A.POLEŠČUKS: LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Viņa prombūtnes laikā nelielā senču muiža par pa­rādiem tikusi atdota abatijai, un mūki likumīgo īpaš­nieku nelaiduši pat līdz slieksnim. Apvainots un pār­skaities viņš nodevies ubagošanai un, kur varējis, — ari zagšanai.

Lai cik savādi šķiet, nozagtais tam likās garšīgāks un saldāks nekā labprātīgi pasniegtā žēlastības dāvana, jo par spīti visām savām nelaimēm viņš nekādi nespēja šķirties no atmiņām par varonīgajām kaujām, par cie­tokšņu sturmēšanu, par ilgajiem pārgājieniem pa sau­sajiem tuksnešiem, kad varonīgie Kristus karotāji mira no karstuma un slāpēm, noklādami ar savām dižciltī­gajām miesām ceļu uz pagānu cietokšņiem.

Reizēm iebraucamajās vietās viņš stāstīja par sa­viem klejojumiem un piedzīvojumiem, bet viņa stāsti ļaudis diez ko neaizrāva, jo tai laikā jau daudzi uzdro­šinājās atklāti zoboties par slaveno krustnešu varoņ­darbiem, īpaši par viņu neveiksmēm.

Šis klaidonis, vārdā Gotfrīds, lāgu lāgiem mani bries­mīgi sita. Jādomā, mani kaustīdams, viņš domās pār­cēlās uz aplenkto pilsētu, un, ja es neizrautos no viņa rokām, acīm redzot, būtu atstiepis kājas.

Panākt viņš mani nevarēja. Atguvies un nomierinā­jies viņš sāka lūgties, lai piedodot viņam, vecam vī­ram un karotājam, un lai turpinot ceļu kopā ar viņu. Jāatzīstas, tai laikā — lai dievs kungs man piedod ma­nus grēkus! — biju iemanījies par veiklu zaglēnu. Es vēl lāgā nespēju prātīgi apsvērt, ko var nozagt, tas bija mana saimnieka darbs, bet ielīst zemnieka pa­galmā vai izvilkt kādam miegamicem maku ar dažām monētām varēju tikai es.

Reiz es ļoti ļauni piekrāpu savu saimnieku, un viņš

visu dienu lūkoja mani noķert un iekaustīt, bet tad pārskaities man uzkliedza:

— Esi nolādēts, tu blandoni un blandoņa dēls! Vai tev būt par kalpu nabagam, bet nopelniem bagātam karavīram, kam katrs su ir viņa pēdējais su! Tev jā­būt par kalpu bīskapam, kam maisi pilni ar denjē un dukātiem, vai par kalpu kādam alķīmiķim, kurš pats sev taisa zeltu, cik grib, un kuram par to vēl arī sa­maksā! …

Pēc šiem dusmīgajiem vārdiem mans saimnieks uz­reiz kaut kā nomierinājās un iegrima pārdomās. Es nekad viņu vēl nebiju redzējis tik domīgu un piegāju viņam gluži klāt. Pa paradumam viņš mani saķēra aiz auss, bet plēst neplēsa, kā to parasti darīja, tikai pie­vilka sev klāt un čukstēja:

— Odo, manu zēn, tu, šķiet, esi uzvedis mani uz do­mām. Ja darbs veiksies, tad gaļas un maizes mums būs gana un kaut kas atliks arī kausam labā Mozeles vīna, pēc kura, neslēpšu tev, esmu liels kārumnieks.

Starp mums nodibinājās miers un saskaņa. Mans saimnieks visu laiku kaut ko apsvēra, rakņājās pie krāmu tirgotājiem, šad uņ tad mani pārsteigdams ar pilnīgi neparastiem pirkumiem. Kaut kādas vara pan­nas un stikla pudeles … Kad mums aptrūka naudas, mēs sākām ubagot un lūdzām tik sirsnīgi, ka mums netrūktu nenieka, ja vien nebūtu tie mūsu pirkumi. Drīz mums radās papīrs un tinte vara tintnīcā. Jaunībā saimnieks bija iemācījies mazliet rakstīt, tagad viņš reizēm apsēdās un, papīru uz ādas somas uzlicis, skri- belēja ar savu zoss spalvu neticamus ķeburus, kas drī­zāk atgādināja vaboles vai zirnekļus, nevis burtus.

Reiz saimnieks pārnesa kaut kur nopirktu melnu, garu apmetni ar kapuci un, apmetnī ietīstījies, man pa­ziņoja, ka ar šodienu man viņš jāuzrunājot ne citādi kā par «Kompjenas Gotfrīdu», un katram, kas apjau­tāšoties par mana saimnieka nodarbošanos, jāsakot, ka viņš esot alķīmiķis un burvis, bet tas jāturot slepenībā, tas esot liels noslēpums. Uz priekšu virzījās ari mana audzināšana. Saimnieks bija izlēmis, ka viņam vaja­dzīgs māceklis, un sāka mani apmācīt lasīšanā un rak­stīšanā. Es jau toreiz sapratu, ka cilvēki, kas apguvuši

maku lasīt un rakstīt, dzīvo daudz labak neka neizglī­totie zemnieki, un es, gan tikai pa vaļas brīžiem, mā­cījos ļoti uzcītīgi.

Savos ceļojumos pa Austrumiem saimnieks drusciņ bija mācījies latīniski un arābiski. Tagad viņš uz laiku bija sadabūjis dažus vecus rokrakstus un stundām sē­dēja pie tiem, lūpas kustinādams un savādus vārdus bubinādams. Drīz sapratu, ka viņš ir pilnīgi sagatavots jaunajai lomai, kuru bija izšķīries spēlēt, un ka mūsu klejojumi kļūs pavisam citādi.

iii

Mums izdevās iepazīties ar kādu ļoti bagātu tirgoni, kuru mūsu saimnieks vairāk ietekmēja ar savu karei­vīgo izskatu un neaptēsto valodu nekā ar gudrību, bet varbūt tiklab ar vienu, kā otru.

Tirgonis mums ierādīja mazu klētiņu, kur kādreiz glabājusies labība, un sēdēja te visu savu brīvo laiku, vērodams, kā mana saimnieka vadībā tiek mūrēta kāda šais vietās neredzēta krāsns, kā mans saimnieks, nesa­protamus vārdus murminādams, iekur tajā uguni, kā piestā sagrūž un samaisa akmeņus, vistu mēslus, varžu kaulus, kurus sagādāt vajadzēja man. Ziemai iestājo­ties, lielā krāsns ar plato dūmvadu nāca gatava, un pirmo reizi pa daudziem gadiem mums bija silti. Drīz kāds no kalpiem pārdeva mums nošautu pūci, tad to izbāztu pakārām pie sienas, un katrs mūsu apciemotājs ar cieņu un interesi vēroja, ko daru es un mans saim­nieks.

Saimnieks, acīm redzot, kaut ko bija lasījis vai dzir­dējis par Lielo Darbu — alķīmiju, kas vienkāršos me­tālus un vielas pūlējās pārvērst cēlmetālā zeltā. Bet, būdams, kā tagad mēdz sacīt, alķīmiķis suflieris, tas ir, alķīmiķis, kas strādā nevis pēc senajiem Trīskārtdižā' Hermeja vai Panopolitānijas Zosima rokrakstiem vai arī nevis pēc tikpat drošiem un saprātīgiem darbiem, bet pēc paša plāna un ierosmes, viņš mēģināja, kā es sākumā domāju, atrast kādu savu recepti svina pār­vēršanai zeltā. Tomēr īstenībā mans saimnieks domāja

tikai par to, kā zeltu padarīt līdzīgu… kādam necēlam metālam. Un, kad mums izdevās nopirkt kādu mazu trauciņu, pilnu ar dzīvsudrabu, viņa mēģinājumi tūlīt sekmējās.

Drīz vien tirgonis kļuva nepacietīgs.

Mans saimnieks, Kompjenas Gotfrīds, tikai zobojās par viņu, bet strādāt strādājām ļoti cītīgi. Beidzot viņā man parādīja tik žilbinoši baltu sudraba monētu, ka, saules stariem uz to krītot, no tās šķita izplūstam it kā spīdīgi matiņi. Es viņam aizrādīju, ka tā drīzāk iz­skatās pēc svina, nevis pēc sudraba monētas, jo tā ir ļoti smaga. Šis aizrādījums saimnieku apbēdināja, bet viņš ar mani bija vienis prātis. Viņš aizsūtīja pakaļ tirgonim, uzaicinādams viņu piedalīties pirmajā un varbūt neveiksmīgajā mēģinājumā, kurā mēs ar dieva palīdzību mēģināšot svinu pārvērst zeltā. Tirgonis ne­atnāca viens — kopā ar viņu bija draugi, kalpi un komiji. Mēs ar saimnieku karsti un ilgi lūdzāmies, lai dievs mums piešķir veiksmi Lielajā Darbā, bet klētiņā visu laiku nāca cilvēki. Starp viesiem bija arī kāds pa­dzīvojis bruņinieks, kas ļoti vērīgi pētīja mūsu tīģe- ļus un podiņus ar dažādajām vielām.

Arā bija auksts, ļēpāja sniegs, viesi drūzmējās gar karsto krāsni, bet saimnieks aizrādīja, ka visiem jāsa- ejot pie sienas, citādi varot gadīties, ka mēģinājums nemaz neizdodoties. Kad viņš tā sacīja, bruņinieks no­drebēja un aizklāja seju ar rokām. Tā viņš rokām aiz­klātu seju nosēdēja visu vakaru aiz iemesliem, par kuriem pastāstīšu vēlāk.

Saimnieks laida no rokas rokā svina monētu ar Vā­cijas ķeizara Fridriha II attēlu. Katrs, kas atradās istabā, apliecināja, ka monēta ir no svina un ka vilto­juma nav. Monēta nonāca atpakaļ pie saimnieka, bet viņš to neņēma, ar laipniem vārdiem viņš lūdza mūsu tirgoni paturēt kādu laiku monētu savās rokās, lai ne­rastos aizdomas. Tad viņš lika man piesviest krāsnī og­les un uzlikt uz uguns mazo dzelzs tīģeli..