A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

pielicis. Nedomāju, ka tādai vēstulei varētu būt kāda nozīme. Jā, pašreiz arī mūki baidās atklāti rīkoties pret Anglijas pārvaldītāju gribu.

… Reiz kādā svētdienā — karstā jūlija diena — mēs, sadabūjuši muciņu alus un atbrīvojušies no pēdējo darba pārslodzē pavadīto mēnešu sasprindzinājuma, līksmojām pilnā sparā. Mani lūdza «uzraut ka vecos laikos». Un es, uz galda uzšāvies, žonglēju ar apaļiem akmentiņiem un citiem man pasviestiem priekšmetiem. Starp tiem bija arī manas vara bumbas, ar kurām biju ienācis Oksfordā. Mēs tās izlietojām mīkstu minerālu sagrūšanai. Es žonglēju uz galda, no kura viss iepriekš tika nokopts lielajā bronzas miezerī pie loga.

Skaļi dziedādams jautru joku dziesmiņu, kā negau­sīgais grāfs skaita pa tīrumu skrejošās cūkas un visu laiku kļūdās, es dziesmiņas taktī metu un ķēru nažus, akmentiņus un bumbas, kad pēkšņā klusumā sajutu, ka kaut kas noticis. Es pametu galvu atpakaļ un ierau­dzīju skolotāja stingro skatienu.

Es ātri ķēru un katram istabā pametu pa priekšme­tam, līdz beidzot manās rokās bija palikusi tikai vara bumba. Es to sviedu miezerī. Bet tad notika kaut kas šausmīgs! Nekad nebiju dzirdējis tik skaļu grāvienu. Man trūkst vārdu, lai to aprakstītu. Tas bija kā pava­sara pērkons vai Alpos krītošo akmeņu dārdoņa, tas simtkārt pārspēja tūkstoš cilvēku liela pūļa rēkoņu. Zili dūmi izšāvās no miezera. Es novēlos no galda, tur­klāt īstā laikā, jo no augšas sāka birt akmens šķembas un putekļi piepildīja istabu.

«Ar šo bumbu tu šeit ieradies un ar to laboratoriju arī atstāsi,» es nodomāju.

Dūmi pamazām izklīda. Skolotājs vērīgi pētīja mie­zeri.

— Tas ir vesels… — viņš čukstēja. — Tas ir ve­sels, vesels gan! …

Skolotājs pacēla galvu. Arī mēs pametām acis uz griestiem un nevarējām vien nobrīnīties: velvē bija radies prāvs iedobums veselas plaukstas dziļumā. Es, paklausījis skolotāja mājienam, piestūmu pie loga galdu, uzkāpu uz tā un iebāzu roku dobumā …

Cik liels bija mans izbrīns, kād dziļumā sataustīju

kaut ko apaļu! Skolotājs man pasniedza sudraba spo­guli. Es, koncentrējis tajā saules staru, skaidri saska­tīju savu bumbu. Tātad no miezera tā bija izšāvusies ar tādu spēku, ka izsitusi griestos dziļu caurumu un tur iestrēgusi.

Tika atnesta cērte. Mēs izlauzām daļu no gries­tiem — un bumba izkrita. Skolotājs ilgi to pētīja, tad prašņāja, kas miezerī esot bijis.

Mēs pūlējāmies atcerēties šai dienai saņemtos uzde­vumus, taču nekā neizdomājām, kas varēja radīt tādu grāvienu, kamēr viens no mācekļiem pateica:

— Skolotāj, piedodiet, esmu vainīgs. Uz galda bija drusciņ izbiris sēra, ogles un salpetra pulveris. Mēs to saucam par ugunspulveri. Es to no galda saslaucīju miezerī. Piedodiet mums! …

— Jūs, mīļie bērni, — pēc dažiem klusuma mirkļiem iesāka skolotājs. — Jūs paši nezināt, ko esat atraduši. Man jau sen likās, ka no arābiem pie mums atnākušo ugunspulveri, kas pēc baumām pazīstams arī noslēpu­mainajai Ķīnai, no kurienes nāk apkrāsotais porcelāns un brīnišķīgie, seno romiešu tik ļoti augstu vērtētie zo­beni, man jau sen likās, ka šo pulveri izlietos asiņai­najā kara mākslā. Bet man šķita, ka to var izlietot tikai aplenkta cietokšņa sienu sagraušanai. Esmu maldījies. Ja pagatavo bronzas miezeri lielāku un garāku par šo te, tad tas varēs izsviest lielu akmens vai vara bumbu, kas noslaucīs visu savā ceļā! Es redzu jaunu laikmetu. Tas dzimst ugunspulvera dūmos, lidojošu bumbu grā­vienos, no kurām nevar paglābt ne vairogs, ne bruņas, ne cietokšņa sienas . .. Žēl, cik žēl! . .. Man žēl tikai viena, ka tu, Odo, savu bumbu esi laidis darbā šodien, nevis agrāk.. . Mani bērni! — turpināja mūsu skolo­tājs. — Mani bērni… Pār Anglijas karalisti savelkas tumši padebeši. Zemnieki dedzina savu kungu pilis. Viņi tā sauc «Monfor! Monfor!», ka gļēvie baroni un bruņinieki dučiem pāriet no gūsta izbēgušā karaļa un viņa vecākā dēla Eduarda pusē. Būs kauja … Vakar kāds mūks, gauži gudrs cilvēks, kura dzīve ir viens vienīgs gavēnis un dieva lūgšana, tā ka viņš it nemaz nav līdzīgs greznībā un bagātībā nogrimušajiem bagā­tajiem bīskapiem un kardināliem, man pastāstīja, ka

pie Eivonas upes pulcējoties karaļa un Lesteras grāfa karaspēks. Tur arī izšķirsies karalistes liktenis… Man metas baigi, par Anglijas nākotni domājot. Ja uzvarēs karalis, tad -pāvests, alkatīgais un asiņainais Romas pā­vests, iegūs neredzētu varu pār visām Anglijas kār­tām! …

Skolotājs izgāja ārā. Es viņam sekoju.

— Odo, — viņš mani uzrunāja, — esmu tev patei­cīgs, ka, tev pašam nezinot, tu esi pavēris nākotnes aizkaru. Tu ļoti veiksmīgi mētā savas bumbas, tu esi ļoti veikls, Odo! … Es tev piešķiru Mehānikusa vārdu. Tā tevi sauks vienmēr.

Skolotājs pieliecās un izņēma no savas koka gultas garu bērza stumbra gabalu. Viņš to atvēra, kā atver šķirstiņu, un izvilka no turienes drānā ievīstītu zobenu.

— Ej, Odo! Tu esi jauns un veikls. Es uzrakstīšu dažus vārdus Lesteras grāfam… Varbūt viņš izlietos manas zināšanas. Es nāku nevis ar mieru, bet ar zo­benu! … Es tevi gaidīšu, Odo Mehāniķus …

— Skolotāj, — es iebildu, — bet kamēr es aizkļūšu līdz piekrastei…

— Nē, tu tiksi laikā, — mani pārtrauca skolotājs. — Karaspēks pulcējas pie Eivonas upes, bet ne pie tās, kuras ūdeņi plūst uz līci, bet pie tās, kas Glosteras tu­vumā ietek Severnas upē. Pa vienu dienu tu līdz tai aizkulsies.

rv

Es gāju visu nakti un visu dienu. Man ceļā stājās meži. Es bridu pāri strautiem. Pret vakaru kādā zaļā norā uzgāju apseglotu zirgu. Tas bija vienās putās, un skaustā tam bija dziļi ietriekta stopa bulta. Es bultu izvilku un jāju tālāk. Kad piejāju pie īvšemas cie­tokšņa, visam bija beigas …

Man garām pa ceļu aizauļoja karaļa bruņinieki, pēc - tam lēnām aizvilkās gūstekņu bars. Vaidēdams kāds nāvīgi ievainots londonietis man pačukstēja: — Monfors ir nonāvēts, karalis mūs sakāva …

Es rikšoju atpakaj. Zirgs droši tecēja pa tikko saska­tāmu taciņu gar strauju upīti, bet drīz nogāzās beigts.

No rīta es iegāju Oksfordā. Neviens mani nesagai­dīja, un es devos uz celli pie skolotāja. Viņš mani gai­dīja, vaigi tam bija iekrituši, acis no bezmiega sar­kanas.

Ar visu spēku viņš iemeta kaktā manis pasniegto zobenu un aizklāja seju ar rokām.

Karalis vajāja visu Angliju. Katru dienu pienāca zi­ņas par jauniem nāves sodiem un izrēķināšanos ar grāfa Monfora piekritējiem. Skolotājs visu laiku pava­dīja ar mums. Stundām ilgi viņš tēloja mums nākamī­bas ainas.

Mēs nevarējām viņam neticēt, tik stipra bija viņa pārliecība.

Rādīdams mums slīpēto apaļo Sīrijas stiklu, viņš zi­nāja stāstīt, ka ar vairākiem šādiem stikliem cilvēki varēšot saskatīt acīm neredzamu mazo ķermeņu noslē­pumus, ka cilvēki iemācīšoties saskatīt tālus priekš­metus tik skaidri, it kā tie atrastos tepat blakus. Viņš zināja stāstīt, ka cilvēki uzbūvēšot mašīnas, kas bez cilvēku roku vai iejūgtu zirgu spēka ar milzīgu ātrumu traukšot pa zemes virsu. Ka pienākšot laiks — un cil­vēks kā putns lidošot pāri ielejām un kalniem, pāri jūrām un upēm.

Lai gan pagājis daudz gadu un nekas no skolotāja sludinātā nav īstenojies, es joprojām ticu viņa dižajai taisnībai.

Pēc jaunā pāvesta Gregora X pavēles mūs visus ka­reivju apsardzībā pārvietoja uz Parīzi. Drīz pēc tam manu skolotāju ieslodzīja cellē ar resnām logu res­tēm. Atvadoties viņš paguva, kā to parasti darīja, kat­ram no mums dot savu uzdevumu. Man viņš piešķīra to pašu arābu rokrakstu, ar kuru pie viņa biju ieradies.