A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Es bailīgi sekoju viņam un ar drebošu sirdi ieslīdēju pa pusviru durvīm. Augstās, lielās zāles dibenā sēdēja Lorenco. Tikai divi vai trīs gaismekļi ar degošām dak­tīm tik tikko apgaismoja nelielu apli. Viss pārējais grima tumsā. Kalps viņam pasniedza lielu mīklas šķīvi ar kūpošiem gaļas gabaliem. Lorenco, no dziļas glāzes nodzēries, sāka ieturēt maltīti. Es nobrīnījos, ka pils īpašnieks neapsveic savu viesi.

Augšā, kurp veda akmens kāpnes, paspīdēja gaisma. Es saņēmos un piesardzīgi kāpu augšā pa izdrupušajām kāpnītēm. Pametis acis durvju spraugā, ieraudzīju, ka

gluži apaļā istabā satraukts staigā pils īpašnieks. Istaba bija daudzo sveču gaismas pielieta.

Barons strauji apsēdās uz ķebļa un skaļi nosēcās:

— Kas par zirgu! Zvēru pie visiem dieviem, tādu es neesmu redzējis! …

Kaut kur pagalmā zviedza rudais ērzelis, un pils īpaš­nieks saķēra galvu.

Es klusi un uzmanīgi piegāju klāt un nokritu viņa priekšā uz ceļiem,

— Lai slavēts krāšņais dižums! … — es iesāku, pū­lēdamies atdarināt sava saimnieka — mesera Transjor­dānijas Dāniēla balsi, kādā viņš uzrunāja Toskaņas hercogu.

Pils īpašnieks paskatījās uz mani, bet domās viņš bija kaut kur prom.

— Jūsu žēlastība, — es sacīju, — atbrīvojiet manu saimnieku! … Ratos viņu ved tas bruņinieks . ..

— Bruņinieks … Bruņinieks, kuram tas rudais ērze­lis? Ak tu nolādēts! …

— Mans saimnieks ir nevainīgs …

— Bruņiniekam vienmēr ir taisnība! — iebrēcās pils īpašnieks. — Vienmēr! Kā tu uzdrošinies apvainot bru­ņinieku? Es tev nocirtīšu ausis! … Bet ko noziedzies tavs saimnieks?

— Viņš neko nav noziedzies. Viņš ir alķīmiķis!

— Alķīmiķis? Tātad krāpnieks!

— Mesers Dāniēls ir liels brīnumdaris, jūsu žēlas­tība! Viņš ir īsts alķīmiķis. Dižciltīgā Toskaņas senjora pagrabos daudzus gadus taisījām mākslīgo alķīmisko zeltu, un slava par Florences bagātībām tālu aizskanēja visā pasaulē . .. Kādas pilis un katedrāles Toskaņa nav uzcēlusi par mana saimnieka — mesera Transjordānijas Dāniēla zeltu! Kādi zirgi nav atdzīti uz Florenci no Arā- bijas un no Māsas krastiem! . ..

— Zirgi?! … — iekliedzās pils īpašnieks, un viņa zilganmelnās ūsas kā dzīvas pašāvās uz augšu. — Zirgi! Velns parāvis, kaut kāds blēdis mīdīs manu zemi! Li­kumi? Pie velna ar visiem likumiem! Es zvēru pie Ju­pitera, — ak, tavu velnu, sasodītais paradums! — zvēru pie svētās jumpravas sargātājas pīšļiem… vai kā viņu

velns tur sauc… bet stampāt manu zemi ar rudiem aidiniekiem?! Tas ir par daudz . .. Bet tu, delveri, melo! Tu melo no viena gala līdz otram! Tiklab par zeltu, kā par alķīmiķi! Mani tu nepiekrāpsi — tur ved sīku zag- lēnu, kas krāpj godīgus cilvēkus! Jā, jā!

— Nē! — es skaļā balsī atbildēju un izbēru uz ozola galda taisni virsū kauliem un ēdienu atliekām visu mana saimnieka somas saturu.

Divi tūkstoši dukātu izbira pa istabas grīdu, daži iz­ripoja pa durvīm un pieskandināja ar smalko un maigo skaņu pils mūra velves.

Pils īpašnieks apstulbis blenza uz galdu, tad pagrāba un pacēla pie acīm riekšavu zelta monētu.

— Jā, jā, tās ir Florences republikas monētas!… Tu, zēn, runā taisnību… Taisnību, lai jods mani parauj! Mana nelaiķe sieva allaž teica, ka es esot vientiesis un bailīgs cilvēks, nevis bruņinieks, — tā viņa sacīja, zvēru pie Vulkāna! … Velns lai parauj, es zvēru pie tiem pīšļiem, vai kā tos sauc … Es esot bailīgs?! — viņš iesaucās un, pie loga pieskrējis, skaļi uzsauca: — Renjē! Zak! Spēkoni! Surp, visi pie manis! …

Pils īpašnieks noskrēja lejā pa kāpnēm. Apakšā uz viņu jau gaidīja bruņoti karavīri. Es pieplaku pie zāles augsto durvju stenderes.

Barons zagšus iesteidzās zālē. Ar katru mirkli viņa soļi kļuva ātrāki. Viņš pieskrēja un strauji apstājās pie Lorenco, kas sēdēja pie vīna glāzes. Lorenco izskatījās mierīgs, tikai viņa apakšlūpa bija vēl vairāk izstie­pusies.

— Kas tev tur ratos? — skarbi noprasīja barons.

— Krāpnieks … Zaglis … — mierīgi atbildēja Lo­renco un iekampa no glāzes.

— Es viņu paturu sev — viņš man ir vajadzīgs! — noteica barons.

— Viņš nogādājams mana brāļa — nākamā Toskaņas lielhercoga pilī! Un viņu tur nogādāšu! … — Ar šiem vārdiem Lorenco satvēra savu līko zobenu. Rok­tura dārgakmeņi spulgoja līdzīgi zaļām acīm.

— Jūsu brālim diezgan sava zelta, viņam pietiek! Alķīmiķis paliks pie manis! … Vai arī jūs … — Viņš

apklusa un ausījās. (Skaļi iezviedzās ērzelis.) — Kas tas par ērzeli, velns parāvis! — nobļāva barons un iz­vilka šķēpu.

Lorenco, krēslu apgāzdams, ari pielēca no galda.

— Es neklāstīšu viesmīlības likumus tādam iznirelim, tādam ubagu baronam kā tu! … — zobgalīgi atcirta Lorenco, sitienu atvairīdams.

— Velns ar ārā, tumšs! — iekarsdams nosēcās ba­rons.

— Lai top gaisma! — atsaucās Lorenco un ar zobena galu pagrūda eļļas lampiņu.

Eļļa spoži uzliesmoja. Zobeni atkal gāja krustām. Bei­dzamais, ko pamanīju, bija satrakotais Lorenco, kas, notriecis baronu uz grīdas, deva viņam cirtienu pēc cirtiena. Istabā sabruka karavīri, bet es kūleniski laidu lejā pa kāpnēm, Lorenco kalpi kāvās pie cietokšņa mū­riem, pils logos šaudījās liesmas.

— Saimniek! — es klusītēm uzsaucu.

Viņš atbildēja ar vaidu. Es ielēcu ratos, ar nazi ātri pārgriezu mesera Dāniēla roku un kāju valgus. Kādu brīdi viņš nespēja pakustēties.

Pie ratiem pieskrēja kāds karavīrs un uzkliedza mums:

— Uz kurieni?!

Bet no augšas atskanēja balsis:

— Zelts! Te ir zelts! …

Un visi, kas bija pagalmā, vēja ātrumā iedrāzās pilī.

Es pametu saimnieku ratos un metos uz stalli. Roka sataustīja pavadu. Es izvedu pirmo pagadījušos zirgu pagalmā. Tas bija rudais Lorenco ērzelis. Mans saim­nieks mīlīgi paplikšķināja tam pa kaklu, lēnām, taisni no ratiem, ar savām sapampušajām kājām uzrausās uz zirga neapseglotās muguras un palīdzēja uzrāpties arī man. Tad saimnieks iekliedzās, un ērzelis metās auļos. Mēs jājām ilgi, līdz pils, kas liesmoja kā sārts, vairs nebija redzama …

Mēs jājām soļos pa jūras krastu. Ugunsgrēka blāzma aiz muguras pletās plašumā. Man rādījās, ka liesmu mēlēs ar mirdzošu zobenu cīnās trakais un uzpūtīgais Lorenco.

No rīta saimnieks noguldināja zirgu, bet mēs atlai- dāmies valgajās smiltīs tam blakus. Vējš šūpoja spil- vainos krūmus; maigas, netveramas smilšu strūkliņas tecēja man caur pirkstiem. Zeltainos vizuļos mirdzošā gaišzaļā jūra šalkoja mūsu priekšā. Augstie viļņi vēlās krastā un šņākdami plūda atkal atpakaļ.

— Saimniek, es jums līdzi neiešu! — es paziņoju.

— Jā, tev pietiek, es domāju tāpat… Bet no tevis, Odo, iznāktu diezgan labs alķīmiķis. Tev ir labas ro­kas, tās daudz ko prot, tu esi saprātīgs un neatlaidīgs. Man žēl no tevis šķirties …

— Alķīmiķis es arī būšu. Es būšu. Es meklēšu filozofu akmeni. Tas ir tik interesanti! Tikai nevajag krāpt…

— Nedomāju, ka tāds akmens ir īstenībā.

— Es to meklēšu. Man patīk vērot, kā izkūst varš, kā sadalās un atkal saplūst kopā dzīvsudrabs, kas at­gādina izkausētu, aukstu alvu. Ziemā man patīk dar­boties gar atanoru un sekot, kā zāļu izvilkums pil no retortes … Es, saimniek, būšu alķīmiķis!

Mesers Dāniēls atvēra somu:

— Va velns, tu taču esi izbēris visu zeltu!