A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Materns mēģināja piecelties, bet es viņu atkal ie­sviedu krēslā. Istabā ienāca Frēzers, cieši aizvilka loga aizkarus un iededza gaismu.

— Pievāc viņu! — es sacīju Frēzeram. — Viņš mani traucē …

Tikai tagad Materns apjēdza visu notikušo. Viņa sejā pavīdēja it kā sapratne. Materns gribēja kaut ko sacīt, bet Frēzers ar spēcīgu sitienu to apdullināja. No apakšas, no pagraba, uznāca mani biedri no Pretošanās kustības vienības un izstiepa Maternu ārā.

— Viņš vēl noderēs … — Frēzers noteica. — Tagad, Kārli, jums te nav vairs ko palikt, nāciet mums līdzi…

Visas nākamās dienas cauri Dinanai atkāpās vācu

armija. Pretošanās kustības spēki iznāca no pagrīdes. Sabiedroto armijas jau sagaidīja īstenībā mūsu atbrī­votā Beļģija.

Pie ieročiem mums atkal vajadzēja ķerties 1944. gada decembrī, kad nacistu tanku armijas triecās pāri Ar- deniem uz Dinanu. Ar sniegā iestrēgušajiem tankiem kilometrus desmit no Dinanas beidzās šī Hitlera pēdējā lielākā avantūra, kura galvenos spēkus tai laikā jau bija sakāvusi vai saistījusi Padomju varonīgā armija.

I

Ilgi gaidītā uzvara bija atnākusi. Dzīve pamazītēm iegāja savās sliedēs. Es sāku strādāt kādā ķīmijas kom­binātā Lježas tuvumā un veseliem mēnešiem nebraucu uz savu pavisam pamesto māju Dinanā.

Dažreiz pie manis iegriezās Frēzers. Viss viņa laiks pagāja politisku cīņu virpulī. Pjerlo * -valdība pavē­lēja Pretošanās kustības spēkiem, kas drosmīgi bija cī­nījušies pret fašistiem, nodot ieročus. Katoļi pieprasīja nodevīgā karaļa atgriešanos tronī… Zeme mutuļoja, galvu atkal pacēla flamengani un reksisti.

Frēzers visu to stāstīja degošām acīm. Es mīlēju šo cilvēku, bet nebiju vienis prātis ar viņa komunistiska­jiem uzskatiem. Man šķita, ka miers ir miers, ka tas ir labs, lai tas būtu kāds būdams, un ka viss galu galā nokārtosies.

Šad tad mēs abi nokāpām pagrabā, kur kara dienās bija mūsu sprāgstvielu laboratorija. Nesenās pagātnes atmiņas mūs saviļņoja. Un, jāatzīstas, ka te, šai pa­grabā, Frēzera vārdi neizklausījās gluži bez jēgas, kā tas likās tur augšā, saules gaismas pielietajās istabās, ko piepildīja Māsas tvaikoņu sirēnas un atdzimstošās mierlaika dzīves skaņas.

Drīz es paņēmu atvaļinājumu uz vairākām dienām. Kopā ar Frēzeru devāmies uz Ardeniem. Klīdām pa lauku ceļiem, pa pēdām kādreiz gājušajām tanku ma­sām. Frēzers man rādīja neaizmirstamās kauju vietas, jo kopā ar savu vienību bija piedalījies Ardenu «ķīļa» likvidēšanā.

Bet, kad bijām atgriezušies Dinanā, atgadījās kaut kas tāds, kas ārkārtīgi ietekmēja manu nākamo dzīvi.

Maija pirmajās dienās es saņēmu vēstuli. Tajā bija rakstīts, ka mani gribot satikt sakarā ar manu tēvu Justu Mehānikusu. Es devos uz norādīto adresi. Mazā Lježas viesnīcā mani sagaidīja kāds vīrs, ļoti rosīgs par spīti savam vairāk nekā cienījamam vecumam. Viņš minēja savu vārdu. Tas man nebija svešs, tikai uzreiz nevarēju atcerēties, kur un kad to esmu dzirdējis.

— Pirms daudziem gadiem, — man sacīja Anrī Ri­dels, advokāts un «mazliet vēsturnieks», kā viņš stādī­jās priekšā, — es pazinu jūsu tēvu Justu Amedeo Me­hānikusu. Atvainojiet, no jums toreiz vēl nebija ne vēsts… Tūkstoš deviņsimt astoņpadsmitajā gadā man vajadzēja pēkšņi atstāt Parīzi.. . Advokātam interesē­ties — es gribētu sacīt, pārāk interesēties — par dažu ietekmīgu ģimeņu bagātības rašanās vēsturi ir diezgan bīstami… Jā, jā, mīļais! Man taisni tā gribas jūs uz­runāt par Justu, jūs esat apbrīnojami līdzīgs viņam … Francijas vēsturē zināmi daudzi gadījumi, kad notikusi visnesaudzīgākā izrēķināšanās ar ziņkārīgajiem advo­kātiem. Komūnas dienās, visnežēlīgāko masveida nāves sodu dienās, visus pārsteidza īpaši riebīgā, īpaši nežē­līgā izrēķināšanās ar MiLjēru * … Jā, MiLjērs simpati­zēja komūnai, bet viņu iznīcināja vispirms kā cilvēku, kas uzdrošinājies atmaskot biržas politikāņu, premjer­ministra Tjēra draugu un līdzgaitnieku blēdīgās mahi­nācijas. Es pratu izvairīties no izrēķināšanās… Jā, ne­brīnieties! Tas notika divdesmitā gadsimta divdesmita­jos gados, bet es saņēmu pietiekami nepārprotamus brīdinājumus un biju spiests atstāt Parīzi, atstāt Fran­ciju. Man nez kāpēc gribējās dzīvot! … — Ridels iesmējās. — Jāsaka, manu mīļo Kārli, tāpat kā gribas arī pašreiz, bet man jau ir pāri astoņdesmitiem, pāri astoņdesmitiem, draudziņ… Tikai tagad es varēju at­griezties Francijā, tikai tagad! … Visas manas mantas bija saglabājusi vārtnieka ģimene. Viņš pats, naba­dziņš, sen jau miris. Nekas nebija zudis, tik sagāzts vienā istabā, taču viss vesels. Pat vēstules, pat pirms četrdesmit gadiem man pienākušās vēstules. Vēstules no cilvēkiem, kas sen jau šķīrušies no šīs pasaules.

Starp šīm vēstulēm uzgāju arī jūsu tēva vēstuli. Tais­nību sakot, ne vēstuli, bet milzīgu vīstokli ar ļoti inte­resantiem papīriem.

Ridels atvēra savu portfeli un izcēla lielu aploksni. Tinte, ar ko rakstīta adrese, laika gaitā bija izbalējusi.

— Runa bijusi, kā es saprotu, — iesāka Ridels, — par dažu Mehānikusu dzimtas dokumentu tulkojumu no arābu valodas un šo dokumentu īstuma noteikšanu. Kādreiz es specializējos arābu Austrumu vēsturē, no­ņēmos ar senajiem manuskriptiem, aizrāvos ar atšifrē­šanu, ekspertīzi, kļuvu tuvs Parīzes kriminālistiem, bet mana ziņkāre . .. Jā, ziņa par jūsu tēva nāvi mani at­rada Dienvidamerikā. Par vēstuli nekā nezināju. Bet tad atgriezos Parīzē. Skumdams par zaudējumiem un priecādamies par atmiņām, pārcilāju vecās vēstules, bet īpaši manu vērību saistīja šie papīri! Tos pārlasī­dams, sekodams šo dokumentu liktenim, it īpaši viena apbrīnojamam liktenim, es atcerējos jūsu tēvu. Viņu ir viegli paturēt prātā: neparastā galva, dziļās acis un biezās uzacis . . . Bet atvainojiet! … Tātad visi šie do­kumenti, bez šaubām, ir īsti un, bez šaubām, atbilst tajos minētajiem datiem. Rodžera Bēkona paraksts . . . Bet jūs, šķiet, esat aizmirsis vai nezināt, par ko ir runa?

— Es ļoti labi atceros! — steidzos iebilst. — Turpi­niet, lūdzu!

— Es pieminēju Bēkona vārdu. Šis dokuments, tas, protams, radīja manī visdziļāko interesi…

Ridels izņēma no aploksnes senu pergamentu. Es to uzreiz pazinu.

— Šis pergaments aiz tīras nejaušības pavadījis jūsu senci Odo Mehānikusu viņa klejojumos, un visa viņa dzīve atspoguļota pergamenta otrajā pusē. Ar dažām īpašām metodēm es atklāju visu, kas kādreiz uz tā rakstīts. Vai redzat, Rodžera Bēkona pieraksts ir skaidrs tāpat, bet skatieties te …

— Te kaut kas šķērsām lapai rakstīts latīniski… Es salasu vārdu «Konstantis» . ..

— Pilnīgi pareizi! — Ridels apliecināja. — Šis uz­raksts lieliem burtiem pāri pergamentam nav nekas

vairāk kā nekrietna ņirgāšanās par veco Kompjenas Gotfrīdu, Odo pirmo skolotāju …

— Vai tas nav uzraksts, ko pavēlēja uzšņāpt pie­krāptais vikonts?

— Pilnīgi pareizi! Man šā uzraksta atrašana šķila svarīga. Ja Odo Mehānikusa atmiņas ir īstas, bet itin viss — kā papīrs, tā tinte, vēstules veids un stils — to liecināja, tad atlika tikai noskaidrot: vai atmiņas ir pa­tiesas? Vai jūs saprotat, ka senatnē kādas personas tie­šām uzrakstītās atmiņas var arī nebūt patiesas? Jūsu lieliskais zēns Odo Mehānikuss paņēma šo pergamentu no karātavām, vai atceraties? Šo notikumu viņš ir ap­rakstījis. Bet kāpēc tad dokumenta otrajā pusē nav šā uzraksta? Nesaprotami… Tad man iešāvās prātā, ka uzrakstu varēja izdarīt nevis ar tinti, bet ar kaut ko laika gaitā viegli nobružājamu, piemēram, ar ogli.,, ar koka ogli. Man izdevās noskaidrot, ka tas tiešām tā noticis. Es atcerējos kriminālistiem zināmu gadījumu no pirmā pasaules kara laikiem, kad piepeši nāca gaismā, ka vācu izlūkdienests spēj attīstīt visu, kas rak­stīts ar spalvu bez tintes . . . Vai esat ko dzirdējis par to? … Nē? Pašreiz neatceros visus sīkumus, bet galve­nais tas, ka viens no vācu izlūkiem mudinājis kādu Francijas valsts darbinieku pārdot Vācijai par lielu naudu kara noslēpumus. Turklāt izlūks ieteicis viņam sūtīt vēstuli ar šo noslēpumu izklāstu uz jebkāda pa­pīra un rakstīt nevis ar slepenraksta simpatētisko tinti, bet vienkārši ar aukstu ūdeni. Šis paņēmiens atklāts, un sākusies izmeklēšana. Izrādījies, ka spalvas asais gals, lai cik viegli tas skar papīru, ieplūksnā papīra virsmu, iebojā to. Šos acij nemanāmos bojājumus var atklāt ar metāliskā joda tvaikiem.