A.POLEŠČUKS: LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Pie birzs es atguvos. Pasaule atkal nostājās savā vietā. Nu es redzēju visu apkārtni, redzēju tālu un

skaidri. Tur bija ceļš, tilts un sadragātā mašīna grāv­malā. Bet apkārt cilvēki… No tilta tie dodas uz visām pusēm. Nē, tie neiet, tie lien… Vecais zemnieks grozās uz vietas. Robežsargs gāzelēdamies ved pāri laukam savu motociklu. Viņš lēnām iet no manis pro­jām — šķērsām pār tīrumu. Uzduras lielai siena kau­dzei. Pamet motociklu … Vai tiešām neattapsies apiet kaudzei apkārt? . . . Nē, atģidās gan! Viņš izstiepj ro­kas taisni uz priekšu un, augšup skatīdamies, apmet kaudzei līkumu. Viņš, tāpat kā es, orientējas pēc sau­les. Izdevās gan! Nu viņš iet arvien ātrāk un ātrāk, ta­gad laiž teciņiem.

Negaidot parādījās smagā mašīna. Šoferis, nekā ne­nojauzdams, vadīja to taisni pa ceļu uz tiltu. Es me­tos viņam pārtiešām pretim.

— Stāt! — saucu viņam no visa spēka. — Stāt!

Smagā mašīna apstājās.

— Tur nedrīkst! — es kliedzu, tik tikko elpu vilk­dams. — Nedrīkst! …

— Kāpēc nedrīkst? — mierīgi atjautāja šoferis.

— Tur nedrīkst. Tur ir velns zina kas! .. .

— Nu labi, — sacīja šoferis, iedarbinādams mašīnu.

— Gribēju jūs aizvest. Dzīvojiet vesels!

Smagā mašīna aiztrauca garām. Ar šausmām noska­tījos tai pakaļ. Tā nobrauca simt metru, divsimt. . . Pēkšņi mašīna strauji pagriezās uz dziļā grāvja pusi, taču pēdējā mirklī šoferis paguva nobremzēt. Smagās mašīnas priekšējais ritenis palika karājamies virs grāvja.

— Paklau, draugs! — es uzsaucu šoferim- — Klau­sies manu balsi! Nāc šurp!

Šoferis, ar rokām sataustījis grāvja malu, diezgan ātrā gaitā soļoja uz manu pusi. Viņš nāca taisni pa grāvja dibenu, nekur nenogriezdamies. Es apskaudu viņa attapību. Drīz viņš saskatīja mani un laida teci­ņiem.

— Ko stāvi? — viņš sauca man jau no tālienes.

— Ceļu vajag slēgt!

— Nepaklausīji? Es taču teicu! Nē, tomēr brauci…

— Ko tu teici?! Ceļš jāslēdz no abām pusēm.

— No tās puses to noslēguši robežsargi… Vai ne­redzi? Mašīnas laiž pa apkārtceļu.

Pēc pusstundas notikuma vietu ielenca un ceļu slē­dza no pašas pilsētas. Pie manis pienāca milicijas leit­nants.

— Ko jūs par visu to domājat? — viņš man jautāja.

— Vai tā ir hipnoze vai kas cits? Man apreiba galva, acu priekšā viss sametās raibs, pēc tam skaidri sajutu, ka atrodos savā kabinetā.

— Bet es atkal biju nokļuvis mājās, staigāju pa dārzu un meklēju suni. . .

— Bet es atkal jūrā! — iejaucās šoferis, tas pats, kurš nebija mani klausījis un iebraucis neparastajā joslā. — Vai saprotat, tiklīdz es tur iebraucu, manā priekšā it kā pašķīrās viļņi, es it kā atrodos pie stūres, uz kutera un visapkārt.. . viļņi ar putu krēpēm . . .

— Citiem vārdiem … — Leitnants izņēma piezīmju grāmatiņu. — Citiem vārdiem — katrs redz ko citu, tikai ne to, kas tam acu priekšā …

— Brauc! — iesaucās robežsargu majors, kas tikko bija beidzis izlikt posteņus un tuvojās mums, nolasī­dams no karavīra blūzes pielipušos dadžus. — Brauc! — Viņš rādīja uz gaišzaļo mašīnu, kas t steidzās šurp no pilsētas.

No tās izkāpa trīs brūnos, lāsmainos kombinezonos ģērbušies vīri. Majoru noklausījušies, viņi uzvilka galvā kapuces, uzlika maskas un devās uz tiltu.

— Nav šaubu, tā ir kāda gāze, — sprieda majors.

— Nav šaubu. Te ir biedrs, — viņš norādīja uz mani, — kas atguvās ātrāk par visiem un tikai tāpēc, ka nejauši bija vilcies uz birzi, uz pilsētas pusi. Bet tie, kuri bija gājuši pretējā virzienā, atjēgušies tikai pie pašas sādžas.

— Ko tas liecina? — leitnants jautāja.

— Tas liecina par daudz ko . .. Vējš, kaut lēns, to­mēr pūš uz sādžas pusi, no dienvidiem uz ziemeļiem.

Tātad, ja tā ir gāze, tad tā plūst šaurā joslā. Un biedrs atģidās ātrāk tāpēc, ka bīstamo joslu bija šķērsojis, bet nevis gājis pa to tālāk.

Majors apklusa. Mēs visi bažīgi vērojām brūnos stā­vus ar maskām.

— Ar viņiem notiek tas pats! — iesaucās leitnants.

Mēs labi redzējām, ka metrus piecdesmit no ceļa

malā atstātajām mašīnām visi trīs negaidot izšķīrās, it kā uzdūrušies kādam neredzamam šķērslim, un, zau­dējuši kontroli pār savām kustībām, nevarīgi aizčā- poja katrs uz savu pusi.

— Ko lai iesāk?! — dusmās noteica robežsargs. — Arī maskas nelīdz!

— Varbūt pamēģināt no otras puses, biedri major? Vai redzat tur to sadauzīto stabiņu? — iejautājās mili­cijas leitnants.

— Stabiņu es redzu. No tā rēgojas armatūra.

— Tam blakus stāv mans koferītis. Es to noliku zemē, kad vilka prom automašīnu. Tajā brīdī viss sā­kās … Kā dabūt rokā šo koferīti?

— Atļaujiet, es pēc tā aizskriešu, — negaidot piedā­vājās smagās mašīnas veiklais šoferis. — Tas būs viens un divi!

— Cilvēki pretgāzu maskās nevarēja . . .

— Bet es varēšu! Man prātā kāds āķis … Tikai jūs, kad būšu piegājis tuvu, man uzsauciet «karsts» vai «auksts» …

— Pamēģini arī! — majors piekrita.

— Tad nu gan izbraukāšos pa mīļo Baltijas jūru! — iesmējās šoferis un panācās uz priekšu. Viņš pagāja savus simt soļus, iekāpa grāvī un tad aizslāja pa to.

— Tavu gudrinieku! — majors iesmējās. — Pa grāvi viņš tagad aizies, kur vien grib, viņam nav jāredz nekas.

— Vai tik pa grāvi nevajadzēja laist arī komandu? — piebilda izmeklētājs. — Vai redzat, jauneklis jau iestaigāja zonā!

Jā, šofera kustības kļuva nedrošas. Viņš virzījās lē­nāk, tomēr uz priekšu gāja. Noplātīja rokas, it kā ūdeni sev priekšā pašķirdams, it kā peldētu, un mēs visi sa­pratām, ka šīs «apburtās» vietas noslēpumainie spēki

atkal viņu ievilkusi mīļās Baltijas jūras «viļņos». Nu šoferis vairs negāja, bet grīļodamies vilkās, rokas iz­pletis, lai noturētos līdzsvarā, ceļus it kā pa ūdeni aug­stu cilādams. Lāgiem viņš pieskārās grāvja malām. Elpu aizturējuši, mēs sekojām viņa kustībām.

— Silts! — izmeklētājs iesaucās. — Silts! … Silts!… Karsts! … Deg! .. .

Šoferis pietupās un izrausās no grāvja, sataustīja ko­ferīti, atgriezās atpakaļ grāvī un kā uzvarētājs pacēla koferīti virs galvas.

Drīz viņš bija atpakaļ pie mums.

Leitnants steidzīgi atvēra koferīti.

— Biedri major, — viņš teica robežsargam, — vai redzat šo daiktu? To atradām cietušajam uz krūtīm.

—' Tā taču ir maska! — iesaucās majors. — Ko es teicu?! Protams, gāze! Taisnību sakot, maska gan ir paštaisīta. Redzat, pievelkamās gumijas ir bikšturu gu­mijas, es galvoju, ka tā ir bikšturu gumija.

— Jā, jā, šuvums arī šāds tāds …

— Lai nu šuvums kāds, tā ir īsta maska, — teica majors, — maska, kas nosedz degunu un muti. Vai tā viņam karājās kaklā? .. . Tā. Skaidrs, viņš katru mirkli varēja to paraut pie zoda un aizklāt muti un degunu. Viss ir skaidrs! …

Leitnants paņēma no majora rokām masku, uzmauca to un gāja pa ceļu. Viņš brīvi iegāja zonā, kur sākās gāzes iedarbība, un jau piegāja pie sadauzītās mašīnas. Pa vaļējām durtiņām ielīda mašīnā un palika tur labu laiku. Tad atkal no tās izlīda un nāca uz mums. Nu viņa gaita bija ātra, pēc tam viņš nometa masku.

— Jums, biedri major, taisnība, — viņš sacīja. — Ma­šīnā atrodas liels balons, no kura, domājams, izplūda gāze. Es cieši piegriezu ventili. Vējš tagad izkliedēs jau izplūdušo gāzi, un mēs varēsim apskatīt mašīnu.