A.POLEŠČUKS: LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Aizeju pie gēziem. Viss paslēpts zem akmens.

Mehānikuss Adepts

— Adepts?

— Jā, dzimtas nostāsts vēstī, ka Mehānikusi bijuši adepti, tas ir, laimīgie filozofu akmens * īpašnieki.

— Bet varbūt tiem tiešām piederējis šis filozofu ak­mens?

— Nē, nē, filozofu akmens tiem, protams, nebija, bet tiem kaut kas piederēja, kas tiem sagādāja bagātību. Es skaidri zinu, ka tieši gēzu * laikos vai mazliet agrāk Mehānikusi sākuši ļoti sekmīgi tirgoties. Man nav zi­nāms, kā no nabaga alķīmiķiem Mehānikusi izvērtu­šies par vienu no cienījamām Namīras tirgoņu ģime­nēm. Te ir bijis kāds noslēpums.

— Gēzi? … Vai tie ir tie, kas sacēlās pret spāniešu jūgu? Tie sacēla Flandrijas tautu… Tils Pūcesspieģe- lis … Cik gadu jau pagājis?

— Šim uzrakstam turpat četrsimt gadu. Jā, Kārli, mūris" ir ļoti vecs. Rīt mēģināsim piecelties sgrāk un ķersimies pie mūsu slēptuves.

iii

Nākamajā dienā es pamodos mazā gaismiņā. Mana istaba bija otrajā stāvā, tieši virs tēva kabineta. Pus- apģērbies es nošāvos lejā. Fransuā ar platu, lielu vīli asināja sarūsējušu, garam un smailam putna knābim līdzīgu cērti. Tēvs ritināja vaļā garu auklu.

— Ģērbies, — viņš sacīja. — Pēc brokastīm sāksim izrakumus.

Uz ātru roku ieturējām brokastis. Apdedzinājies ar karstajiem kartupeļiem, izšļakstījis kafiju, es pirmais piecēlos no galda. Steidzās arī tēvs un skatījās manī ar saprotošu smīnu. Fransuā jau rosījās pa pagrabu. Viņš rūpīgi krāva kasti uz kastes, mucu uz mucas. Rei­zēm atskanēja stikla šķindoņa: zem kājām bija daudz vecu retortu un kolbu, stikla caurulīšu drumslu.

Tēvs ievilka pagrabā vadu ar elektrisko spuldzi. Kad tā iedegās, pagraba velvētās sienas apgaismodama, kā koši sarkans plankums izcēlās kailie ķieģeļi.

Darbs tik viegls nemaz nebija. Ķieģeļi bija neparasti

cieti. Fransuā atnesa šofera aizsargbrilles, jo pie katra sitiena pašķīda asas drumslas.

Laiku pa laikam tēvs pameta acis pulkstenī, tad, no­devis cērti Fransuā, ar nožēlu pameta mūs — viņu jau gaidīja rūpnīcā.

Mēs palikām divatā — es un Fransuā. Es lūdzu at­ļauju strādāt ar cērti pašam. Fransuā, kurš, acīm re­dzot, nepavisam neatzina šo «muļķīgo pasākumu — kalt labo mūri», pameta pagrabu. Bet es joprojām skaldīju sarkanos ķieģeļus. Drīz vien tie izskatījās kā peļu apkrimsts siers. Biju ļoti noguris un nespēju trā­pīt īstajā vietā, un cērte pēkšņi iecirtās pavisam citur. No sienas atlupa liels apmetuma gabals. Atklājās pe­lēcīgi dzeltena siena;- sarkano ķieģeļu mūra te jau ne­bija. Es ātri situ nost apmetumu. Atklājās, ka sarkana­jam ķieģeļu mūrim ir kvadrāta forma, bet tam apkārt dzelteni, mīksti akmeņi. Drīz vien cērte iesprūda spraugā starp sarkano un dzelteno mūri, ietriecās kādā tukšumā. Man sirds strauji iepukstējās. Pagrabā atkal nokāpa Fransuā. Es viņam parādīju izcirsto caurumu, un viņš pieciem sešiem spēcīgiem sitieniem to papla-, šināja. Fransuā bija ļoti spēcīgs vīrs. Jaunībā braucis uz holandiešu un norvēģu kuģiem, strādājis par krā­vēju Antverpenē. Pašreiz viņā bija pamodies pieredzē­juša vīra azarts. Pie katra sitiena pa gaisu lidoja ķie­ģeļu drumslas. Tad Fransuā cirtieni kļuva arvien retāki un retāki, viņš pūlējās kaut ko saklausīt.

— Panāc šurp! … — Fransuā aicināja. — Vai dzirdi?

Viņš vēlreiz iecirta spraugā virs sarkanā kvadrāta,

un es izdzirdu kādu skaņu. Fransuā trieca vēlreiz, un atkal it kā no kāda dziļuma ķieģeļu mūra viņā pusē atskanēja klusa šķindoņa.

— Pagaidīsim saimnieku, — sacīja Fransuā. — Skaņa šķiet pazīstama.

— Ļoti pazīstama! Šķiet, kāds met smiltis pret stiklu. Kaut kas švīkst un skan … Fransuā, ko tas nozīmē?

— Pagaidīsim, — atteica Fransuā un izskrūvēja spul­dzi.

Pilnīgā tumsā mēs izkūlāmies no pagraba. Rokas slaucīdami un acīm samezdamies, mēs minējām, kas tur varētu būt.

Uz liceju es negāju, grāmata mani nevaldzināja. Tad no darba pārnāca tēvs. Fransuā rosījās dārzā. Pa logu bija redzama viņa mugura. Viņš apraka ābeles. Tēvs pasauca viņu, un mēs apsēdāmies pie galda. Klusē­dami ieturējām pusdienas.

— Nu, kas tur bija? — tēvs beidzot neizturēja.

— Mēs atstājām tev. Visinteresantāko atstājām tev!

— Lieliski! Kā tu noturējies? Laikam Fransuā tā ieteica?

Tēvs pameta šķīvi un, pasaucis Fransuā, kāpa lejā.

— Jūs sakāt, skan? Ļoti interesanti…

Fransuā vairākas reizes zvēla ar cērti pa sienu, un mēs no jauna tīksminājāmies par noslēpumainajām skaņām.

— Vai zināt, — sacīja tēvs, — es vispār vaļā ne­vērtu. Tas šķiet tik interesanti, ka baidos vilties. Bet tā var paklausīties — un iedomāties nezin ko!

Mēs iesmējāmies. Tad Fransuā sameklēja lielo lauzni un, uzmanīgi iebīdījis to spraugā, sāka ļodzīt mūri. Ķie­ģeļi kustējās visi kā viens gabals. Pa gadu simtiem, kas pagājuši kopš tās dienas, kad tos bija iemūrējis sencis Mehānikuss, aiziedams pie dumpiniekiem gē- ziem, kaļķi ķieģeļu starpās bija sacietējuši un kļuvuši izturīgāki par pašiem ķieģeļiem.

Vēl dažas kustības, un ķieģeļi, cits no cita neatda­lījušies, izgāzās uz klona.

Uzmutuļoja apmetuma putekļu mākonis. Kad putekļi izklīda, mūsu priekšā rēgojās tumšs dobums, kurā spī­dēja kaut kas apaļš, kas atstaroja elektriskās spuldzes gaismu. Tēvs uzmanīgi aptaustīja nepazīstamo priekš­metu, paņēma to rokās un pacēla pie elektriskās spul­dzes. Viņa rokās bija ieapaļš blāva, tumši zaļa stikla balons. Fransuā piegāja pie dobuma, palūkojās visap­kārt, bet vairāk tur nekā nebija.

Tēvs noslēpumaino trauku uzmanīgi iznesa ārā. Savu atradumu nomazgājām zem ūdens strūklas. Tēvs lēnām grozīja balonu, no kura tecēja nost gadsimtu netīrumi un putekļi. Tad viņš to noslaucīja sausu. Mēs devā­mies uz kabinetu. Tagad apbrīnojamo atradumu varēja apskatīt sīkāk.

Balons bija aizbāzts ar pussatrūdējušu koka aizbāzni. Cauri stiklam bija redzams, ka iekšā kaut kas atrodas. Fransuā pasniedza tēvam vīli. Tēvs aptina balonu ar vecu avīzi un stingri uzsita ar vīli. Balons saplīsa, un tēvs attina avīzi. Zaļajās drumslās pamanījām tumši sarkanā lupatā ietītu sadzeltējušu papīru vīstokli. Tēvs uzmanīgi attina drēbi. Uz galda izbira senlaiku rakstu lapas. Dažas no tām bija rakstītas uz pergamenta, ci­tas — uz papīra. Dažas lapas bija latīņu valodā, ci­tas — vecfranču dialektā. Sevišķi labi bija saglabājies ciets pergamenta vīstoklis ar arābu rakstu skaidrajiem vilcieniem.

iv

Tagad vakari mums bija aizņemti. Tēvs pārnāca no darba, ilgi mazgāja pa dienu dzelteniem un zaļiem ķī­misko reaktīvu apdegumu plankumiem notraipītās ro­kas. Tad mēs sēdāmies pie galda un sākām šķirot at­rasto rokrakstu lapiņas. Nu jau bija skaidrs, ka esam atraduši viena vai vairāku Mehānikusu vēsturi. Te bija ari kāda seno laiku tirdzniecības grāmata.

Par to tēvs brīnījās visvairāk.

— Savādi, ļoti savādi! — viņš sacīja. — Bērnībā tiku redzējis kādu senu tirdzniecības grāmatu, tieši no šiem gadiem. Mūsu tālie radinieki, Gentes Mehānikusi, bija atveduši to manam tēvam kā dzimtas relikviju . .. Bet kāpēc vajadzēja tādu pašu iemūrēt? Jā, un kāpēc vis­pār bija vajadzīga otra grāmata? . ..

— Mani tas nepārsteidz, inženiera kungs. — Fran­suā pasmaidīja. — Visi lieltirgotāji vienmēr iekārto vēl otru grāmatu. Vienā grāmatā raksta vienu, bet otrā ko citu …