A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Ridels piezvanīja un lūdza ienākušo istabeni pasniegt vakariņas viņa istabā.

— Tātad, — Ridels turpināja, — es ieguvu gabaliņu metāliskā joda, izmaitāju vairākus desmitus lapu, bet tad ieliku jūsu dokumentu joda tvaikos. Vajadzēja ļaut joda tvaikiem it kā slīdēt gar slīpi noliktu lapu, lai vi­sas spalvas skartās vietas iesūktu zināmu daudzumu brūno joda tvaiku un burti kļūtu redzami. «Kādreiz es pratu dzīvsudrabu padarīt pastāvīgu…» es izlasīju.

Tas bija Julihas vikonta Adalberona uzraksts. Odo Me­hānikuss nemeloja.

Tikai tad es ķēros pie arābu teksta. Tas bija nepa­rasti interesants. Es jums došu tā saturu, sīku tekstu. Esmu pārliecināts, ka jūs to daudzkārt pārlasīsiet.. . Dokumentu sagatavojis kāds Džafira ibn Haijana jeb Hēbera māceklis desmitā gadsimta sākumā. Dokumentā stāstīts par kādu apbrīnojamu mēģinājumu, ko lielais skolotājs veicis «allaham par slavu» ar vielu, kas ie­gūta no kukaiņiem, kuri mituši uz Indijas sveķainā gumijkoka. Kukaiņi bijuši oda lielumā, garām kājām. Vairākas reizes mēģinājums veikts pilnīgi sekmīgi, un iegūta kāda reta un dārga krāsviela. Pēc tā laika para­žām skolotājs ar mācekļiem, vienkāršos aparātus saga­tavojuši un uguni iekūruši, savu darbnīcu un laborato­riju atstāja uz trim dienām. Taču ceturtajā mēģinājuma reizē noticis interesants gadījums, kuru dokumenta autors apraksta. Viens no Haijana mācekļiem iegājis telpā agrāk par trim dienām un vairs nav varējis no turienes tikt ārā. Kad viņu atraduši, viņš nekā neesot redzējis, ne arī varējis ko pastāstīt.. . Tikai pēc dau­dziem mēnešiem viņš atguvies un varējis pastāstīt sko­lotājam un saviem biedriem, ka, tiklīdz piegājis pie trauka, kurā tapusi krāsviela, — viņš «visu aizmirsis» un uzreiz zaudējis redzes spēju. Dokumentā stāstīts, ka šis māceklis pēc izveseļošanās tomēr nav vairs spējis nodarboties ar zinātni un pametis savu skolotāju.

— Neesmu diez kāds alķīmijas simbolikas zinātājs,— Ridels atzinās, lūgdams mani pie klātā vakariņu galda. — Teikšu atklāti, zinātājs neesmu, bet Bēkona tulko­jums liecina, ka Rodžers Bēkons pratis arābu valodu un sapratis arī dokumenta būtību, kuru neapšaubāmi pareizi atstāstījis. Dabiski, ka Odo Mehānikuss, kas daudzus gadus sagājies ar Rodžeru Bēkonu, labāk par mani varēja saprast uzrakstu. Izlasījis dokumenta arābu tekstu, es jau gandrīz gribēju visas šīs lapas iesaiņot un nosūtīt jums, kad mani sāka urdīt kāda doma… Pārāk dīvains likās jūsu slēptuves saturs, dīvains, kā teikt, savā kopumā… Nesaprotat? Arābu perga­ments — pirmkārt, Odo Mehānikusa pieraksti — otr­kārt, Mehānikusu dzimtas tirdzniecības grāmata ar

ierakstiem kopš sešpadsmitā gadsimta sākuma līdz tūk­stoš piecsimt septiņdesmit otrajam gadam — treškārt. Kāpēc taisni šie trīs dokumenti bija tik rūpīgi paslēpti, kāds sakars tirdzniecības grāmatai ar Odo Mehānikusu? Es nolēmu paciesties, jo vairāk tāpēc, ka pēc četrdes­mit gadiem jūs mani negaidījāt… — Ridels iesmējās. — Palīgā nāca gadījums. Uz mana galda stāvēja pu­ķes. Saimniece, kuru biju paņēmis līdzi no Brazīlijas, nebija radusi laistīt puķes tik mazos podiņos, un uz mana galda bija izveidojusies krietna peļķe. . . Jūs droši vien atceraties, ka visi papīri, ko jūsu tēvs atsū­tīja man, bija ievīstīti arī jūsu pašu slēptuvē atrastajā drānā. Drāna stāvēja uz galda. Jāatzīstas, reizēm ar to noslaucīju putekļus. Arī ūdens tai bija ticis klāt. Drā­nas gabals samirka, es to izgriezu un izžāvēju, un man iepatikās drānas krāsa — vai zināt, tāda neparasta krāsa. — Ridels valšķīgi piemiedza acis. — Tāda krāsa, ka es nodomāju — vai tikai šai drānai tādu spīdumu un krāsu nav piešķīrusi tā pati Haijana mācekļa ap­rakstītā krāsviela? Es sāku uzmanīgi pārlasīt tirdznie­cības grāmatas ierakstus un noskumu. Nezinu, Mehā­nikusa kungs, vai vērts stāstīt, man tāds atmaskotāja talants …

— Runājiet, Ridela kungs! Mūsu senču darbi ir tik tāli un naivi salīdzinājumā ar mūsu uguns laikmetu, ka mani nekas nevar sarūgtināt!

— Brīnišķīgi! Jūs neesat augstprātīgs, tas atvieglina uzdevumu. Jūsu senčus bagātus padarījis noziegums. Jā, pēc tā laika likumiem viņi izdarījuši lielu tirdznie­cības noziegumu! Taisnību sakot, ja jums tīk, pat di­vus. Taču tagad ir divdesmitais gadsimts, bet runa ir par sešpadsmitā gadsimta vidu, tāpēc varat gulēt mie­rīgi . .. Kāds no maniem tēvutēviem ticis daudzināts kā jautru dziesmiņu sacerētājs un šo dziesmiņu dēļ tik tikko nav sadedzināts pēc inkvizīcijas sprieduma, bet šis apstāklis it nemaz nav mani kavējis kļūt par kār­tīgu katoli. .. Taču jautājums ir gluži par ko citu. Jūs, šķiet, esat ķīmiķis?

— Mehānikusi visi ir ķīmiķi, — es atbildēju.

— Tad klausieties uzmanīgi, te būs kaut kas ķīmi- ķim. Tātad — Mehānikusu pirmais noziegums. Jūsu

senči tirgojušies ar indigo krāsu. To viņi pirkuši no tirgoņiem Antverpenes ostā, veduši uz augšu pa Šeldu un kanāliem uz Māsu. Tirdzniecības grāmatā atzīmēti visi maksājumi par pārkraušanu. Līdztekus izdarīti ieraksti par citām precēm, un raksturīgi, ka indigo pārkraušana ikreiz izmaksājusi neticami dārgi. Atzī­mēti visi kukuļi pilsētu un muitu amatpersonām … Vai jūs te nesaskatāt noziegumu? Bet tai laikā zilo krāsu ieguva no Eiropas mēļu krūma, kura plantāciju īpaš­nieki piespieda valdību aizliegt indigo ievešanu no In­dijas. Tāds ir jūsu senču pirmais noziegums . ..

— Es tur nesaskatu nekā briesmīga.

— Es arī ne. Tāpēc pāriesim pie otrā nozieguma. Jūsu senči, mīļais Mehāniķus, tirgojušies ar kādu ne­parasti dārgu krāsvielu. Viņi to piedāvājuši par īstu purpuru, kas tolaik bija kļuvis par ārkārtīgu retumu! So krāsvielu pārdeva par pasakainām cenām, pārdeva galvenokārt klosteriem kardinālu, bīskapu un citu baz­nīcas dižāko augstmaņu apģērba gabalu pagatavošanai. Tai pašā laikā — visā viduslaiku vēsturē nepieredzēts fakts — šī krāsa pārdota Austrumiem, tiesa, ļoti nelie­los daudzumos. Tātad par purpuru uzdotā krāsa nemaz nebija purpurs. Tas ir jūsu senču otrais noziegums, tur­klāt arī tas ir nevainīgs.

— Vai tas ir viss?

— Nekādā ziņā ne, es tikai sāku. Jūsu vecvecvec- tēvs devās karā pret hercogu Albu. Lieliski! Paņem šķēpu, uzmauc bruņu cepuri un karo vesels! Bet nē, šis jūsu vecais iemūrē sienā kaut kādus papīreļus. Cik man zināms, slēptuvē nav bijis pat naudas. Bet jūsu dzimtai nauda bijusi. Saprotams, kāpēc tika bēdzi­nātas tirdzniecības grāmatas. Tajās bija noslēpumi. Bet kāpēc tāds gods parādīts Odo Mehānikusa manuskrip­tam? Dzimtas relikvija? Šaubos, jo tā nemaz neliecināja par jūsu dzimtas dižciltību. Tad klausieties, mans draugs! Krāsvielu, kas Mehānikusu tirdzniecības namu padarīja bagātu, pagatavoja jūsu vecvecvectēvs pēc Rodžera Bēkona tulkojuma arābu pergamenta otrajā pusē. Es uzgāju trīs vārdus: «Tas ir pareizi», kuriem tāds pats rokraksts, kāds ierakstiem Mehānikusu tirdz­niecības grāmatā…

— Bet jūs tomēr neizskaidrojāt, kāpēc slēpts Odo Mehānikusa manuskripts.

— Gluži otrādi, es paskaidroju … Jūsu sencis pa­slēpis šo manuskriptu kā patiesu apliecinājumu savām tiesībām pagatavot šo pašu purpuru! Tais laikos jau nebija ne patentu biroju, ne izgudrotāju tiesību aizsar­dzības … Mani kā vēsturnieku šis moments īpaši inte­resē. Tas liecina, ka jau tais tālajos laikos izpaudusies vajadzība pēc kaut kādas autora tiesību aizsardzī­bas … — Ridels pieklusa, bet tad pavisam atturīgi pa­teica: — Jūsu tēva atsūtīto dokumentu atminēšanas gaita sagādāja man milzīgu prieku. Bet es, Kārli Me­hānikusa kungs, esmu lietišķs cilvēks, un es neteikšu, ka nodošanās vēsturei un kriminālistikai godīgam cil­vēkam būtu ienesīgs darbs …