A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Kas tad cehā notika?

Atnākušie rīta maiņas strādnieki stāvēja un gulēja visdažādākajos stāvokļos pie ierīcēm un aparātiem krāsvielas ražošanai. Šad un tad kāds no viņiem piecē­lās un taustīdamies mēģināja iet projām, bet, uzdūries vēl strādājošo ierīču karstajām caurulēm, iekliedzās un līda atpakaļ. Tas bija savāds, man negaidīts skats, šaus­mīgs un nesaprotams visiem apkārtējiem cilvēkiem! Inženieri drūzmējās ap mani. Arī viņi it nekā nesa­prata.

— Glābšanas komandu! Kāpēc neizsaucāt rūpnīcas glābšanas komandu?

— Tā jau ir tur, — inženieris atteica. — Tā ir tur, bet, līdzko glābēji iegāja cehā, arī tie, par spīti visām maskām, pievienojās strādniekiem.

— Man ir aizdomas, ka tas ir streiks, — paziņoja rūpnīcas pārvaldnieks, vājš vīrs ar milzīgiem, dzelte­niem zobiem. — Tas ir streiks!

— Blēņas, — inženieris iebilda, — pilnīgas blēņas! Viņi tur ir jau gandrīz trīs stundas. Un bez tam tur ir arī ārsts. Vai redzat pie aparāta guļošo vīru baltā virs­valkā? …

Pūlī bija dzirdamas raudas, atskanēja naidīgi sau­cieni. Tai brīdī kāds jauns, garš puisis pēkšņi metās uz priekšu, pārsviedās pāri žogam un, seju rokām saķēris, metās iekšā cehā pie pūlīša pavecāku strādnieku, kas bija sakrituši pusguļus ap kādu aparātu. Varēja nodo­māt, ka viņi atpūšas … Jaunais strādnieks pāris lēcie­nos nokļuva pie viņiem, tad pēkšņi noslīga līdzās, mē­ģināja piecelties un nespēkā sabruka …

Pūlī sacēlās troksnis, un kāds, uz veca, sarūsējuša katla pakāpies un koka gabalu cilādams, iekliedzās:

— Ei, mostieties, karmīnvīri! Mostieties!

— Mostieties! Mostieties! … — viss pūlis piebal­soja.

Cilvēki cehā sakustējās, drusciņ piecēlās, daži mēģi­nāja aizlīst prom no aparātiem, bet drīz atkal apsēdās.

Spēcīga rudens vēja brāzma iesitās mums sejā, un es sāku just galvu reibstam, tā reibstam, ka deniņos sāpēja. Trokšņainais pūlis manās acīs salīgojās, ļaužu apveidi aizmiglojās un pārvērtās smalkās, puscaurspī- dīgās kontūrās. Tad vēja virziens mainījās, un es at­jēdzos … Acīm redzot, tas pats notika ar visiem ci­tiem, kas stāvēja blakus.

— Protams, tā ir gāze, — inženieris sacīja.

— Tūlīt vajag izsaukt glābšanas komandu ņo Šarle- ruā! Vai jums bail no izdevumiem? Tur šahtās ir glā­bēji ar skābekļa aparātiem. Parastās maskas te ne­der! — Frēzers skaļi norādīja.

Pārvaldnieks nikni paskatījās uz viņu, tomēr deva rīkojumu, un pēc dažām stundām rūpnīcā iedrāzās smagās mašīnas ar glābējiem.

Citu pēc cita, aiz rokas saņēmuši, viņi veda ārā cie­tušos. Tad viens no inženieriem uzlika skābekļa apa­rātu un noslēdza caurules. Masku paņēmu arī es un pievienojos viņam. Manu uzmanību saistīja vairāku krānu spīdums reaktora apakšējā daļā — es taču pats biju piedalījies iekārtas montēšanā. Neatceros, ka mēs būtu likuši vara ventiļus .,.

— Kad pārmainījāt ventiļus? — es jautāju inženie­rim, kad bijām iznākuši no ceha.

— Vakar, — masku noņemdams, atbildēja inženieris. — Bet kāds tam var būt sakars ar notikušo? Ak varbūt

jūs domājat, ka tie nav pietiekami hermētiski? Bet darbā pie augstas temperatūras nav novēršams, ka daži ventiļi drusciņ laiž garām. Kaut nu nebūtu nāves gadījumu! Mūsu arodbiedrības visu notikušo tūlīt iz­mantos jaunām prasībām.

— Varš, varš… — es atkārtoju. — Kas zina, vai visa vaina nav meklējama šai varā? …

Mēs piegājām pie cietušajiem strādniekiem. Daži jau bija atguvušies. Ap viņiem rosījās ar Sarleruā glāb­šanas komandu atbraukušais ārsts.

— Vai kas nopietns? — es apvaicājos.

— Pagaidām nē, — ārsts atbildēja. — Bet neviens taču nezina, kas īstenībā ir noticis.

Pāri sētai pārlēkušais jauneklis turēja aiz pleciem savu tēvu. Es nenolaidu acu no viņiem. Pavecais strād­nieks dzēra tieši no liela, emaljēta spaiņa. Ūdens te­cēja pa viņa vaigiem, acis bija pusviru.

— Pietiks! — viņš noteica, sarkanā kaklautā lūpas slaucīdams. (Es ieraudzīju savas krāsvielas brīnišķīgo košumu: visi rūpnīcas strādnieki krāsvielas atliekās bija nokrāsojuši savus kaklautus ar manu dibromkar- mīnu.) — Pietiks! Diezgan! Uz šo cehu mēs vairs ne­iesim. Lai tas ķīmijas doktors, tas …

— … Mehānikuss, — no pūļa kāds pateica priekšā.

— Lai doktors Mehānikuss strādā pats!

Es lūdzu paņemt vairākus gāzes paraugus no dažā­dām ceha vietām. Visas nākamās dienas es, Godārs un Frēzers nodevāmies gāzes īpašību analīzei.

Gāze lieliski šķīda ūdenī, tai nebija ne krāsas, ne smakas. Tiesa, par to droši pārliecināti nebijām, jo, pat mazās devās ieelpota, gāze izraisīja kaut kādu dī­vainu stāvokli.

No kurienes radusies gāze? Kāpēc tā radusies tieši dibromkarmīna cehā, kāpēc to nemanīja agrāk, laižot darbā aparatūru?

Mājās pamēģināju ar mazu ierīci iegūt dibromkar- mīnu. Es analizēju starpproduktus, bet nekā tamlīdzīga neieguvu. No kurienes gan radusies gāze? Frēzers no jauna brauca uz rūpnīcu un vēlreiz uzmanīgi pārbau­dīja visas atzīmes par kārtējiem remontdarbiem, kas

veikti cehā dažas dienas pirms šīs savādās avārijas. Pārvaldnieks joprojām uzskatīja notikumu par kaut ko līdzīgu «viltīgam streikam». Starp citu, direktora bai­les no streika bija pilnīgi dabiska parādība jebkurā pēckara Beļģijas rūpnīcā.

— Tikai ventiļu maiņa! — ienākdams manā labora­torijā, apgalvoja Frēzers. — Ventiļi bija no tērauda, tie aizstāti ar vācu vara ventiļiem.

Es ātri sameklēju Odo Mehānikusa arābu doku­mentu un rūpīgi pārlasīju tā tulkojumu. Džafira mā­ceklis taču bija brīdinājis! … Tur taisni bija runa par šo dīvaino parādību.

Tad, rau, ko nozīmēja triju diennakšu zīme, turklāt vēl trīsreiz atkārtota Bēkona tulkojumā! Laboratorijā neieiet trīs dienas! Pirmais šai mēģinājumā cietušais bija viens no Džafira mācekļiem. Bet kāda nozīme bija varam? Jā, jā, arābu aprakstā skaidri teikts, ka izej- produkts liekams vara traukā.

Mūsu meklējumi ieguva jaunu virzienu.

Dibromkarmīna iegūšanas eksperimentālās aparatū­ras dažādās vietās izvietojām vara plāksnītes, kuras Frēzers izgrieza no svirslēdža. Mēģinājums uzreiz ap­liecināja: jā, krāsvielas sintēzes laikā varš ir bīstams. Krāsvielu gan var iegūt, bet varš izraisa blakuspro- cesu, kurā rodas gaistoša, indīga gāze.

ii

Frēzers atrāva vaļā logus — mitrs, miglains vējš iebrāzās istabā. Frēzers nosēdināja mani atzveltnes krēslā pie loga, savu krēslu pavilka istabas vidū un nometa uz grīdas ampulu ar gāzi.

Pulkstenis bija astoņi vakarā, kad mēs atguvāmies. Veselas četras stundas bija pagājušas tādā kā prāta , apmiglojumā. Visu šo laiku mēs nekā neredzējām un nekā nedzirdējām. Kā pa tumsu atcerējāmies, ka vis­pirms izzuda mēbeļu un kabineta sienu apveidi. Viss aizmiglojās. Kādu brīdi skaidri redzēju Frēzera roku tai mirklī, kad no tās izkrita gāzes ampula, pēc tam

visa apkārtne rādījās kā tik tikko saskatāmu priekš­metu «skelets».

Es ievēroju, ka, ātri pagriežot galvu, acu priekšā radusies jaunā aina ap jaušama tikai nedaudzās spil­gtās detaļās, un tad viss atkal izzuda. Interesanti, ka lē­nām augšup pa Māsu slīdošā airu laiva visu laiku pa logu bija redzama skaidrās, vieglās kontūrās. Turpre­tim balti krāsotā upju kuģīšu piestātne palika pilnīgi neredzama.