevīgu draudzību, nevis maigas mīlestī­bas jūtas. Kad Vanina gāja projām, slimnieks pat nemē­ģināja viņu aizkavēt.

Pēc dažām dienām Vanina atnāca atkal, un atkal tā pati sagaidīšana, tie paši goddevīgas uzticības un bezgalīgas pateicības apliecinājumi. Vanina vairs necentās apvaldīt jaunā karbonāra jūtu uzplūdus, gluži otrādi — viņa pat baidījās negūt pretmīlestību. Līdz šim tik lepnā jaunava sarūgtināta atskārta, ka ir neprātīgi iemīlējusies. Viņa centās būt jautra, izlikties pat vienaldzīga, vairs nenāca

tik bieži, tomēr nespēja pilnīgi atteikties no slimnieka ap­meklēšanas.

Misirilli kvēloja mīlestībā, taču, apzinādamies savu ze­mo kārtu un būdams nomodā par savu pašlepnumu, no­lēma runāt par mīlestību vienīgi tādā gadījumā, ja ne­būs redzējis Vaninu veselu nedēļu. Kņazes lepnums lūza pamazām.

«Kas tur pavisam!» viņa teica pati sev. «Es viņu ap­meklēšu, jo tas sagādā man prieku, bet es nekad neatklāšu viņam savas jūtas.»

Vanina ilgi uzturējās pie Misirilli, taču sarunājās ar viņu tā, it kā viņos klausītos ducis svešu cilvēku. Kādu vakaru, kad Vanina iepriekšējā dienā nebija apmeklējusi jauno karbonāru un bija nosolījusies izturēties pret viņu vēl vienaldzīgāk un dzedrāk nekā parasti, viņa pēkšņi pa­teica, ka mīl viņu. Drīz vien viņi ļāva vaļu savām jūtām.