A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

— Odo Mehāniķus, — viņš man sacīja, — esmu pār­tulkojis šo rokrakstu, un tajā ir dziļa jēga. Pamēģini izdarīt tā, kā esmu uzrakstījis šā pergamenta otrajā pusē…

Caurām dienām mēs nostāvējām pie klostera mū­riem, aiz kuriem bija ieslodzīts mūsu skolotājs. Mēs centāmies pierādīt mūkiem, ka mūsu skolotājam Lielā

Darba veikšanai ir vajadzīga laboratorija, bet mūs pat dzirdēt negribēja …

— Mēs zinām no drošiem avotiem, ka jūsu skolotājs vienu reizi jau ieguvis cēlo zeltu, — mums atbildēja. — Bet, ja runā par mēģinājumiem un jūsu netīrajām retortēm un kolbām, tad gan jābilst, ka patiesība gūs­tama dievbijīgās pārdomās, nevis jūsu krāšņu elles liesmās un smirdošajos sēra tvaikos.

Saraduši kā draudzīga ģimene, mēs, lielā maģistra mācekļi, atstājām Parīzi. Vairums aizbrauca uz Oks­fordu, es posos atpakaļ uz dzimto Namīru. Kāds tir­gonis, no gada tirgus mājās braukdams, bija ar mieru mani aizvest uz dzimteni Flandriju. Pēc apiņiem smar­žojošos ratos izslējies, es visu laiku lūkojos, kā izgaist klosteris, kas savos mūros bija ieslēdzis manu mīļo skolotāju. Man šķita, ka redzu viņu staigājam pa šauro celli no kakta kaktā un domās beržam akmeņus, lais­tām izkusušo alvu, savienojot vielas un stihijas, kuras savās rokās just viņam tā patika. Tagad šīm rokām bija ļauts pieskarties tikai papīram, spalvai un sense­niem klostera arhīvos nejauši saglabātajiem rokrak­stiem …»

Sai vietā pārtrūkst Odo Mehānikusa — dzimtas iesā­cēja manuskripts.

«Tēvs pabeidza lasīt manuskriptu, ilgi klusēja, šķir­stīdams laika gaitā sadzeltējušos dokumentus. To vidū viņš sameklēja arābu rakstu zīmēm aprakstīto perga­mentu.

— Vai tiešām tas ir tas pats manuskriptā pieminē­tais dokuments? — to domīgi aplūkodams, viņš jau­tāja.

— Ja tas ir tas pats, tad otrajā pusē jābūt Trans­jordānijas Dāniēla vēstulei, — es atbildēju.

Un mani sagrāba bailes: ja nu pēkšņi tur nekā nav? Bet, kad tēvs bija apgriezis lapu otrādi, otrā puse iz­rādījās no vienas vietas pierakstīta ar latīņu teikumiem un man jau pazīstamajiem alķīmijas simboliem. Lapas stūrī bija paraksts.

Tēvs strauji piecēlās un, sameklējis Britu enciklopē­dijas pirmo sējumu, uzšķīra tajā vārdu «Autogrāfs». Lielās ielikuma lapas izraibināja visas pasaules izcilo vīru paraksti. Starp nevienādajiem un sarežģītajiem Benjamina Franklina vijumiem un lielā Šekspīra rokas saraustītajām rakstu zīmēm atradās paraksts, kas ār­kārtīgi atgādināja kādreiz uz pergamenta uzšņāpto.

— Es jau tā domāju! — iesaucās tēvs, rokrakstus sa­līdzinādams. — Tas ir Rodžers Bēkons! Apbrīnojamais skolotājs, par kuru stāsta Odo Mehānikuss, ir Rodžers Bēkons. Tas ir viņš, ar kuru dabaszinātnes sāk savu jauno eksperimentu perioda attīstību. Tas ir ģēnijs, kura pareģojumi tagad īstenojušies, bet ģeniālie, maldi ierāvuši viduslaiku zinātni aplamu priekšstatu vir­pulī … Bez mācekļiem un iespējām mēģinājumos pār- .

baudīt savas hipotēzes viņš četrpadsmit garus gadus pavadījis ieslodzīts viennīcā. Pareizi, Bēkons bija iz­veidojis nepareizas konstrukcijas un aplamas teorijas. Taču viņš līdz galam bija pārliecināts par to patiesī­gumu, bija pārliecināts, ka maģiskajā filozofu olā dzīv­sudrabs un sērs savienojušies pārvērtīsies zeltā, ja mēģinājums tiks veikts pēc viņa receptēm. Ar lielo zi­nātnieku un lielo mocekli sākās modernās eksperimen­tālās dabaszinātnes, sākās mūsdienu ķīmija …

Arābu pergamenta otrajā pusē bija īsa, steigā uz­šņāpta un mesera Dāniēla parakstīta piezīme. Daļu no šīs piezīmes izdevās salasīt:

Robertam Grosetestam, Linkolnas bīskapam *

Mans cēlais draugs, pieņemiet šo zēnu.. . viņš ir pietiekami drošsirdīgs, lai kļūtu zinātnieks, pietiekami gudrs, lai būtu noderīgs.

Dāniēls

Zemāk jau ar paša Bēkona roku sniegts arābu do­kumenta «tulkojums». Pēc to laiku alķīmiķu paražas Bēkons pergamenta saturu bija nevis tik daudz tulko­jis, cik aizšifrējis ar vienīgi viņam un viņa mācekļiem zināmām simboliskām zīmēm un figūrām.

Tēvs man pastāstīja, ka tad, kad pāvests Klements IV sācis saņemt no Rodžera Bēkona Lielā Darba aprakstus, «mācītais» mūks La Martinjēri, kuram bija uzdots visu pārbaudīt, esot sapratis itin visus Bēkona simbolus bur­tiski. Kādā sava pētījuma vietā, lai domu padarītu ne­skaidrāku, viņš pieminējis cilvēka izdalījumus. La Mar­tinjēri ar to pieticis. Pāvesta varas apveltīts, viņš pie­spiedis sava klostera mūkus basām kājām stundām pavadīt lūgšanās uz baznīcas akmens saltās grīdas, tā­pēc tiem piemetušās iesnas un tie šķaudījuši un spļā­vuši īpašā traukā. «Bet velti izmēģinājos no visa tā gūt kvintesenci,» rakstīja tumsonis mūks.

Daudzus vakarus no vietas mēģinājām un pūlējāmies iedziļināties Bēkona pierakstu apslēptajā jēgā, taču uz­devums nebija pa spēkam pat manam tēvam.

— Parīzē man ir kāds sens paziņa. Viņš ir lielisks vēsturnieks, kas īpaši aizraujas ar arābistiku. Šo mūsu

atradumu nosūtīsim viņam. Esmu pārliecināts, ka viņš ar to tiks galā …

Tēvs sazinājās ar savu draugu Ridela kungu, un mēs nosūtījām viņam sainīti ar dokumentiem. Tomēr velti mēs izgaidījāmies atbildi. Pagāja diena pēc dienas, līdz beidzot apmēram pēc mēneša tēvs uzrakstīja vēstuli kādam citam paziņam — Levola kungam un lūdza iz­dibināt, vai Ridels saņēmis viņa vēstuli.

«Man Joti negribējās jūs traucēt,» rakstīja tēvs, «bet nekā nevaru izskaidrot Ridela klusēšanas iemeslus …»

Levols atbildēja tūlīt.

«Advokāta Ridela Parīzē nav,» viņš rakstīja. «Es ap­runājos ar vārtnieku, kas man pastāstīja, ka Ridela kungs beidzamajā laikā bijis ļoti satraukts un nomākts un viņam licies, ka to kāds vajājot. Viņš nav izgājis no mājas, iepriekš pa durvju spraugu neizlūkojis ielu. Uzticēdamies vārtniekam, Ridels tam atstājis vēstuli. «Sargiet māju. Es aizbraucu uz ilgu laiku, tā ir vienīgā iespēja gūt mieru …»

«Visu korespondenci es, kā vienmēr, metu viņa vēs­tuļu kastē,» sacīja vārtnieks. «Un, kamēr būšu dzīvs, to atvērs tikai mesjē Ridels …»

Vēstule tēvu bija saviļņojusi.

— Levols! Cik pakalpīgs cilvēks! … Viņam tagad jābūt sirmā vecumā, un tomēr viņam atradies laiks un vēlēšanās visu sīki noskaidrot.

— Bet kas noticis ar Ridelu? — es iejautājos. — Un vai tiešām mūsu dokumenti būtu zuduši?

— Vajadzēja izgatavot norakstu, kaut vai tos pār­rakstīt . .. Cerēsim, ka Ridels atgriezīsies un uzrakstīs mums sīku vēstuli. Man nez kāpēc šķiet, ka nekas no­pietns ar viņu nav noticis. Bet mūsu dokumentiem vēr­tība ir tikai mums, nevienam citam …

— Taču kaut kādu iemeslu dēļ tie šķituši ļoti vēr­tīgi mūsu sencim, citādi viņš tos nebūtu tik rūpīgi gla­bājis. Tajos kaut kas slēpjas …

— Es atceros, — pārdomās iegrimis, iesāka tēvs, — ka tavs vectēvs man bieži tika stāstījis, ka Mehā­nikusi bijuši adepti, tas ir, tie zinājuši metālu pārvēr­šanas noslēpumu… Ka dzimtas bagātībai pamatus licis viens no Mehānikusiem, kas vēlāk kritis karā … Tāpēc

viņš domājis, ka visiem Mehānikusiem sevi jāveltī Lielā Darba noslēpuma meklēšanai. Bet starp mūsu at­rastajiem un tik muļķīgi pazaudētajiem dokumentiem nav nekā, kam būtu sakars ar alķīmiju. Pat Bēkona veiktajā «tulkojumā» nav nevienas alķīmijas zelta zī­mes, nav tajā tādiem manuskriptiem obligātā Lielā Darba simbola, tā saucamā Suleimana pantakla *.