STENDĀLS - VANINA VANINI JEB STĀSTS PAR KARBONĀRU PĒDĒJO VENTU KAS TIKA ATKLĀTA PĀVESTA VALSTĪ

Bija jau pulkstens divi pēc pusnakts, kad monsenjors Katancars pavadīja Vaninu līdz dārza vārtiņiem.

Aiznākamajā dienā, kad ministrs ieradās pie pāvesta, visai noraizējies par savas misijas panākumiem, Svētā Aug­stība sacīja:

— Vispirms es gribētu jums ko lūgt. Vienam no Forli karbonāriem nāvessods nav atcelts, un domas par to man laupa miegu. Sis cilvēks ir jāglābj.

Redzēdams, ka pāvests aizsteidzies viņam priekšā, mi­nistrs minēja dažādus pretargumentus, līdz beidzot uz­rakstīja dekrētu jeb motu proprio, ko pāvests izņēmuma kārtā parakstīja.

Vanina baidījās, ka viņas mīļotais, ja arī izdosies panākt apžēlošanu, var tikt noindēts. Jau pirms pāvesta dekrēta Misirilli saņēma no Vaninas biktstēva abata Kari vairākas paciņas jūrnieku sausiņu, kā arī brīdinājumu cietuma ēdie­nam neskarties klāt.

Zinādama, ka Forli karbonāri tiks pārvesti uz Sanleo pili, Vanina gribēja satikties ar Misirilli, kad viņš pa ce­ļam nonāks Citakastelanā. Vanina ieradās šai pilsētā dienu pirms cietumniekiem. Tur viņa sastapa abatu Kari, kas šeit uzturējās jau vairākas dienas. Viņš pierunāja cietuma uz­raugu, lai tas atļautu Misirilli piedalīties nakts dievkalpo­jumā cietuma kapelā. Vēl vairāk: ja Misirilli tiks uzliktas važas uz rokām un kājām, uzraugs apsolījās stāvēt pie ka­pelas durvīm labu gabalu no viņa, taču tā, lai paturētu acīs cietumnieku, par kuru viņam jāatbild, bet nevarētu dzir­dēt, ko viņš runā.

Beidzot pienāca diena, kad vajadzēja izšķirties Vaninas liktenim. Jau kopš rīta viņa ieslēdzās cietuma kapelā. Kas zina kādas domas viņu krimta visu šo garo dienu? Vai Mi­sirilli mīl viņu tik ļoti, lai visu piedotu. Viņa bija nodevusi ventu, taču izglābusi mīļotajam dzīvību. Kad prāts guva virsroku pār mulsas pārņemto dvēseli, Vanina cerēja, ka Pjetro būs ar mieru atstāt Itāliju kopā ar viņu: viņa taču bija grēkojusi vienīgi aiz pārliekas mīlestības. Kad pulk­stenis nosita četri, Vanina saklausīja tālumā karabinieru zirgu pakavu klaudzoņu. Sīs skaņas, šķiet, atbalsojās viņas sirdī. Drīz vien ierībējās arī rati, kuros veda cietumnie­kus. Atbraucēji apstājās nelielajā laukumā cietuma priekšā; Vanina redzēja, kā divi karabinieri palīdzēja piecelties Mi­sirilli, kas tika vests atsevišķos ratos, tā apkrauts važām, ka nespēja ne pakustēties.

— Un tomēr viņš ir dzīvs! — viņa čukstēja ar asarām acīs. — Vēl nav noindēts!

Vakars bija briesmīgs. Tumšo kapelu vārgi apgaismoja vienīgi augstu virs altāra iekārta lampa, kurā uzraugs rei­zēm skopi ielēja eļļu. Vaninas skatiens kavējās pie cietumā mirušo viduslaiku augstmaņu kapakmeņiem. Viņu statujas šķita draudīgas.

Jau sen bija apklusuši visi trokšņi. Vanina gaidīja, iegri­musi drūmās domās. Drīz pēc pusnakts viņa, šķiet, saklau­sīja vieglu troksni, it kā sikspārņu spārnu švīkoņu. Paspē­rusi dažus soļus, viņa pusnemaņā atslīga pret altāra mar­gām. Tai pašā mirklī viņai blakus nedzirdami nostājās di­vi rēgi. Tie bija cietuma uzraugs un Misirilli, gluži vai ie­tīstīts važās. Uzraugs atvēra lukturi un nolika to uz altāra margām netālu no Vaninas tā, lai gaisma kristu uz viņa ap­sargājamo cietumnieku. Pēc tam uzraugs atkāpās kapelas dziļumā pie durvīm. Vanina tūdaļ metās Misirilli ap kaklu. Kļaudama mīļoto savās skavās, viņa sajuta vienīgi auk­stās un asās važas. «Kas viņu iekalis šais ķēdēs?» viņa do­māja. Apskaudama mīļoto, viņa nejuta nekāda prieka. Šīs mokas pārspēja vēl skaudrākas sāpes: pēkšņi viņai likās, ka Misirilli zina viņas noziegumu un tādēļ sagaida viņu tik salti.

— Dārgais draugs, — viņš beidzot sacīja, — man ļoti žēl, ka esmu modinājis jūsu mīlestību. Es neuzskatu sevi par jūsu mīlestības cienīgu. Ticiet man, labāk atgriezīsimies pie svētākajām jūtām, aizmirsīsim ilūzijas, kas kādreiz mūs maldinājušas. Es nevaru jums piederēt. Varbūt tieši tāpēc mani pastāvīgi piemeklējušas neveiksmes, ka visu laiku esmu atradies nāves grēka varā. Ieklausīsimies veselā saprāta balsī. Kādēļ es netiku apcietināts kopā ar saviem biedriem tai liktenīgajā naktī? Kāpēc briesmu stundā es neatrados savā postenī? Kāpēc tieši manas prombūtnes laikā piepildījās visšausmīgākie paredzējumi? Mani bija pārņēmusi cita spēcīga kaislība, es nedomāju par Itālijas brīvību vien.

Vanina nespēja attapties no pārsteiguma, cik ļoti Misi- rilli bija pārvērties. Lai gan viņš nebija pārāk novājējis, viņam varēja dot visus trīsdesmit. Nodomājusi, ka pārvēr­tību cēlonis bijusi slikta apiešanās cietumā, Vanina sāka raudāt.

— Ak vai! — viņa iesaucās. — Un uzraugi solījās iztu­rēties pret tevi labi.

Nāves tuvums bija pamodinājis jaunā karbonāra sirdī visas tās reliģiozās jūtas, kas saskanēja ar viņa kvēlo kal­pošanu Itālijas brīvībai. Pamazām Vanina saprata, ka pārsteidzošajai pārmaiņai, kāda notikusi ar viņas mīļoto, bijuši morāli cēloņi, nevis fiziskās ciešanas un sliktā ap­iešanās. Un viņas sāpes, kas jau tā šķita pārmērīgas, kļuva vēl lielākas.

Misirilli klusēja. Vanina aizgūtnēm elsoja. Arī Misi- rilli balsī ieskanējās saviļņojums, kad viņš sacīja:

— Ja es kādu mīlu šai pasaulē, tad vienīgi jūs, Vanina. Taču, pateicoties dievam, manai dzīvei tagad ir tikai viens mērķis: es nomiršu cietumā vai arī kritīšu par Itālijas brī­vību.

Atkal iestājās klusums. Vanina gribēja ko sacīt, taču ne­spēja izrunāt ne vārda. Misirilli piebilda:

— Pienākums ir nežēlīgs, mans draugs, bet kur lai ras­tos varonība, ja tas būtu viegli izpildāms? Apsoliet man, ka jūs vairs nemeklēsit ar mani tikšanos. Kopš šā brīža būsim svešinieki. Jūs esat ziedojusi tēvzemei ievērojamu summu. Ja kādreiz tēvzeme tiks atbrīvota no tirāniem, šo naudu jums pilnībā atmaksās no nācijas īpašuma.

Vanina bija satriekta. Visas sarunas laikā Pjetro ska­tiens iekvēlojās vienīgi mirklī, kad viņš pieminēja tēvzemi. Beidzot jaunajai kņazei palīgā nāca aizvainotais lepnums. Nesacījusi ne vārda, viņa sniedza Misirilli dimantus un vī­lītes, ko bija paņēmusi līdzi.

— Man jāpieņem šīs dāvanas, — viņš sacīja, — jo mans pienākums ir bēgt. Taču zvēru, ka, par spīti jūsu jaunajai labdarībai, es jūs vairs nekad neredzēšu. Ardievu, Vanina! Apsoliet man, ka jūs nekad man nerakstīsit, nekad necen- tīsities ar mani tikties. Atļaujiet man piederēt vienīgi tēv­zemei. Jums es esmu miris. Ardievu!

— Nē, — Vanina kā neprātā iesaucās, — es gribu, lai tu zinātu, ko es izdarīju aiz mīlestības uz tevi.

Un viņa izstāstīja par visām savām gaitām kopš brīža, kad Misirilli atstāja Sannikolo pili, lai nodotu sevi legāta rokās. Beigās viņa piebilda:

— Bet tas viss ir nieks! Aiz mīlestības uz tevi es izdarīju ko vairāk.

Un viņa atzinās savā nodevībā.

— Ak, briesmone! — Pjetro, dusmu pārņemts, iesaucās un metās Vaninai virsū, mēģinādams viņu nosist ar savām važām.

Viņš būtu izpildījis savu nodomu, ja, izdzirdis klie­dzienu, neatsteigtos uzraugs. Viņš satvēra Misirilli.

— Saņem, briesmone! Es nevēlos tev palikt neko pa­rādā! — Misirilli iesaucās un, cik atļāva ķēdes, pasviedis Vaninai atpakaļ dimantus un vīlītes, ātri aizgāja.

Vanina bija iznīcināta. Viņa atgriezās Romā; un drīz vien avīzes ziņoja par viņas laulībām ar kņazu Livio Sa- velli.

СТЕНДАЛЬ ВАНИНА ВАНИНИ,

ИЛИ

ПОДРОБНОСТИ О ПОСЛЕДНЕЙ ВЕНТЕ КАРБОНАРИЕВ, РАСКРЫТОЙ В ПАПСКОЙ ОБЛАСТИ