A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

— Viņi noticēja vāciešiem? „% ^

— Bet vēlāk, kad pēc fašistu propagandistu bandas ieradās nodokļu inspektori, kad sākās lopu un labības rekvizīcijas, viņi ātri vien saprata.

— Saprata …

— Tagad vācu kareivis nemēģinās viens pats stai­gāt pa flāmu ciemata ielām… Vai zināt, Mehānikusa kungs, kas tā ir par rūpnīcu? — Frēzers pamāja ar roku uz blāzmu ārā.

— Vai tā nav riepu rūpnīca Saventheimā? Es zinu.

— Beļģija liesmo! …

Vēl ilgi mēs vērojām upi, tad Frēzers gāja projām.

— Zak, — es sacīju, — pagaidiet. Es iešu jums līdzi!

Frēzers strauji apgriezās un pateica:

— Es pienākšu rīt. ..

Bet otrā rītā Frēzers atnesa no mana kabineta un nolika uz galda senlaicīgu mednieka bisi un kritiski to appētīja.

— Nē, — viņš sacīja, — tā nekur neder! Ko jūs va­rat darīt?

— Es labi šauju. Man bijušas godalgas. Vai jūs ne­ticat, Frēzer?

— Un vēl?

— Nu, es varu … Es gribu kopā ar jums cīnīties!

— Ko vēl varat darīt?

— Es esmu zinātnieks. Vai saprotat, Frēzer? Esmu ķīmijas inženieris …

— Jūs esat ķīmiķis?! Ko tad līdz šim jūs klusējāt?

— Bet vai tagad vajadzīgas rūpnīcas? Vai tad …

— Vai te, savā mājā, jūs varētu strādāt, teiksim … strādāt zinātnisku darbu?

— Protams! Bet es nesaprotu …

— Ak nu, nerunājiet! — Frēzers atcirta.

"Viņa pēkšņais skarbums mani iepriecināja: «Esmu vajadzīgs, jā, jā, būšu viņiem noderīgs — viņiem — cī­nītājiem. Esmu vajadzīgs Beļģijas tautai.»

— Varu jums parādīt savu laboratoriju, — es pie­dāvājos.

— Parādiet.

Mēs iegājām laboratorijā. Tā nebija liela, jo nopiet­nos eksperimentus es veicu rūpnīcu laboratorijās, bet šajā laboratorijā bija viss, kas vajadzīgs meklēšanai un domāšanai…

Frēzers jutās pārsteigts.

— Jums jau te … Un jūs vēl cietāt klusu! Klausie­ties, Kārli, jūs to visu sakārtojiet, nododieties zinātnei, dariet kaut ko tādu, ko darījāt arī pirms kara. Tāpat izskata pēc… ja kāds sāktu interesēties. Bet labāk vispār nelikt sevi manīt. Logus mēs aizklāsim… Vai laborants vajadzīgs? … Es atsūtīšu.

— Man palīdzēja Jans .. .

— Es jums atsūtīšu kādu zēnu. Viens man ir pa­domā. Bet mums, mums ļoti vajadzīgs… tāds mate­riāls, vai saprotat?

— Jā, saprotu, — es atbildēju. — Tas ir vienkārši.

— Bet mums vajag daudz, — Frēzers sacīja.

— Man ir pagrabs.

— Vai tur var strādāt?

— Tur ir strādāts, tiesa, ne visai veiksmīgi, bet dau­dzus gadsimtus…

Nekad vēl nebiju redzējis tik kārtīgu mehānismu, kura aktīvs loceklis biju kļuvis. Apakšā, pagrabā, sa- metināja caurules. Metināmo aparātu Frēzers pievie­noja pie kāda kabeļa zem mūsu ietves. Viņš bija labs speciālists elektriķis. Es veicu vairākus mēģinājumus, nodevu ižejvielu pasūtījumus. Jāsaka, nebija gadījuma, kad man trūktu kāda materiāla. Reizēm pie manis ne­viens neiegriezās un es snaudu ar spridzināmo mašīnīti uz naktsgaldiņa, ja mani apciemotu gestapo. Manu dvēseli bija pārņēmis neparasts miers. Kad naktīs tā­lumā dzirdēju sprādzienus, bet man garām drāzās vācu sanitārās mašīnas, es gulēju īpaši ciešu miegu. Es at­riebu sevi, dēlu, savu zemi…

Frēzers man šad tad atnesa dažādu spridzekļu rasē­jumus. Man vajadzēja noteikt vajadzīgo sprāgstvielu sastāvu. Tās bija ļoti sarežģītas mīnas, visbiežāk ar laika degli, ar magnētiska kausējuma plāksnītēm, kas nozāģētas no skaļruņiem. Bet augšā, savā pamestajā laboratorijā, es nodevos niekiem, izskata pēc kaut ko mēģināju, vienkārši tāpat vien, lai noraustu putekļus no aparātiem. Dažreiz sūtīju rakstus vācu zinātniska­jiem žurnāliem. Rakstus man tūdaļ sūtīja atpakaļ, bet kvītis es glabāju kratīšanas reizei.

Mūsu māja bija teicamā vietā. Par to neviens nein­teresējās, bet varbūt no manis izstaroja tāds miers, ka nevienam prātā nenāca kādas aizdomas… Sava no­zīme te bija arī manai flāma cilmei. Nacionālās privi­lēģijas šai ziņā man pilnīgi bija pa prātam.

Pagāja gadi. Kādā 1944. gada septembra dienā Frē­zers man paziņoja, ka laboratorija tiekot pārcelta uz citu vietu. Naktī pie manis ieradās Pretošanās kustības vienības cilvēki un sāka piesardzīgi izjaukt sprāgst­vielu pagatavošanas ierīci. Viņi strādāja gandrīz pil­nīgi klusu, bet es tomēr lūdzu Frēzeru pastāvēt pie durvīm un paklausīties, vai mēs pagrabā nesaceļam kādu troksni. Frēzers drīz atgriezās un pačukstēja, ka

ārā dzirdot vāciski runājam un kāds dauzot ar kāju pa durvīm. Es uzkāpu līdz parādes durvīm un sāku klausīties. Tiešām aiz durvīm bija dzirdamas balsis. Tad kāda man ļoti pazīstama balss noteica:

— Jūs ejiet, es te pārnakšņošu!

Es pamāju Frēzeram, lai viņš paslēpjas, un atvēru durvis. Manā priekšā stāvēja Volfgangs Materns, ar bārdas rugājiem apaudzis un izkrities.

— Sveiks, vecais! — viņš man uzsauca. — Sveiks! Salutēju! — Viņš ienāca iekšā un aizvēra durvis. — Ko mēs stāvam? Sauc iekšā! … Es zinu, tu uz mani dus­mojies. Bet vai es esmu vainīgs? …

Mēs ar Volfgangu uzkāpām augšā. Viņš iemeta acis viesistabā, kuru es nemēdzu uzkopt, un ar kabatas luk­turi apgaismoja galdu.

— Vai tu dzer, Kārli? — Volfgangs apjautājās un cieši paskatījās uz naudas paciņām. — Tu neesi tām pieskāries? — Volfgangs brīnījās. — Labi vien ir! — Viņš iebāza kabatā divas trīs paciņas. — Un ko tu dari? Arvien vēl skumsti? Ak Kārli, Kārli, tā nevar!… Tādi pārdzīvojumi jāuzņem vienkāršāk, daudz vien­kāršāk. Tas neder vācu raksturam …

Es ievedu Volfgangu laboratorijā. Uz daudzos sprā­dzienos apdegušās marmora plāksnes atradās gabals tikko sagatavota tola. Volfganga rokās uzliesmoja šķil- taviņas, un viņš aizdedza cigaretes galu. No tumsas iznira viņa uztūkusī un novecojusī seja. Es izņēmu no kaktā noliktās vācu šāviņa čaulas tievas klūdziņas. Volfgangs pakalpīgi uzšķīla uguni. Klūdziņas aizdegās.

— Ar ko tad tu, Kārli, īsti nodarbojies? — Materns man noprasīja.

— Tūlīt redzēsi… — es noteicu un pielaidu uguni tolam.

Sprāgstviela spoži uzliesmoja, apgaismodama kabi­netu un Volfganga apjukušo seju.

— Tā, vai tā ir sprāgstviela?!

— Kā redzi!

— Bet tas, Kārli, ir aizliegts!

— Neko darīt… Nācās jūsu komandanta rīkoju­miem nepaklausīt! — es iesmējos.

— Tu esi apcietināts, Kārli Mehāniķus! … — Ma­terns meklēja pistoli, bet es satvēru viņa roku, un viņš aiz sāpēm ievaidējās. — Tu, Kārli, esi pārrēķinājies! Pārrēķinājies gan! Tu ceri, ka atnāks amerikāņi! Ha- ha .. . Es nupat izkūlos no katla, kurā bija iekļuvusi fon Klūges armija… Un es tev saku, karā mēs uzva­rēsim, uzvarēsim par spīti visam!

Es izrāvu Volfgangam no rokas pistoli un pašu ne­lieti iegrūdu atzveltnes krēslā.

— Tiks noslēgts miers, vai saproti, separāts miers! — viņš purpināja tālāk. — Cerčils un Ruzvelts nelaidīs boļševiku armijas Berlīnē! Vai saproti? Mēs uzvarē­sim .. . Tev, Kārli, vajadzēs man atvainoties, vajadzēs atvainoties! … Sabiedrotie kuru katru dienu sanāks matos! Tas amerikāņu spalvainais gorilla Bredlijs * ciest nevar angļu virspavēlnieku Montgomeriju * un saukā to par žāvētu siseni! .. . Mēs visu zinām! … Ame­rikāņi par visām neveiksmēm uzveļ vainu angļiem. Un, kamēr šie plēsās, fon Klūge labākās divīzijas izveda no Falezas katla Francijā.. . Tu, Kārli, nekā nesa­proti! .. . Mūs uzvarēt nav tik vienkārši! … — Ma­terns bēra kā automāts. Viņš bija zaudējis katru reali­tātes izjūtu. — Mēs jums visiem vēl parādīsim! Un tu? Aiz tīras nejaušības — iedomājies! — kādu nošāvuši… Tu esi nodevējs! … Ja mēs varētu kaut tikai mēnesi noturēt Austrumu fronti… Tad mēs visiem parā­dītu! . ..