A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

— Jums ir aizdomas, ka …

— Nē, nē, — Fransuā mierīgi iebilda, — tas tā ir visiem, tam tā ir jābūt… Kas viss nevar notikt. .. Ga­dās, tirgotāja palīgs par zināmu maksu izpauž citai fir­mai tirgotāja noslēpumus, bet tirdzniecībā bez noslēpu­miem nekādi nevar iztikt…

Licejā es sāku izcelties ar uzcītību, sevišķi eksakta­jās zinībās. Reiz lielīdamies nejauši pateicu, ka varu būt tikai ķīmiķis; ja ari gribētu kļūt kas cits, es to nevarētu .. . Mēs, Mehānikusi, esam cēlušies no Flan- drijas senajiem alķīmiķiem.

Mans paziņojums atstāja milzīgu iespaidu, un tomēr tam par spīti nākamajā rītā Volfgangs Materns mani saņēma ar zobgalīgu saucienu:

— Zēni, ierodas Namīras lielais mags un burvis!

Es metos virsū Maternam un sadevu viņam krietni, lai gan viņa vārdi man tik nepatīkami nemaz nebija.

Es un tēvs rakstu šķirošanu sākām ar pabiezu sai­nīti, kurā pirmais no Mehānikusiem vēstīja par savu mūžu un piedzīvojumiem.

Pašreiz man nav šā dokumenta, bet es tik daudz reižu tiku to lasījis, ka, daudz nekļūdoties, varu to at­stāstīt pēc atmiņas. Jā, Mehānikusu dzimta tiešām ne­bija cēlusies no bruņiniekiem …

Mūsu dzimtā nebija bijis ne bagātu lielmaņu, ne baz­nīcas augstmaņu; vēl vairāk, pirmais no atrasto rok­rakstu lappusēm atdzimušajiem Mehānikusiem bijis ne­tīrs un zaglīgs zeņķis ar neapskaužami zemu izcelša­nos. Viņam par godu jāteic, ka savās piezīmēs viņš bijis vaļsirdīgs, savās izdarībās — attapīgs un drošsir­dīgs.»

I

«Es, Odo, Lježas bīskapa alķīmiķis,» — tā (ja vien atmiņa mani neviļ) savus vēstījumus sāka pirmais no Mehānikusiem, «esmu dzimis no godīgiem vecākiem man nezināmā gadā ciematā, kura nosaukumu neatce­ros, un sāku šo stāstu par pamācību saviem pēcte­čiem — mana dižā un varenā amata mantiniekiem; lai viņi vairo pieredzi un zināšanas, lai turpina šos pie­rakstus! Lai dievs viņiem palīdz, kā palīdzējis man ma­nos pūliņos un daudzajos pārbaudījumos! Šobaltdien man jābrīnās, kā esmu palicis dzīvs par spīti nepār­trauktām likstām. Esmu piedzīvojis badu un mēri, esmu pārcietis karus un gūstniecību. Mana miesa glabā kara brūču un šausmīgo spīdzināšanas rīku pēdas. Esmu iz­cietis dižciltīgo bruņinieku dusmas un lepno bīskapu alkatību, esmu redzējis spožus turnīrus un sacēlušās tautas asiņainu apspiešanu. Manas dzīves laikā grāfis­tes gāja bojā un atkal atdzima. Desmitiem dažādu tautu ar saviem zirgiem mīdīja Brabantes un Namīras * se­nās zemes. Esmu redzējis kareivīgus garīdzniekus, kas nekad nešķīrās no šķēpa, un dievbijīgus vasaļus, kas to vien sapņoja, kā kļūt par klosteru prioriem cerībā, ka svētā vārds atvairīs kaimiņu baronu asiņainos tīko- jumus.

Ko es atceros? Atceros māju ar māla sienām un salmu jumtu; atceros savu tēvu, garu un spēcīgu zem­nieku; atceros māti brēkuļu bara vidū. Es neesmu drošs, ka tas bija mans tēvs un mana māte — man vienmēr tika vairāk dunku nekā vecākajiem vai jau­nākajiem brāļiem. Taisnība, tagad, mūža vakarā, man

šķiet, ka jebkurš no maniem brāļiem saņemto spērienu un pļauku tiesu varēja sajust daudz sāpīgāk nekā ci­tiem tikušo.

Mana patstāvīgā dzīve sākās, pēc aptuveniem aprē­ķiniem, 1250. gadā. Man bija seši vai septiņi gadi, kad mūs, no tirgus atgriežoties, pārsteidza kāda pilsuzrauga jātnieku nodaļa. Līdzko izdzirdu troksni, izlēcu no ra­tiem un paslēpos krūmos. No ceļa atskanēja kliedzieni un zirgu zviedzieni. Pa ceļu ātrā gaitā aizrībināja rati, un viss apklusa. Bet es visu laiku tupēju krūmos un baidījos pakustēties.

Rītausmā piesardzīgi izlīdu uz ceļa. Uz mutes gulēja mans tēvs, auksts kā rīta zeme, uz kuras viņš gulēja. Es pieplaku pie tēva, purināju viņu aiz pleciem, bet velti. No purva lēnām vēlās bieza migla. Saule kāpa arvien augstāk un augstāk, bet migla sabiezēja, gaiss kļuva arvien saltāks. Es neraudāju. Pārāk rupja bija bijusi mana audzināšana, un mēs toreiz arī dzīvojām nežēlīgā gadsimtā. Šī piezīme var radīt izbrīnu, jo tikai nesen mēs visi bijām aculiecinieki ļoti lielajai kaujai, kurā vilnas " kārsēji, vēlēji, audēji un kalēji sakāva augstprātīgos un nežēlīgos karaļa Filipa IV * — naudas viltotāja franču bruņiniekus. Daudzi nosoda mūsu sla­venos pilsoņus, ka tie šai kaujā it kā esot bijuši pārāk cietsirdīgi. Jā, mēs neņēmām gūstā lepni uzposušos asinssūcējus bruņiniekus, mēs viņus nokāvām, rāvām viņiem nost bruņas. Visi atceras milzīgo kaudzi zelta piešu pilsētas laukumā.

Mums uzspiesto cietsirdību izraisīja Roberta Artuā bruņinieku nežēlība. Viņu pašu nogalināja Varegēmas vilnas kārsējs ar šķēpu. Jādomā, ka franču bruņinieki pēc uzvaras pilsētas laukumā samestu nevis piešu, bet mūsu drošsirdīgo flandriešu galvu kaudzi.

Taču man, kas pārdzīvojis tik daudz nelaimju, skaidri redzams, ka nežēlībai tuvojas gals un ka tālu vairs nav tā diena, kad pār visām mīļās Flandrijas zemēm no­laidīsies dievišķīgais miers.

Palicis viens pats, es izdarīju to, ko manā vietā būtu darījis katrs pamests bērns — es devos ceļā. Man ne­bija ko gaidīt, neviens mani nemeklētu. Savu māju nemaz nemēģināju atrast, jo no tās mēs bijām tālu

aizklīduši. Es atceros, ka pabraucām garām diviem vai trim cietokšņiem, atceros lielus tiltus pāri straujām upēm . . .

Tagad viss bija svešs. Priekšā melnēja mežs, pa labi slējās augšup augstie un kailie Ardenu kalni. Es gāju visu dienu. Pret vakaru, iezadzies pa kādas pils vaļē­jiem vārtiem, sameklēju mūku kanoniķu ēdamistabas durvis. Viens par mani apžēlojās un gribēja paēdināt, bet ēdamistabā ienākušais cienīga izskata bruņinieks aizveda mani uz citu istabu un sāka izprašņāt. Es at­kārtoju savu stāstu un pateicu, ka mans nabaga tēvs arvien vēl guļ uz pils ceļa .. . Dzirdētais bruņiniekam nepatika. Viņš pavēlēja saviem kalpiem izvest mani uz ceļa un aizliedza kanoniķim mani pavadīt.

Atkal zem manām kājām zibēja seno ceļu akmeņi. Tagad, kad esmu sasmēlies gudrību no daudzajām hro­nikām, es zinu, ka manas kailās kājas negodīgi mīdī­jušas akmeņus, pa kuriem soļojuši Romas Cēzara * le­ģioni. Tie soļojuši, lai galīgi iznīcinātu slavenās ciltis, kas apdzīvoja Brabantes un Hennegauas, Flandrijas un Artuā senās zemes. Pa šiem pašiem ceļiem gājis mūsu pirmais bīskaps — svētais Servācijs, kas nesis nabaga pagāniem krustu un Jēzus Kristus vārdu. Tiesa, cik pazīstu bīskapus, tie reti gājuši kājām, priekšroku do­dami segtiem ratiem ar augstiem, dzelzī kaltiem rite­ņiem, un viņiem vienmēr seko vesela pajūgu rinda ar pārtiku un vīnu, ar medu un garšīgi sagatavotu gaļu, bet priekšgalā un gar malām rikšo bruņinieki — bīs­kapa vasaļi, bet tais senajos laikos viss varēja būt ci­tādi.

II

Savos klejojumos es piestājos gan pie ubagiem, gan pie ceļiniekiem, kas nāca mājās vai nu no svētajām zemēm Palestīnā, vai no Romas, dzirdēju desmitiem brīnumainu stāstu par kariem un laupītājiem, par kris­tīgo karaļu un Austrumu kalifu tikumiem. Es centos ceļiniekiem pakalpot kur un kā vien varēdams, par algu visbiežāk 1 saņemdams sitienus.

Beidzot nokļuvu pie kāda nabaga. Tas bija vecs ka­ravīrs, viss vienās rētās un pušumos. Kreisajai rokai tam bija vairs tikai viens pirksts. Ilgus gadus viņš bija karojis ar saracēņiem Palestīnā, bet, kad Kristus karo­tāji krustneši svētajā karā par Kristus kapu saistījušies vasaļu atkarībā ar ļaunprātīgajiem pagāniem — Persi- jas mongoļiem, viņš nav gribējis samierināties ar tā­diem zaimiem, pametis Palestīnu un atgriezies dzim­tenē.