A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Desmitajā maijā, mana tēva Justa nāves sestajā gadadienā, mani pamodināja Hitlera lidmašīnu dūkoņa. Dēls Jans ieskrēja pie manis ar veselu lēveni jaunu ziņu. Patiesība līdzinājās izpūstām tenkām, bet baumas pēc stundas jau kļuva par patiesību. Pirmā pasaules kara bēdīgās pieredzes bīdamies, kad karalis Alberts, dambjus uzspridzinājis, aizturēja Vilhelma armiju, šo­reiz vācieši raidīja piķējošo bumbvedēju eskadriļas pret spridzināšanas stacijām, no kurām aizvijās vesels vadu tīkls uz fugasiem, kas bija paslēpti zem dambjiem un tiltiem. Beļģu armijas atbalsta punktu — Ebenas- Emaelas fortu ieņēma gaisa desants — vācu izpletņu lēcēji. Līdz zobiem apbruņotā fašistu armija, kas des­mitiem reižu pārsniedza beļģu spēkus, gāzās iekšā Beļ­ģijā. Visa operācija izrādījās tikai manevrs, kam va­jadzēja slēpt nacistu ģenerālštāba patiesos nolūkus. Kad fon Boka armija sagrāba Lježu un Briseli, Antverpeni un Holandes Amsterdamu, fon Rundšteta armijas, izlauzušās uz Ardeniem, pa Francijas lauku ceļiem ātri trauca uz rietumiem, pamezdamas apjukušos un demo­bilizētos franču garnizonus betonētājos cietokšņos. Mūsu karabiedri no Britu ekspedīcijas korpusa muka uz Dinkerku. Kāšukrusts baltajā aplī nosedza manu zemi Hitlera štāba oficiālajās kartēs . . .

Postošā «neiejaukšanās» politika, fašistu atbalstīšana pašā Beļģijā, militārā nesagatavotība, karaļa Leopolda III gļēvulība, kurš pat nespēja cīnīdamies atkāpties, kā to bija darījis karalis Alberts, noveda pie Beļģijas vislie­lākā nacionālā pazemojuma. Divdesmit astotajā maijā Beļģija kapitulēja.

Kā pavasara pali pa ceļiem plūda bēgļu straumes. Visur, kur vien cilvēki gāja, viņus apsteidza vācu avan­garda vienību melnie motocikli. Bada kaulainā roka sniecās katrā ģimenē, katrā mājā. Atkal, tāpat kā kād­reizējos ķeizara okupācijas laikos, Beļģijas ielās klau­dzēja izsalkušo strādnieku koka tupeles, bet tiem ga­rām virzījās smagās mašīnas ar Francijā un Beļģijā salaupītajām mantām. Brisele izvērtās izpriecu pilsētā hitleriskajiem virsniekiem un kareivjiem, kas pārpil­dīja pamirušās pilsētas kafejnīcas un restorānus.

Karstā jūnija dienā taisni pa ietvi pie manas mājas piebrauca milzīga štāba mašīna.

— Piebraucis kāds «Mersedess-Bencs», — paziņoja mans dēls Jans, izliecies pa logu. — Tēt, viņi nāk pie mums!

Es pat nepakustējos, kad istabā sabruka hitleriešu virsnieki.

— Tur viņš ir! — atskanēja kāda skaļa balss. — Kārli, mīļais Kārli! Vai tiešām tu mani neatceries?

Es pavēros brangajā vācu kapteinī. Viņa tuklā seja man šķita pazīstama.

— Paklau, mag un alķīmiķi, vai tiešām mani nepa­zīsti?

— Volfgangs? Materns! — es iesaucos, pazinis savu liceja biedru.

— Kungi, — Materns uzrunāja pārējos, — gribu jūs iepazīstināt ar savu seno dienu draugu un paziņu Kārli

Mehānikusu! … Jūs esat brīvi, štābā ieradīšos pēc stundām divām.

Virsnieki aizgāja. Lejā ierūcās motors. Mēs palikām ar Volfgangu zem četrām acīm.

— Nu, kā tev klājas, Kārli? — iesāka Volfgangs, celdams galdā saiņus ar ēdamo. (Garš, stiegrs kara­vīrs, domājams, viņa raitnieks, ienesa vīna kasti.)—Tu tā kā nemaz nepriecājies par manu ierašanos? Kārli, Kārli, kas tā tev par laimi, ka es biju tais daļās, kas ieņēma Dinanu! Kāda laime! Tagad tev netrūks ne­nieka . ..

— Tas ir mans dēls! — es teicu Volfgangam, rādī­dams uz istabā ienākušo Janu.

— Viņš ir brīnišķīgs puisis! — iesaucās Materns, fa­miliāri apkampdams Janu. — Brīnišķīgs! īsta gaišma­taina bestija! Viņš, Kārli, nemaz neizskatās ne pēc te­vis, ne arī pēc tava tēva! Viņā nav nekā «alķīfniska» … Viņš, protams, ir flamengans! * Par to es nešaubos! … Nabaga Kārli, — Materns turpināja, attaisīdams vīna pudeli, — nabaga Kārli, kas tev gan nav bijis jāizcieš savas flāmu cilmes dēļ *, tev, īstam vācietim! Bet ta­gad tas viss jau garām … Mēs Vācijā bijām neticami sašutuši, uzzinādami, kādas grūtības tev bijis jāpārvar, iegūstot katedru Lježas universitātē. Bet tagad mēs tiem valoņu izdzimteņiem parādīsim, parādīsim, kuru zemē viņi dzīvo! Mēs atcerēsimies Briges rīta dievkal­pojuma saukli: «Vairogs un draugs! Vairogs un draugs!», kas ir tikpat sens kā šī zeme.

Materns piecēlās, izsaukdams saukli, ar kuru reliģis­kajā karā Briges amatnieki vienā rītā izslepkavojuši visus franciski runājošos pilsoņus. Jans nolika savu kausu uz galda un devās uz durvīm.

— Viņš steidzas uz darbu, — es ieteicos, lūkodams novērst no Jana aizdomas. — Viņš strādā stacijā, mums taču nav no kā iztikt. ..

Bet Jans visu izmaitāja.

— Man ir daudz draugu valoņu! — pie durvīm pa­griezies, viņš noteica. — Un viduslaiki ir pagājuši, kapteiņa kungs.

— Slikta audzināšana! … — Materns norūca. — Bet, Kārli, tici man, rases pašapziņa modīsies — un šis vel­

nēns vēl apliecinās sevi kā īsts vācu armijas kara­vīrs …

— Kā, vai tad?… Vai tad jūs iesauksiet beļģus?

— Ne visus, .nē, nē, tikai pilnvērtīgos, mans mīļais! No šā brīža flāmi ir sevišķā vācu ieroču aizsardzībā. Mēs atjaunosim viņu privilēģijas. Nevienam izdzimte­nim francūzēnam neļausim rīkot vācu asiņu cilvēkus! Bet tu, Kārli, nemaz nekļūsti jautrs. Nu kā tad, sa­protu, saprotu. Tev trūkst naudas … Edvīn!… — viņš pasauca savu raitnieku. — Edvīn, atnes drusciņ nau­das no kofera. Nu, tūkstošus piecdesmit, varbūt simt… Izpildīt!

Edvīns atnesa naudu, frenča stūros saņēmis, kā saim­nieces nes nupat izdētas olas. Desmitiem paciņu, vai­rāki tūkstoši katrā, sarindojās uz galda starp konservu bundžām un vīna pudelēm. Volfgangs bija sajūsmināts.

— Te ir, te tā ir, — viņš sacīja un plēsa paciņas vaļā. — Tas viss ir tavs, Kārli! Protams, šī ir patīka­māka līdzjūtības forma nekā vārdi. Jā, draugu iepazīst pēc «amore, more, ore, re…». Tik vien atceros no liceja latīņu valodas, Kārli. Draugu iepazīst tikai mī­lestībā, tikumos, vārdos un darbos. Cik tas gan pa­reizi!

Es paņēmu vienu asignāciju un brīnīdamies to pē­tīju.

— Bet, Volfgang, — es sacīju, — tā taču nav mūsu nauda!

— Kārli, vai tad es nu iešu tevi krāpt! Tu mani ap­vaino.

— Bet tādu naudu neesmu redzējis!

— Tātad tu naudu vēl vispār neesi redzējis. Tās ir okupācijas markas, Kārli. Un par katru marku tu sa­ņemsi desmit karaļa Leopolda beļģu frankus!

Jāatzīstas, to vakaru es pavadīju ar Volfgangu. Mēs atcerējāmies agrākos draugus un jaunības nedarbus, es ātri noreibu un smējos par Volfganga karavīra jo­kiem. Manai jautrībai audās cauri nervozitāte. Pēdējo nedēļu briesmīgie notikumi, nenoteiktība, nepārtrauk­tās bailes, bailes no Gēringa bumbvedējiem, kas drā­zās pāri galvām, bailes no karavīriem, kas maršēja pa

ielām, bailes no mežonīgajiem vācu komandantu rīko­jumiem un pavēlēm… Un pēkšņi manā priekšā sēž Hitlera virsnieks, kura izskats vien iedveš šausmas ma­niem kaimiņiem, un tas nemaz nav virsnieks, tas ir mans Volfgangs, mans biedrs, mans skolas biedrs! Ko viņš tur stāsta? Kā tad, tas tiešām ir jocīgi! …

Kādu laiku cejā uz Dinanu Volfgangs bija braucis lielā kravas mašīnā, kurā bijusi ierīkota okupācijas marku spiestuve. Tā iespiedusi markas dienu un nakti, un pie viņiem vienā laidā braukuši sakaru virsnieki un pievākuši svaigās paciņas savu karavīru vajadzībām. Tas tiešām ir jocīgi! Cilvēkiem jāstrādā, vaiga svied­ros jānopelna sava dienišķā maize, profesori prāto par ekonomiku, ministri parlamentos spriedelē par budžetu, bet te… klaps — un simt markas gatavas, klaps, klaps — tūkstotis gatavs . .. Jā, Volfgangam taisnība arī par flāmiem. Darbu dabūt mums bija grūtāk nekā valoņiem. Un kā vēl, par valoņu aizstāvi uzmetās pagā­jušā kara uzvarētāja — Francija, bet mūs tagad aiz­stāv Vācija. Un Vācija ir stiprāka par Franciju, stip­rāka gan! Pāri visam stāv Vācija! Kā Materns teica? Tankus uz priekšu, artilēriju atpakaļ, aviāciju gaisā! Deutschland, Deutschland ūber ailes! …