A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Drīz nonācām Francijā. Mans saimnieks ilgi staigāja pa istabu, pārdomādams piekrāptajam augstmanim sū­tāmās vēstules saturu, tad nosēdināja mani pie galda un nodiktēja man šādu vēstījumu:

Tam, kurš nekad nebūs Toskaņas 'lielheicogs. Uzu­fura, kas satur zeltu, drīz vairs nebūs nevienam ap- tieķniekam aiz tā vienkāršā iemesla, ka to gatavoju es pats.

Transjordānijas Dāniēls.

Es atcerējos pie saimnieka galda atrasto zelta pulveri un biju pārsteigts par mesera Dāniēla drosmi un tāl- redzību.

Bet tik pārgalvīga varenā hercoga piekrāpšana ne­varēja palikt nesodīta.

Drīz manu acu priekšā risinājās notikumi, kurus atce­roties vien man vēl tagad sametas baigi.

Lielajā gada tirgū mans saimnieks milzīgam ļaužu baram rādīja dzelzs transmutāciju zeltā. Šim nolūkam es pēc viņa norādījuma zelta naglu pārklāju ar līmē iejauktu rūsu. Naglu parādīja pūlim, tad saimnieks to iegremdēja traukā ar brūno skābi un, nesaprotamus vārdus murminādams, pēc kāda brīža naglu izcēla no šķidruma. Dižciltīgākie vasaļi un bruņinieki drūzmējās uz paaugstinājuma, kas it īpaši vairoja uzticību tam, ko darīja mans saimnieks.

Bija skaidra rudens diena. Odas upes krastā pie Kar- kasonas * pilsētas sniegbaltajiem mūriem uz koka pa­augstinājuma stāvēja mans saimnieks. Viņš jau divreiz bija rādījis dzelzs naglas pārvēršanos zelta naglā, bet cilvēki, cieši apstājuši paaugstinājumu, neļāva mums aiziet. Ar cepuri rokā es nokāpu lejā, lai savāktu sa- braukušo tirgoņu dāsni mesto naudu. Visi līksmoja par neredzēto izpriecu. Ko agrāk bija varējuši redzēt tikai dižciltīgie augstmaņi, kuriem pašiem bija savi alķīmiķi, tas tagad tika rādīts visai tautai. No tālās Anglijas ar alvu un dzelzi gada tirgū atbraukušie tirgoņi, manas mīļās Flandrijas tirgoņi ar vadmalu un vilnu, uz Kar- kasonu ar ādām, tērauda izstrādājumiem, kara cirvjiem un bruņām ieradušies čehi, — itin visi tīksminājās, ka, mājās pārbraukuši, stāstīs par neparasto brīnumu, ko viņiem parādījis Transjordānijas Dāniēls. Es pakāpos uz paaugstinājuma, lai atdotu savam saimniekam naudu, kad pēkšņi ieraudzīju lielā, rudā zirgā caur pūli spraucamies dīvaini pazīstamu augstmani. Tam mugurā bija plats, sarkans smalkas vilnas kamzolis, uz acīm uzvilkta augsta flāmu platmale. Kaut kur viņu biju re­dzējis, bet kur? Neatceros . ..

Kā vēlāk sev to pārmetu, ka uzreiz nepazinu šo diž­ciltīgo kungu! Kā varēju klusēt tobrīd, kad mums tu­vojās nenovēršamais un šausmīgais, kas uz līdzenas

vietas sagrāva mūsu labklājību?! Tad augstmanis pa­kāpās uz paaugstinājuma. Vēl nezinot, bet jūtot, ka darīšana ar kādu svarīgu kungu, viņu palaida priekšā, kur stāvēja mans saimnieks, kas rādīja ļaudīm dzelzs naglu.

Saimnieks nolaida roku, nolika naglu uz baļķa, kas bija pārklāts ar izrakstītu sedziņu,, uz kuras atradās trauks ar «burvju eliksīru». Tai mirklī augstmanis sar­kanajā kamzolī atgrūda no acīm savu platmali, pagājās uz priekšu — un mans saimnieks šausmās atkāpās. Ta­gad es pazinu šo kungu ar sarkano kamzoli, es to pa­zinu pēc izstieptās apakšlūpas: tas bija Toskaņas sen- jora brālis, tā paša senjora, ko pavisam nesen bijām piekrāpuši ar uzufura pulveri.

Augstmanis izvilka un pacēla virs galvas līku, spī­dīgu zobenu. Mans saimnieks kāpās atpakaļ…

Zobens pamirdzēja un nolaidās. Es aizvēru acis un domāju, ka mana saimnieka vairs nav starp dzīvajiem, bet augstmanis cirta pa baļķi, kur atradās nagla. Pār­cirstās naglas pusīti viņš pacēla augstu gaisā un rādīja visiem, gan tiem, *fe|s stāvēja uz paaugstinājuma, gan tiem, kas drūzmējās apakšā. Visi redzēja, ka nagla ir visa no zelta, tikai tās virspuse notriepta ar rūsu… Es laidos lapās, bet kāds amatnieks sagrāba mani aiz ap­kakles un uzvilka uz paaugstinājuma.

Viņa gaišības hercoga brālis pieprasīja izdot manu saimnieku.

— Jūsu lūgumu mēs apspriedīsim, senjor Lorenco, — atbildēja viņam kāds cienīgs pilsonis, laikam pats Kar- kasonas mērs.

Bet atjājušais augstmanis, ko atbalstīja satrakotais pūlis, kliegdams pēc mana saimnieka nāves, palika pie sava.

— Jūs nepazīstat šo nekrietno krāpnieku! — viņš kliedza. — Šodien gada tirgū rādītais ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to, uz ko viņš ir spējīgs!

— Bet kas tas par zeņķi? — uz mani rādīdams, iejau­tājās mērs. — Kas tu tāds esi?

— Odo… — es atbildēju, cik vien varēdams klusu.

Bet pūlis sāka klaigāt:

— Odo?! To jau sauc tāpat kā mūsu slaveno upi! Noslīcināt viņu, noslīcināt! …

Smejot un jokojot mani vilka uz. upi, ko man par nelaimi arī sauca par Odo. Spēcīgs tirgonis, sagrābis mani aiz kājām, plaši atvēzējās un iemeta mani ūdenī. Nogrimu līdz pašam dibenam, bet, kad sāku ķepuroties ārā, jau ūdenī dzirdēju pūļa kliedzienus krastā. Nir­dams peldēju arvien tuvāk un tuvāk otram krastam. Man par laimi ūdens bija pārāk auksts un niknums un dusmas pret mums jau bija atvēsušas, tāpēc neviens nemetās man pakaļ upē. Drīz jau stāvēju otrā krastā. Teciņiem laidu uz krodziņu, kur bija palikušas visas mūsu mantas, žigli uzskrēju augšā un, paķēris pirmo pa rokai pagadījušos somu, izmetos ārā. Pāri upei lielā laivā no gada tirgus mājā brauca amatnieki un tirgo­tāji. Vajadzēja vākties projām, un es nagoju ārā no pilsētas.

Tikai tad, kad cietokšņa baltie mūri vairs nebija re­dzami, es apsēdos garajā, nodzeltējušajā zālē un at­vēru somu. Tajā bija saimnieka nauda un dārglietas.

iv

Narbonas tuvumā es panācu kādus vaļējus ratus, ku­ros sēdēja mans saimnieks. Seši vai septiņi jātnieki bija viņu ielenkuši, bet pa priekšu, kādu jautru dziesmiņu dziedādams, jāja Toskaņas Lorenco — tā, šķiet, sauca šo dižciltīgo senjoru. Viņa rudais ērzelis bija slaids kā briedis un spēcīgs kā meža vērsis. Tomēr ne jau es viens pats pievērsu tam uzmanību šajā vakarā …

Ceļš gāja līču loču starp kāpām un krūmiem. Es de­vos taisni uz netālu saskatāmo pili.

Pils bija Karkasonas mazs atveidojums. Stāvie jumti stūru tornīšos, šaujamlūkas, pat vārti bija gluži tādi paši. Par Karkasonas cietoksni tā bija tikai tikpat ma­zāka, cik 1 teļš mazāks par govi. Vārti bija atvērti, grā­vis — sauss. Pa krēslu es bez jebkādiem kavēkļiem ielavījos pilī. Pie vārtiem guļošais karavīrs pat nepa­kustējās. Apdullinoši krācieni tricināja gaisu.

Atskanēja balsis, un pils pagalmā uz sava rudā ērzeļa

iejāja Lorenco. Ērzelis skaļi iezviedzās, un no staļļa par atbildi arī atskanēja zviegšana. Lorenco uzbukņīja sargu, un tas laiski pamodās un ilgi staipījās, tad pēkšņi sastinga kā izbailēs. Viņa acis cieši ieurbās Lo­renco zirgā.

Es paslēpos aiz priežu baļķu grēdas.

No pils izskrēja kāds vīrs un skaļi iekliedzās:

— Uguni! Uguni!

No mazas pie mūra pieplakušas mājiņas izdrāzās karavīri ar lāpām rokās. Es briesmīgi pārbijos, bet man neviens nepievērsa ne mazāko vērību. Kalpi un kara­vīri sadrūzmējās ap rudo ērzeli un tajā sēdošo Lo­renco. Zemais, plecīgais pils īpašnieks, tas, kurš bija kliedzis: «Uguni!» — nelikdamies ne zinis par Lorenco, taustīja kājas zirgam, kas mīņājās un tramīgi šķielēja. Barons palīda zirgam zem vēdera, un no turienes at­skanēja viņa jūsmīgās piezīmes. Sanākušā pūļa sau­cieni skaidri liecināja, ka kalpi ir pilnīgi vienis prātis ar sava barona gaumi.

Tad noskanēja kāds nesakarīgs sauciens, un barons aizmetās uz pili. Lorenco nolēca no zirga, izteica īsas pavēles saviem kareivjiem, un arī tie nokāpa no zir­giem. Ratos Mds ievaidējās. Mans saimnieks, domā­jams, gribēja pievērst sev uzmanību. Bet pils kalpi, rudo ērzeli apstājuši, to taustīdami un pliķēdami, ar ne­parastu godbijību aizveda uz stalli. Kareivji nosēdās pie ratiem, kuros gulēja mans saimnieks, un sāka ēst, bet Lorenco, paraustījis savus milzīgos plecus, kuros iežvadzējās zem apmetņa paģērbtās bruņas, aizsoļoja uz pili, kuras logos ielāktījās mazas uguntiņas.