A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

No rīta pamodies uzreiz nevarēju saprast, kas no­ticis.

Pacēlu galvu no galda. Seja ar kaut ko aplipuši. Kā tad, tas taču ir vīns .. . Pudeles lēkāja garām dārdošo tanku taktī. Jā, bija atbraucis Volfgangs, nauda … Cik daudz tās!

— Jan! — es saucu. — Jan, panāc šurp!

Neviens neatsaucās. Es iegāju dēla istabā. Viņa gulta bija saklāta. Pulkstenis rādīja seši no rīta. Tātad mājā viņš nebija nācis. Tāpēc, ka es uzņēmu Volfgangu. Es taču nevarēju viņam parādīt durvis! Tas taču ir mans skolas biedrs, mans draugs . .. Bet šurp viņš nebija nā­cis kā mans draugs … Vai tiešām Jans to nesaprot? Es atļāvu Volfgangam sagādāt man pārsteigumu. Viņš taču arī laikam te nejutās labi, lai gan sevišķi smalks nekad nav bijis .. . Bet kur kavējas Jans? Viņš apvai­nojies, mans zēns, viņš negaidīja, ka sēdīšos dzert vīnu

ar vācu virsnieku. Bet kaut kā taču ir jāpielāgojas — esmu mazs cilvēciņš… Vai durvis nenoblīkšķēja? Tas ir Jans, tas, protams, ir Jans!

— Jan! — es skaļi uzsaucu un ātri kāpu lejā.

Pie vaļējām durvīm stāvēja man nepazīstams cilvēks melnā svīterī.

— Vai jūs esat Kārlis Mehānikuss? — atnācējs jau­tāja.

— Jā, tas es esmu.

— Jūs esat Jana tēvs?

— Jā. Kur viņš ir? Kas ar viņu noticis?

— Boši arestēja Janu!

— Par ko? Tas nevar būt, jūs nesakāt taisnību!

— Hitlerieši arestēja Janu par kabeļa bojāšanu.

— To viņš nevarēja izdarīt, viņš vienmēr prasīja padomu man! Kā jūs to zināt?

— Kopā ar Janu es strādāju stacijā. Kad tas bija noticis, visus ceļa strādniekus saņēma ciet. Mēs bijām sešdesmit cilvēki. Hitlerieši paziņoja, ka visi tikšot no­šauti, ja sakaru kabeļa pārgriezējs neiznākšot priekšā. Jans izgāja. Un viņu saņēma …

— Bet viņš nav vainīgs! Es nespēju tam ticēt! …

— Kabeli viņš nepārgrieza! Kabeļi — tā ir mana specialitāte … Viņš iznāca priekšā, lai glābtu citus … Agrāk mēs viņam visai neuzticējāmies, viņš taču ir turīga inženiera dēls. Bet viņš, viņš… jūsu Jans, ir krietns zēns …

— Ak tad jūs? Saprotu, saprotu… Kā jūs sauc?

— Žaks Frēzers.

— Vai valonis? Ak tā, tā . .. Mans zēns nekā nezi­nāja, viņu neinteresēja pat avīzes. Jūs, jūs viņu saaģi­tējāt! . .. Bet ko lai tagad iesāk? Kur lai iet? . . . Viņš ir jāglābj, jāglābj nekavējoties, bet ar jums es vēl no­rēķināšos!

— Mana dzīvība pieder jums, biedri…

— Biedri? Es jums neesmu nekāds biedrs! Jūs manu dēlu novīlāt no taisnā ceļa! Viņš būtu mācījies, kļuvis zinātnieks! Viņam ir ass un stingrs prāts! Bet ko man tagad darīt? … Es iešu .. . iešu pie Materna. Es viņu

uzmeklēšu un atbrīvošu Janu! Man ir draugs, liels draugs, viņš ir virsnieks, un viņš man palīdzēs…

Kapteini Maternu es atradu uzreiz — viņu pazina visi.

— Kas noticis, Kārli? — viņš man noprasīja. — Tu esi tik uztraukts!

— Mans dēls ir apcietināts! Viņš ir nevainīgs! … Volfgang, glāb viņu!

— Apcietināts? Vispār man nepatīk ar tādām lietām nodarboties — es esmu karavīrs, ierindnieks. Kur viņu saņēma, vai stacijā?

Materns piezvanīja, un es kā noburts skatījos uz lauka telefona pelēko kasti, no kuras kā čūska vijās sarkana, lāsaina gumijas grīste. Sāda gumijas gabala dēļ tagad cieš mans Jans, kāda muļķība!

— Runā kapteinis Materns. Jā, jā.. . Saki — vai tavi puiši nav aizturējuši Janu Mehānikusu? Tas ir mana . .. Ak tā? So, so, so, tā … tā . . .

Mana sirds sažņaudzās, bet Materns, man acīs ne­skatīdamies, tikai atkārtoja: «So, so, so …» Tad viņš nometa klausuli, parakstīja caurlaidi un, arvien vēl mani neuzlūkodams, pateica:

— Kārli, tu savu dēlu esi slikti audzinājis! Tas ir šausmīgi! Tas ir šausmīgi!

— Kas noticis, Volfgang?!

— Viņš ir nelabi uzvedies, izaicinoši izturējies… Pirms pusstundas viņam izpildīts spriedums .,.

— Kāds spriedums?! Volfgang, žēlo mani, palūdz vi­ņus! Tu taču visus pazīsti!

— Viņš ir nošauts, Kārli! Man ļoti žēl. ..

To pašu vakaru kādi strādnieki ogļainos kombinezo­nos man atnesa manu zēnu… Mēs viņu apbedījām pa­galmā pie sētas.

— Viņš bija īsts patriots! — sacīja Frēzers. (Viņa vārdi kā nokaitēta metāla piles karsēja manas sma­dzenes.) — Viņš bija drošsirdīgs un godīgs! Viņš gri­bēja glābt tos, kuri jau sākuši cīņu ar fašismu…

Dzīve man bija zaudējusi katru jēgu … Es sēdēju pie loga un raudzījos Māsas drūmajos ūdeņos. Garām pabrauc pašgājēja liellaiva. Tās pakaļgalā blakus stū­res vīram stāv vācu karavīrs. Garām aizslīd kuteris. Uz jumta, platajos, lielajos zābakos ieautās kājas kulstī­dams, sēž vācu karavīrs. Krastmalā parādās pulciņš no­devēju reksistu*. Tie ir apbruņoti, bet tos apsargā hit­leriešu karavīri… Cik smaga ir iebrucēju gaita! … Šķiet, katram viņu solim zeme atbild ar vaidu.

Tur atkal kuteri kaut ko ved. Kā tad! Tā ir labība. Jaunajai kārtībai ir laba apetīte. Tai vajadzīgi cilvēki, maize un ogles … Viss vajadzīgs hitleriskajam «rei- ham». Man atnesa kaut kādu kvadrātveida papīriņu. «Tā ir maizes kartīte,» man paziņoja kaimiņiene. Pirms kara viņa tirgojās ar atklātnēm un markām, es viņu atcerējos . . . Izrādās, ar lielām pūlēm viņa sagādājusi man šo kartīti.

Pie manis nāca pavisam sveši cilvēki. Durvis, pa ku­rām ienesa manu Janu, vienmēr stāvēja vaļā. No ma­nām rokām paņēma kartīti un uz galda malas nolika niecīgo maizes devas gabaliņu… Atnācēji allaž uz kaut ko blenza. Kā tad, vainīga bija nauda. Tā mētā­jās gan uz grīdas, gan uz galda, starp vīna pudelēm un konservu bundžām. Es tai nepieskāros. Tā bija ne­tīra, asiņaina nauda! . ..

Var jau būt, ja es Maternam būtu parādījis durvis, mans Jans nebūtu izgājis pūļa priekšā? Un būtu dzīvs? Dzīvs?! Nē, viņš ir cēlsirdīgs zēns — priekšā viņš būtu izgājis tā kā tā, lai glābtu tos, kas cīnās!

Bet vai tie cīnās vai arī tāpat sēž pie loga un skaita liellaivas ar labību, ko manai tautai nolaupījusi Vā­cija? … Nē, nē, nevar būt! Viņi cīnās! Kad atnāks Frē­zers, es viņam noprasīšu, ko dara viņi un kas jādara man, lai atriebtu Janu, lai atriebtu apcietināto un no­slepkavoto tūkstošu tūkstošus . ..

Bet Frēzers diez kāpēc nenāk. Viņš jau nav bijis septiņas dienas. Veselas septiņas dienas! . . . Bet nu kāds uznāk pa kāpnēm, paņem slotu un slauka. Tā ir vecā Marta. Šodien ir viņas kārta atnest man maizi.

Man nevajag, nevajag vāciešu maizes! Es negribu ēst nepelnītu maizi! Es gribu strādāt, es taču esmu ļoti spē­cīgs. Mehānikusi visi ir spēcīgi, arī Jans bija ļoti spē­cīgs. Ja viņš būtu izaudzis, izaudzis liels! … Nē, nepel­nītu maizi ēst es negribu … Bet ko es varu … ko varu viens pats?

Bija gluži tumšs, kad istabā ienāca Frēzers. Viņš no­stājās man aiz muguras un arī vēroja Māsu. Ar aiz­slietni piesegtā peldošās kuģu piestātnes zaļā ugun­tiņa iepretim manam logam meta mirguļus mierīgās upes viļņos. Kā šaura svītra pie apvāršņa sārtojās blāzma. Katedrāles kupola čuguna izrotājumi likās at­dzīvojušies.

— Deg naftas pārstrādāšanas rūpnīca … — Frēzers klusi noteica. — Vakar Antverpenē fašisti pavēlējuši visiem ebrejiem apsiet ap roku īpašas lentes. Tad ar tādām lentēm ap roku izgājusi uz ielām visa pilsēta…

— Un ko saka zemnieki? Kā izturas flāmu zemnieki?

— Sākumā slikti…