A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

— Bet mans stāvoklis pašreiz ir ļoti grūts, — es iebildu.

— Es zinu, visu zinu, — Ridels atbildēja. — Jūs pa­rakstīsiet mazu dokumentu, kurā man apsolīsiet, ka gadījumā, ja krāsviela, kuru jūs iegūsiet saskaņā ar manu tulkojumu, dos jums zināmu peļņu, tad desmit procentu no šīs peļņas piederēs man . ..

— Es jums to apsolu! — smiedamies atteicu.

— Tāpēc arī lūgšu jūs parakstīt šo mazo zīmīti. Tūk­stoškārt atvainojos, bet te viss ir paredzēts: «tikai pa­nākumu gadījumā» un tā tālāk . ..

Es parakstīju zīmīti un, Ridelam to nododams, sa­cīju:

— Mīļais Ridel, bet nodarboties ar viduslaiku krās­vielām tagad, kad mums ir varena ķīmiskā industrija, kad katru dienu patentē desmitiem jaunu krāsvielu? …

— Bet ja krāsviela ir mākslīgs purpurs? — nopra­sīja Ridels un piemiedza acis, tāpēc viņa seja kļuva visai valšķīga.

— Bet ja tas ir purpurs! Jā, mūsdienu ķīmija šo pur­puru var iegūt sintētiski, turklāt nevis no jūras glie­mežiem, kā to darīja senie feniķieši. . .

Ridels noglabāja zīmīti un, pie sava kofera piegājis, atvēra to un izņēma kādu papīra vīstokli. Viņš uzma­nīgi attina papīru un papurinājis izklāja neparastas krāsas drānu. Nebiju dzirdējis, ka var būt tāda krāsa.

Tā nebija tikai koši sarkana, tā bija kaut kas nere­dzēts. Locījumu vietās krāsa zaigoja. No drānas gabala nevarēja ne acu atraut!

— Vai redzat, kur bija ietīti jūsu dokumenti! — Ri­dels atsāka. — Neesmu audumu krāsošanas speciālists, tomēr esmu pārliecināts, ka sievietes šādu krāsu ievē­ros un izlietos to visnecerētākajos veidos …

Es pierakstīju Ridela adresi un pavadīju viņu uz nakts vilcienu.

II

Jau pirmajā brīvajā vakarā paņēmu Ridela tulko­jumu un iegrimu tā lasīšanā. Šai darbā mani reiz pār­steidza britu armijas pulka kapelāns, kuram es biju izīrējis divas istabas apakšstāvā.

Kapelāns bija beļģu garīdznieks, emigrācijā nokļuvis angļu invāzijas armijā, piedalījies Beļģijas atbrīvošanā no okupantiem un tagad gaidīja demobilizāciju, lai at­grieztos savā dzimtajā pilsētā kaut kur Briges tuvumā.

Vakaros Renē Godārs, tā sauca kapelānu, bija man šaha spēles partneris. Jāsaka, katra šāda partija bija liela laipnība no viņa puses, jo spēcīgāku šahistu ne­biju redzējis. Es īpaši brīnījos par viņa «akli» spēlēta­jām partijām, tas ir, tām, kuras viņš spēlēja, no šaha galdiņa aizgriezies un ogles kamīnā bikstīdams. Es, šaha galdiņā un izliktajās figūrās raudzīdamies, veltīgi mēģināju novilcināt neglābjamo zaudējumu. Sevišķi nepatīkami bija nokļūt lamatās, uz kurām kapelāns bija liels meistars.

— Godār, — es teicu kapelānam, — jums ir nevis garīdznieka, bet armijas virspavēlnieka galva.

Kapelāns tikai vīpsnāja, uzvarēdams partiju pēc par­tijas. Pēc spēles es izstāstīju Renē Godāram notikumu ar senajiem manuskriptiem, ko man bija nodevis Ri­dels. Negaidot es Godārā atklāju cilvēku ar plašām zināšanām un lielu degsmi.

— Būtu es bijis ķīmiķis, es par to padomātu, — viņš man sacīja.

Purpura izejmateriāls viņam neradīja nekādu šaubu. 126

— Tā ir košenile, — Godārs apgalvoja. — Tas ir mazs mazs bezspārnu kukainītis, no kura sieviešu dzi­muma īpatņiem iegūst dārgo sarkano krāsu karmīnu…

— Bet vai arābi par karmīnu ko zināja?

Godārs ar pārmetumu paskatījās uz mani un sacīja:

— Bet pats «karmīns» ir itālisks arābu «kirmizī» pār­veidojums! Un Džafirs ibn Haijans tiešām varēja iz­darīt mēģinājumus ar Indijā vai Alžīrijā iegūto kar­mīnu.

— Džafirs ibn Haijans .. . Visu viņa zinātnisko dar­bību raksturo tieši praktiskais virziens. Skābju paga­tavošanas aprakstīšanu viņš vērtēja augstāk par alķī­miķu Lielo Darbu.

— Arī sublimētus, — Godārs piebilda, — un salmi- aku, tos arī pirmoreiz aprakstījis Haijans.

Godārs ļoti rosīgi darbojās līdz, lai atminētu, ko iz­devies paveikt Džafiram pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem. Ridela tulkojums un Bēkona atzīmes liecināja, ka karmīna apstrādē sava loma bijusi arī jūras sālij. Drīz mums izdevās noskaidrot, ka Džafirs, pats to ne­zinādams, izdarījis karmīna bromēšanu ar bromu, ko izdalījis no jūras ūdens. Es analizēju krāsvielu, ar kuru bija nokrāsots drānas gabals, ko man nodeva Ridels, un tiešām konstatēju bromu. Par to nebija ko brīnī­ties — pašam purpuram, brīnišķīgajai un ļoti dārgajai senās pasaules krāsvielai, mūsdienu ķīmijas valodā ir gauži prozaisks nosaukums — «dibromindigo». Divu brīnišķīgu seno laiku krāsu — indigo un purpura ķī­miskā uzbūve bija ļoti radniecīga. Bet noslēpumainais atgadījums ar Džafira mācekli? Godāru visvairāk inte­resēja tieši šis notikums. Es tam nepiešķīru diezin kādu nozīmi.

— Grūti pateikt, kāpēc zaudēja samaņu jauneklis pirms tūkstoš gadiem …

Godārs man pakratīja ar pirkstu.

— Jā, jā, viņš varēja būt piedzēries, iemīlējies, va­rēja būt pārkarsis saulē … — es turpināju.

— Bet Varbūt kāds no starpproduktiem bija stipra inde? — Godārs iejautājās.

— Es veikšu procesu velkmes skapī un pārbaudīšu visas sistēmas hermētiskumu.

Es izdarīju vairākus mēģinājumus. Gluži visi tie veiksmīgi nebija, taču krāsvielu ieguvu. Drīz man iz­devās atdalīt neparasti efektīvu gaišas aveņkrāsas krās­vielu. Es to patentēju, un vairāki patentu biroji atsū­tīja man patentes. Pēc mēneša vilnas un mākslīgās šķiedras krāsvielu firmas pārstāvis nopirka no manis licenci, lai uzceltu speciālu cehu dibromkarmīna ražo­šanai, kā sāka dēvēt jaunatklāto krāsvielu. Nosaukums gan gluži precīzi neatbilda tās struktūrai.

Mans stāvoklis uzlabojās. Ridelam nosūtītajā vēs­tulē es ziņoju par panākumiem un iemaksāju viņa rē­ķinā zināmu summu. Ridels man atbildēja. Viņš bija sajūsmā, ka visu to paredzējis labāk nekā es, profesio­nāls ķīmiķis. Viņa vēstulē bija gara notācija visiem, kas nievājoši izturoties pret pagājušo gadsimtu zināt­nieku sasniegumiem.

Mans īrnieks kapelāns bija sataisījies aizbraukšanai. Es viņu nesteidzināju, jo Frēzers bija pilnīgi aizrāvies ar politisko darbu un kapelāns bija kļuvis man par sir­snīgāko sarunu biedru. Viņa spriedumi izcēlās ar no­teiktību un man pavisam negaidītu demokrātismu. Diez vai atrastos kāds cilvēks, kurš, klausoties mūsu pārru­nās, vienā no dalībniekiem uzminētu garīdznieku.

Tagad es varēju ievērojami paplašināt savu mājas laboratoriju, bet drīz norisinājās apbrīnojami notikumi, kas izjauca mūsu dzīves rāmo gaitu.

Man bija zināms, ka organiskie broma savienojumi spēj stipri iedarboties uz nervu sistēmu un acu gļot­ādām. Katram pazīstama broma lietošana nervu slimī­bas ārstēšanā vai brombenzola kā indes lietošana. Tā­pēc es brīdināju firmas pārstāvi, ka visā procesā jā­ievēro visstingrākā hermetizācija.

Negaidot, jau pēc darbu uzsākšanas cehā, es saņēmu telegrammu: «Tūlīt brauciet šurp, ražošana pārtraukta, strādnieku masveida saindēšanās. Pārvaldnieks.»

I

Es izbraucu kopā ar Frēzeru. Tas, ko ieraudzījām sa­vām acīm, pie dibromkarmīna ceha piegājuši, nav ne­kādi aprakstāms. Ceham apkārt bija pazema mūra sēta krūšu augstumā. Apkārt stāvēja cilvēki. Tās bija ceha strādnieku sievas, bērni un draugi. Ķīmiskais process cehā vēl turpinājās, jo apturēt to varēja tikai pašā ceha teritorijā. Tomēr iekļūt tur nebija iespējams.