A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

— Varbūt tajā slēpjas alķīmijas noslēpumu noslē­pums, bet arābu valodu es tik daudz neprotu, lai per­gamenta saturs man kļūtu saprotams, — sacīja saim­nieks.

Pēc dažām dienām sūtnis bija atkal klāt, un mans saimnieks lūdza darīt vikontam zināmu, ka arābu do­kumentā patiesi esot īsts zelta pagatavošanas noslē­pums. Ja vikontam labpatiktu ierasties viņa nabadzī­gajā darbnīcā, tad viņš — pats vikonts — saimnieka vadībā varētu veikt visus Lielā Darba noslēpumus un iegūt alķīmisko zeltu.

Saimnieks, gan no vikonta baidīdamies, ar gaidāmo darbu bija ļoti apmierināts …

No trim zelta monētām mēs izkausējām trīs mazus stienīšus, un, kad tie bija gatavi, saimnieks atvēra koka lūku un mēs nokāpām pagrabā.

— Odo, — saimnieks sacīja, — visa mana cerība ir uz tevi. Es tevi noslēpšu te. Tev būs ūdens un maizes papilnam. Es iestāstīšu vikontam, ka jānogaida vesela diena, lai mēģinājums izdotos. Nakti tu izlīdīsi no pa­graba, ieliksi tīģelī šo zelta gabaliņu un atkal noslēp­sies. Rīkojies tikai ļoti klusītēm, jo sardze var noklau­sīties.

Tā arī izdarījām.

Vikonta ierašanos es nevarēju redzēt, bet grīda līgo­jās zem viņa smaguma. Viņš runāja skaļi un pavēloši. Dzirdēju viņu sarunājamies ar manu saimnieku, gra­bināmies pie mūsu plļfs, taisot eliksīru, kam dzīvsud­rabs būs jāpārvērš zeltā. Tad, pavēlējis saviem kara­vīriem stingri apsargāt māju, viņš aizjāja. Iestājās klusums. Kādu laiku nogaidīju, uzmanīgi izlīdu no pa­graba, aiztaustījos līdz krāsnij, dzīvsudrabu izlēju uz grīdas un vēl siltajā tīģelī ieliku zelta stienīti, ko mēs pirms tam bijām izkausējuši no zelta monētas. Tad es atkal ielīdu pagrabā un, pašam nemanot, aizmigu. Kad pamodos, pa grīdas spraugām jau spraucās dienas gaisma un virs manis rībēja soļi.

Vikonts bija sajūsmināts. Sanākušajiem bruņiniekiem un karavīriem viņš iztēloja brīnumaino mēģinājumu «bez kādas krāpšanas», jo viņš pats ar savu roku esot ielicis tīģelī vajadzīgās vielas un eliksīrus, kas dzīv­sudrabu padarījuši pastāvīgu un līdz ar to pārvērtuši zeltā.

— Tagad man ir savs alķīmiķis! — dzirdēju augšā sakām. — Man atliek tikai viņu… pakārt, lai ne ar ko neatšķirtos no sava kaimiņa!

So rupjo joku uztvēra augšā esošie cilvēki, kam, acīm redzot, bija labi zināma skaudība, kas grauza vi­konta sirdi.

— Atliek tikai vēlreiz visu pārbaudīt, — viņš pēc brītiņa turpināja. — Un par jūsu noslēpumu — par

tā saucamo eliksīru es jums samaksāšu ar īsta dabiskā zelta tūkstoš monētām. Tikai vēl vienu pārbaudi!

Grūti atstāstīt manas nākamās nakts mokas. Ūdeni es vieglprātīgi biju izdzēris, un nu mani mocīja auk­stums un neciešamas slāpes.

Tikko nogaidījis augšā visu nomierināmies, es ar skubu izlīdu no pagraba, žigli aizlavījos līdz tīģelim, izlēju no tā dzīvsudrabu un ieliku tīģelī otru zelta ga­baliņu no tiem, ko ar gudru ziņu man bija iedevis saimnieks.

Mēģināju atrast kaut ko ēdamu, kad pie durvīm at­skanēja vikonta pieliktās sardzes balsis, un es izbijies metos pagrabā. Ja vikontam ienāks prātā trešo reizi pārbaudīt «eliksīra» darbību, es šausmās domāju, man būs slāpēs un badā jānomirst. Bet to piedzīvot man negribētos …

v

Nākamajā dienā mani pamodināja balsis augšā. Visi runāja satraukti, acīm redzot, zelta stienītis gāja no rokas rokā.

Es līksmoju un, troksni izmantodams, straujām kus­tībām pūlējos sasildīt notirpušos un nosalušos locekļus. Pēkšņi iestājās klusums, un es izdzirdu vikonta skaļo balsi.

— Kompjenas Gotfrīd, — svinīgi iesāka vikonts, — jūs parādījāt mums savu cildeno mākslu, kā pār­vērst dzīvsudrabu zeltā! Jūs sagādājāt man cildena prieka izjūtu, ka man pašam ir savs alķīmiķis … Bet mans prieks nebūtu pilnīgs, Kompjenas Gotfrīd, vai kā jūs vēl citādi godā, ja es nevarētu jūs pakārt.. . visi sacītu, ka vikonts Adalberons ir vientiesis, ka viņš uz- ķēries uz nabadzīga krāpnieka makšķeres un vēl tīko iekļūt grāfos … Tā runātu, bet tā neviens nesacīs. Ne­sacīs tāpēc, ka esmu daudz lielāks mags un burvis, Kompjenas Gotfrīd, nekā jūs. Ja pirmo reizi es tiešām iešļācu tīģelī šo smirdīgo dziru, kuru tu, klaidoni, uz­devi par brīnumeliksīru, tad otro reizi… otro reizi es visu atstāju, kā bija. Es neizrunāju nevienu zilbi no

tiem velna buramiem vārdiem, kas tur stāv tai lapā. Es neielēju nevienu pilīti «eliksīra». Es tik tāpat vien aptaustīju tīģeli krāsnī un, sargus pielicis, aizgāju… Un dzīvsudrabs pārvērtās zeltā! … Jā, ar savu viltīgo krāpšanu tu, Gotfrīd, velns zina kas tu tāds, esi pelnī­jis zeltu. Un to tu dabūsi! 2uo, Robert, paņemiet des­mit monētas, lieciet apzeltīt karātavas un uzraujiet ta­jās šo nelieti jau pirms saules rieta! … Tu, Kompjenas Gotfrīd, karāsies zelta karātavās!

Es izdzirdu, kā iebrēcas saimnieks, kā izrauj zobe­nus no makstīm .. .

Drīz virs manas galvas kaut kas nodārdēja, kāds dauzīja mūsu sūri grūti iegādātos stikla traukus. Sāka skanēt cirvji. Bruka mūsu mitekļa sienas, kur bijām pavadījuši tik daudz jauku brīžu darbā un pārdomās, kur mums bija silti, mājīgi, kur bijām paēduši…

Neticamu baiļu un satraukuma pārņemts, es klausī­jos, kas notiek augšā. No runām es sapratu, ka māja tiks sagrauta un nodedzināta, jo kāds naktīs esot tīģelī ielicis zeltu. Šis «kāds» biju es pats … Tādējādi man vajadzēja izvēlēties vai nu apzeltītās karātavas, vai sārtu, par ko mūsu klēti pārvērta vikonta kalpi.

Naktī māja uzliesmoja. Liesmu mēles šaudījās pa spraugām virs manas galvas. Man jāatzīst, ka sākumā siltums bija tīri patīkams un līdz ar siltumu ausa arī cerība. Vikonta ļaudis, pārliecinājušies, ka māja deg, pameta to, un es dzirdēju daudzu aizauļojošu zirgu di- poņu.

Bet man uzglūnēja jauna nelaime. Lūka, kas, acīm redzot, bija ar baļķiem aizgāzta, nebija atverama. Vi­sus savus spēkus sasprindzinājis, veltīgi izpūlējos, lai kaut drusciņ to paceltu. Beidzot pēc lielām pūlēm uz lūkas uzkritušo baļķi dabūju nost un izlīdu laukā. Sa­grautā māja gruzdēja, sniga biezs sniegs, kas čūkstē- dams noslāpēja uguni. Gar degošiem haļķiem sprauk­damies, es apsvilis izkūlos no mājas, apdzēsu gruz­došās drēbes un devos uz meža pusi. Drebēdams un acis atpakaļ mezdams, vilkos gar mežmalu. Rīta pusē es izkļuvu uz daudzu zirgu un kājnieku izmīdīta ceļa. Sniegs sāka kust, debess bija skaidra, un saule spoži spīdēja. Pēkšņi tuvējā pakalnā iemirdzējās kaut kas

spožs. Tuvumā neviena nebija. Kad piegāju klātāk, manā acu priekšā atklājās šausmīga aina: mans saim­nieks karājās pie zeltā spīdošajām karātavām. Kā ne­prātīgs pieskrēju klāt un apkampu salto koka stabu. Caur asarām saskatīju kādu dēlīti ar piestiprinātu uz­rakstu. Tā jēgu uzreiz vis nesapratu:

Kādreiz es mācēju pagatavot dzīvsudrabu daudz pa­stāvīgāku, bet tagad pats esmu padarīts daudz pastāvī­gāks.

Aizmugurē atskanēja soļi. Es strauji apsviedos un ieraudzīju bruņinieku pilnā kaujas tērpā. Es viņu pa­zinu: tas bija tas pats krustnesis, kas dzēra vīnu un dziedāja dziesmas kopā ar manu saimnieku. Piekalnē sastinguši stāvēja arī apbruņoti jātnieki.

Bruņinieks lēnām izvilka šķēpu un pārcirta valgu. Vairāki kalpi metās viņam palīgā, saudzīgi pacēla mana saimnieka miesas un aiznesa. Bruņinieks noplēsa uz­rakstu un pasniedza to man. To bija sūtījis Julihas vi­konts, un tas bija uzrakstīts uz pergamenta ar arābu rakstu zīmēm. Es to rūpīgi noglabāju uz krūtīm.