A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Līdzko tas bija padarīts un tīģelis sakarsis, mans saimnieks iebēra tajā pulveri no maza podiņa, iepili­nāja dažus pilienus eļļas un, kad mūsu istaba bija pie­dūmojusi un pietvanējusi un visi sākuši šķaudīties un

berzēt acis, lūdza tirgoni ielikt sakarsētajā tīģelī svina monētu. Kad tas bija izdarīts, saimnieks sāka atkārtot noslēpumainos burvju vārdus, piebikstījis man pie sā­niem, mādams, lai es darot to pašu.

Pēc brīža saimnieks paziņoja, ka Lielais Darbs ir galā.

Visi ar nepacietību gaidīja, kad izņems āra monētu, un es pēc saimnieka pavēles iešāvu tīģelī drusciņ ūdens.

Man jāteic, ka es, gan pa pusei iepazīstināts ar mē­ģinājuma noslēpumiem, tomēr droši vien uztraucos vairāk par citiem, jo viegli varēju iedomāties, ko ar mums izdarīs tirgonis un viņa viesi, ja pārvēršanās ne­notiks. Beidzot saimnieks pateica, ka tīģelī drīkstot ieskatīties. Pirmais piegāja tirgonis un uztraukumā drebošu balsi sacīja:

— Tur .. . tur spīd …

Viņš pastiepa roku un izcēla spīdošu zelta monētu. Monētu laida no rokas rokā. Tā vēl bija diezgan kar­sta, un to svaidīja no plaukstas plaukstā, appūzdami grozīja no vienas puses uz otru.

— Zelts, īsts zelts! — runāja visapkārt.

Visvairāk priecājās tirgonis. Viņš atraisīja savu zu-

teni un izbēra uz galda pāris desmit sudraba monētu.

— Jūs, — viņš sacīja saimniekam, — tos viegli pār- vērtīsiet zeltā!

Uz to mans saimnieks iebilda, ka mēģinājumi tikko sākušies, ka daudz vajadzīgo pulveru un eliksīru viņš izlietojis pētījumu priekšdarbiem un ka viņam bū­šot vajadzīgs arī īsts zelts. Tirgonis solījās palīdzēt arī turpmāk, un visi pamazām sāka posties projām no mūsu laboratorijas. Mēs pacietīgi gaidījām, līdz visi aiziet, kad pēkšņi pamanījām, ka istabas kaktā arvien vēl sēž pavecais bruņinieks tāpat ar rokām aizklātu seju.

— Kungs, — es paklanījos bruņiniekam, — mans saimnieks, Kompjenas Gotfrīds, ir noguris un grib at­pūsties.

— Kompjenas … — klusi un, kā man likās, zobga­līgi atkārtoja bruņinieks. — Kompjenas . ..

Mans saimnieks pienāca tuvāk, viņš bija satraukts un cieši lūkojās sēdošajā bruņiniekā.

Pavecais bruņinieks atklāja seju. Mans saimnieks spēji atkāpās un klusi izdvesa:

— Hartmans fon Ešenbahs! …

— Gotfrīd, — atčukstēja bruņinieks, — es tevi, draudziņ, uzreiz pazinu! Un atmiņā atausa draugi un biedri. Arī Herakliona sturmēšana… Tu esi godīgs kristietis un karavīrs! Tava vieta ir mūsu vidū, tu būsi jebkura bruņinieku garnizona gods un lepnums. Bet šo riebekli…

To pateicis, bruņinieks izrāva zobenu un ar tā galu skāra mūsu izbāzto pūci, taču saimnieks satvēra viņu aiz rokas un piespieda nolaist zobenu.

— Hartman fon Ešenbah, — iesāka mans saimnieks.

— Es vairs nevaru būt karavīrs! Vai redzi! — Viņš izstiepa pret bruņinieku savu sakropļoto kreiso roku.

— Kam gan vajadzīgs vecs un godīgs karavīrs? Ap­stākļi ir stiprāki par mums abiem, Hartman fon Ešen­bah! Trūkst vārdu, lai atstāstītu pazemojumus, kas man bija jāpārdzīvo. Tici man, tagad mans stāvoklis ir ne­salīdzināmi labāks. Beidzot man ir sava pajumte, sil­tums, man ir uzticams, tikpat vientuļš kalps kā es.

— Roka neko nenozīmē! — stūrgalvīgi atsāka bru­ņinieks. — Es pazīstu tavu drosmīgā karavīra sirdi…

— Bads, aukstums un tālie ceļi padarījuši to mīk­stāku par vasku, Hartman .. . Lai es gāju kur iedams, savu zobenu un bagāto pieredzi piedāvādams, labākajā gadījumā man pasniedza gabalu maizes … Odo, manu zēn, — viņš sacīja man, — aizskrej un atnes drusciņ vīna …

Kad atgriezos, abi vecie vīri aizgūdamies kavējās atmiņās par sadursmēm ar saracēņiem un turkiem, abi jutās pacilāti un jaunāki. Viesis uzņēma kādu nebēd­nīgu dziesmu, bet mans saimnieks drebošu balsi vilka līdzi piedziedājumu. Pēc pirmās vīna glāzes bruņinieks runāja atkal:

— Es tevi, Gotfrīd, nenosodu. Kas nostaigājis tādu ceļu kā mēs, daudz labāk ko saprot nekā šie atēdušies lopi, kuri simtiem barojas pie dižciltīgajiem vasaļiem un baroniem Francijā un Vācijā un kuri tikai aiz pār­pratuma ir bruņinieku kārtā. Aplaupīt tirgoni un aiz­

vest kaimiņa lopus — tie ir tie kari, kuros viņi vel spēj karot. Un tomēr ir slikti, ka tev iznāk nodoties krāpšanai…

— Vai tu… ko? Vai tu ko saprati? — saimnieks uztraukts noprasīja.

— Kā lai nesaprot! Kad karstā monēta gāja no ro­kas rokā, man vajadzēja tai tikai pieskarties, lai uzreiz sajustu īstu zeltu. Bet ka tas bija balts … Nu, par to jāpajautā šim zēnam, jo viņš droši vien to satrinis ar Merkūriju jeb dzīvsudrabu, kā citādi sauc šo apbrīno­jamo, šķidro metālu. Karsējot dzīvsudrabs no zelta iz­tvaiko . .. Par tādiem trikiem jau dzirdēju Bizantijā… Bet, ja nu mānīt, tad mānīt! Ko tu tirgoni plucini pa druskai? Tavā vietā es rīkotos drošāk un, vienā rā­vienā paņēmis lielāku naudas summu, atmestu šo rie­bīgo un ķecerīgo nodarbību, jo nav zināms, ko par to vēl sacīs bīskaps .. . Bet tas ir viņš, kas mani atsūtīja pie tevis. Ja es nebūtu tavs draugs, tu sen jau būtu krātiņā. Taču bīskapa pilī mīt kāds pašapzinīgs un ļoti bagāts vikonts. Ja darbu nostrādātu smalki, no viņa varētu izmānīt labu naudu, jo viņš daudzkārt ar skau­dību izteicies, ka visiem, pat mūkiem esot savi alķī­miķi, tikai viņam vien neesot. Likšu viņam saprast… Ja viņš par tevi ieinteresēsies, tad, Gotfrīd, ņem un piešmauc viņu! …

— Būtu vienkāršāk, — teica mans skolotājs, — ja man būtu kaut jel strēmelīte no kāda veca dokumenta. Grūti ticēt, ka nevienam nepazīstams alķīmiķis, Kom­pjenas Gotfrīds, atklājis Lielā Darba noslēpumu. Daudz ticamāk būtu, ka vienkārši esmu mācējis izlasīt jau atklātu noslēpumu vai arī pratis to nozagt.

— Tava laime, ka man tāds rokraksts ir! Es tev to atsūtīšu. Kāds dižciltīgs saracēnis, kad uzbrukām viņa karavānai, lūdzās, lai es tikai atstāju viņam šo rokrak­stu un paņemu visus preču saiņus. Viņš rāpoja uz ce­ļiem pie manām kājām un piedāvāja par rokrakstu lielu izpirkuma naudu. Šis saracēnis visu laiku atkār­toja: «Džafir, Džafir!»

— Džafir? Tas jau ir lielais Hēbers * musulmaņu iz­runā!

— Es, Gotfrīd, visu izkārtošu …

Vecie vīri vēlreiz sadzēra, un mūsu viesis devās ārā, kur viņu, izrādās, gaidīja neliels pulciņš karavīru, ga­bali pieci, kas drīzāk izskatījās pēc rēgiem, jo slap­jais ķēpas sniegs bija noklājis viņu bruņas no galvas līdz kājām.

rv

Drīz pie mums ieradās Julihas vikonta Adalberona sūtnis.

— Odo, paslēpies, — sacīja mans saimnieks, kad pie mūsu mājas bija dzirdams troksnis, — tevi neviens ne­drīkst redzēt…

Sūtnis ļoti pieklājīgā veidā aicināja manu saimnieku pie dižciltīgā kunga Julihas vikonta, kurš gribot nodot viņa rokās no Austrumiem atvestu dārgu dokumentu ar alķīmijas visdziļākajiem noslēpumiem. Sūtnis ari piebilda, ja mans saimnieks būšot no tiem krāpnie­kiem, kuru savairojies bez sava gala un kuri, slēpda­mies aiz nesaprotamu vārdu lasīšanas, balagāna jokus ceļot priekšā kā seno Hermeja filozofu * dižo mākslu, lai viņš labāk paliekot mājā, jo vikonts esot taisnīgs un ātrs tiesas spriedējs.

Mans saimnieks izlikās ļoti interesējamies par vi­konta dokumentu un, apliecinājis, ka viņa māksla esot īsta un bez kādas krāpšanas, devās sūtnim līdzi.

Saimnieks pārnāca tikai nākamajā dienā un parādīja man pergamentu, par kuru viņam bija stāstījis Hart- mans fon Ešenbahs.