A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Tas vēlīgi pamāja ar galvu.

Kā ēnas no kaktiem iznāca Levola ielūgtie alķīmiķi. No Emmensa acu nenolaizdami, tie bailīgi tuvojās gal­dam. Es tos varēju aplūkot sīkāk. Augumā gari un mazi, balti kā ābeles vai plikpauraini, ģērbušies kaut kādos grūti iedomājamos apmetņos vai melnos, garos svārkos, acīm redzot, šim gadījumam patapinātos, — tie visi šķita netverami līdzīgi cits citam. Vieni pava­dīja dienas bibliotēku putekļos, pētījot senos manu­skriptus; citi, miega negulēdami, pētīja planētu stā­vokli, pūlēdamies izdibināt noslēpumaino sakarību starp planētu pārvietošanos un metālu īpašībām. Taču kā vieni, tā otri biežāk dzirdēja izsmieklu nekā naudas šķindoņu; lepnums un pazemojumi bija dziļām grumr bām izvagojuši viņu krāšņu sodrējiem notrieptās un skābju šļakatām apdedzinātās sejas.

Levolam bija taisnība. Emmenss, mūsu alķīmiķus ieraudzījis un sajutis, ka šai auditorijā viņš ir gaidīts viesis, atdzīvojās. Viņš mudīgi sajauca šķīdumus, iz­metis man dažus rīkojumus lauzītā franču valodā.

— Kungi, — viņš mūs uzrunāja, — kungi! Oficiālās ķīmijas neierobežotās kundzības laikmets ir beidzies! Satriektā, apsmietā, materiālisma krustā sistā alķīmija ir atdzimusi! Dažos vārdos es jums pastāstīšu par sa­viem meklējumiem, demonstrēšu dažus mēģinājumus un aiziešu, pārliecināts, ka esmu izsējis patiesības sēklu. Es ne pēc kā netīkoju, man nav vajadzīgi ne se­kotāji, ne mācekļi. Darbs ir padarīts, kungi! Sindikāts, kurā es piedalos, ir neatkarīgs un varens. «Argentau- rum» ir tā nosaukums. Man nav vērts to tulkot. Latī­niski argentum nozīmē sudrabu, aurum — zeltu. Es negribu un nevaru kādu krāpt. Jā, šodien es vēl ne­varu runāt par vara pārvēršanu zeltā vai svina pār­vēršanu sudrabā. Tik tālu sindikāts vēl nav ticis. Bet puscēlā sudraba pārvēršana cēlajā zeltā ir pilnīgi at­risināts uzdevums! Amerika, kungi, Jaunā Pasaule! . .. Katru gadu straumēm pie jums plūdīs brīnišķīgi iz­gudrojumi. Nav ko runāt par tādiem vārdiem kā To­mass Alva Edisons * vai mans draugs Kerijs Lī *, nav ko runāt! Pasaulē visjaunākie, no melīgām autoritā­tēm brīvie zinātnes spēki Amerikas kontinentā rūpīgi izanalizējuši visu no Eiropas nākušo, pilnīgi praktiski tuvojušies arī alķīmijas hipotēzēm. Man, Stefanam Em- mensam, bija pilnīgi skaidrs, ka Zemes vissmagākais metāls zelts viegli iegūstams, apvienojot saspiešanu… es paredzu jūsu izbrīnu, kungi… ar ļoti zemu tempe­ratūru. Jūs viegli varat izdarīt šādu mēģinājumu: pa­ņemiet Meksikas dolāru, ielieciet to traukā, kas neļauj tam izplesties, un labu laiku iedarbojieties uz to ar āt­riem un spēcīgiem sitieniem, ātriem un spēcīgiem… — Emmenss parādīja, kādiem sitieniem jāiedarbojas uz Meksikas dolāru. — Bet uzmanību, kungi! Jāsit ir tā, jāsit tā, lai sitot nenotiktu, kaut uz mirklīti, tempera­tūras celšanās. Tas ir viss noslēpums, atļaujos aizrā­dīt… Operāciju turpiniet ilgi, un pēc kāda laika jūs atradīsiet kaut ko vairāk par vienkāršām zelta pēdām, kaut ko vairāk par vienkāršām pēdām! Es pāreju pie Meksikas sudraba rūpnieciskas pārvēršanas zeltā. Lū­dzu jūs iepazīties ar šādu dokumentu … — Emmenss iebāza roku kabatā un izvilka biezu krokodilādas ka­batas portfeli, no kura izņēma četrkārt salocītu lapu.

— Mister Levol, es lūgšu jūs apliecināt šā dokumenta īstumu. Jūs, cik man zināms, esat Francijas republikas Naudas kaltuves darbinieks un, jādomā, daudzkārt uz naudas dokumentiem esat redzējis šos parakstus.

— Dokuments ir īsts, — Levols apliecināja un tikko manāmi nopūtās. — Es pazīstu Ņujorkas Naudas kal­tuves ierēdņu parakstus.

— Par to es nešaubījos, — smaidīdams noteica Em­menss, — es nešaubījos, kungi! Dokuments apliecina, ka tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada martā es, Stefans Emmenss, esmu saņēmis Ņujorkas bankā Meksikas sudraba dolārus, bet jau aprīlī nodevis bankā no šīm sudraba monētām iegūtos trīs zelta stienīšus šādā svarā: pirmais stienītis — 7,04 unces, otrais — 9,61 unci un trešais — 10,96 unces smags, kopā par 257 dolāriem un 61 centu!

— Adepts! — nočērkstēja kāds alķīmiķis. — Viņš ir adepts!

Sajūsmas čukstoņa izskrēja caur mūsu viesu pūlīti. Ikviens spieda roku Stefanam Emmensam, viņu acis dega, tad kāds no alķīmiķiem iekrita atzveltnes krēslā, kurā biju sēdējis līdz Emmensa atnākšanai, un ar savu kaulaino roku aizklāja seju.

Ar panākto iespaidu Emmenss jutās ļoti apmieri­nāts.

— Jā, kungi, lūdzu uzmanību, — viņš turpināja.

— Tagad jūsu acu priekšā es veikšu sudraba pārvēr­šanu zeltā.

Noslēpumainā operācija ilga vairākas stundas. Es pasniedzu Emmensam šķīdumus, filtrēju un svēru. Man jāteic, ka uzdeva gan viņš man darbu! Visnepatīkamā­kais bija tas, ka visi viņa mēģinājuma posmi bija pil­nīgi parastas mūsdienu ķīmijas operācijas. Reizēm viņš kaut ko darīja, viesiem muguru uzgriezis, bet pēc alķī­miķu sejām varēja spriest, ka tie ir pilnīgi vienis prā- tis ar šādu Lielā Darba noslēpumu izklāsta kārtību. Katrs no viņiem taču zināja viduslaiku alķīmiķa Niko- lasa Flamela * novēlējumu, kas aizliedza alķīmiķim at­klāti attēlot Lielo Darbu. «Dievs uzreiz soda ar nāvi katru alķīmiķi, kurš atklāj visu .. .» Beidzot operācija bija paveikta. Mēģenes dibenā bija nogulsnējušās

iesarkani dzeltenas pārsliņas, kas, pēc izskata spriežot, tiešām atgādināja zeltu. Mitrums bija izgarojis, un Em­menss visiem parādīja zeltainās nogulsnes. Man trūkst vārdu, lai aprakstītu, kas norisinājās auditorijā. Kad gaviles norima, Levols paņēma kolbu ar alķīmisko zeltu no Emmensa, kas labprāt vis negribēja to no rokām izlaist, un pasniedza kolbu man. Es ielēju kolbā drus­ciņ slāpekļskābes. Reakcija norisinājās uzreiz.

— Sudrabs! — es droši pateicu.

— Jā, — tūlīt piekrita Emmenss, — bet lielā mērā pārvērties zeltā. Tagad daži noteikti sitieni ierīcē, par kuru jums minēju, bet kuru es, zināms, nevarēju pa­ķert sev līdz — jo tas ir firmas noslēpums, kungi! … Tātad dažus sitienus …

— Sitienus, no kuriem sudrabs nesasilst? — es no­prasīju.

— Pilnīgi pareizi!

— Bet tādi sitieni nav iespējami! Tādu sitienu nav! — Levols nevarēja novaldīties. — Sitiena ener­ģija katrā ziņā pārvēršas siltumā!

— Atvainojiet… — Stefans Emmenss noņēma bril­les un rūpīgi tās izslaucīja (šai brīdī viņa seja izskatī­jās nekaunīga, bet es nemaldījos, viņa acis šķielēja un acu zīlītes raustījās). — Atvainojiet, es …

— Nē, nē, mister Emmens, mēs rūpīgi iepazināmies ar visu, ko jūs mums laipni parādījāt, — es sacīju. — Bet… bet diez vai var attaisnot tik izcila sudraba īpašību pētnieka kā Kerija Lī pieminēšanu. Jo tas, ko jās mums parādījāt, bija visīstākais sudrabs …

— Zelta krāsā! — Emmenss piebilda.

— Jā, zelta krāsā, bet pēc sava ķīmiskā sastāva tas ir pēc Kerija Lī metodes iegūts sudrabs. Tikai Kerijs Lī nekad nav mēģinājis to uzdot par zeltu. Tas ir intere­sants mēģinājums, ļoti interesants, bet mēs jau to zi­nām. Sudrabs var alotropiski modificēties, tāpat kā fos­fors xVai sērs. Rombiskais sērs un monoklinais sērs ir un paliek sērs! Mister Emmens, gandrīz vai katrs ele­ments var izpausties dažādās formās, var būt dažādos stāvokļos, palikdams tas pats elements. Tāpat kā ūdens ledus vai tvaika veidā ir tikai ūdens un nekas cits…

— … lai kā to sistu ar ātriem un spēcīgiem sitie­niem! — atkal iejaucās Levols.