A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Vai toreiz varēju iedomāties, ka šis, šķiet, no dzīves tik tālais strīds drīz iegūs jaunu un briesmīgu jēgu?

Cik vajadzīga mums visiem bija draudzība! Cik pa­teicīgs esmu saviem draugiem, kuri nomāca vienam pret otru dzimstošo nepatiku un parādīja iecietīgas iz­turēšanās paraugu!… Kopš tās dienas sākās mūsu mek­lējumi. Atrast pretindi, palīdzēt cietušajiem strādnie­kiem — tāds bija mūsu sirds un prāta uzdevums.

Mūsu mazais kolektīvs uzsāka meklējumus. Daudz ko vajadzēja pārrunāt. Jaunā diena mums iesākās ar ko negaidītu. Manā kabinetā kūpēja Frēzera cigarešu dūmu mākoņi, un uz rīta pusi arī Godārs sāka smēķēt. Es visu apkopoju, un mēs izklīdām pa savām istabām. Pēc dažām stundām atkal satikāmies kabinetā. Frēzers, kurš tā arī nebija varējis iemigt, dalījās savos apsvē­rumos ar mums.

— Es nevaru aizmirst strādnieku dīvaino izturēša­nos … Kad viņiem uzsauca, viņi dzirdēja un cēlās kā­jās, daži paspēra pāris sojus, bet tad atkal aizmirsa, kas viņiem jādara. Aizmirsa un neredzēja … Atcerieties, Kārli, mūsu mēģinājumu, kad es šai istabā sasitu am­pulu. Tikai tagad ir skaidrs, cik tas bijis riskants. At­cerieties, kā sākās dīvainais pusaklums un jūs it nekā neredzējāt un nekā neatcerējāties.

— Gluži tā nebija, — es iebildu, atcerēdamies savu stāvokli. — Gluži tā nebija … Es nekā neatcerējos un gandrīz nekā neredzēju! Gandrīz nekā!

— Jā, jā! — Frēzers uztraucās, acīm redzot, mani vārdi apstiprināja kādu viņa nojautu. — Jā, jā, viss ir pareizi! Pēdējā laikā es sāku ļoti interesēties par kibernētikas literatūru, un viena doma man visu laiku urda smadzenes. Kāpēc televīzijas signāla pārraidei vajadzīgas ļoti augstas, ultraaugstas frekvences, bet

cilvēka acs iztiek ar zemām, ārkārtīgi zemām frek­vencēm?

— Es nesaprotu, kāds tam sakars …

— Visciešākais, visciešākais! — Frēzers steigšus ieminējās. — Pavisam nesen aiz ziņkāres šķirstīju rakstus par kibernētiku — šo gluži jauno zinātni, kas izaugusi no matemātikas un fizioloģijas, elektronikas un psiholoģijas saskarsmes, — un pievērsu uzmanību sakaram starp atmiņu un attēla pārraidi… televīzijā! Izrādās, nav vajadzības katru reizi skatītājam pārraidīt tās attēla vietas, kas paliek nekustīgas, nemainīgas. Piemēram, es runāju, bet jūs nepacietīgi skatāties uz mani. Gandrīz visa mana seja ir nekustīga, kustas tikai lūpas. Tātad, savienojot televizoru ar atmiņas ierīci, pārraidīt vajadzētu tikai lūpu kustības …

— Saprotu! — Godārs pārtrauca. — Līdzīgs process, acīm redzot, notiek arī attēla pārraidē no acs uz sma­dzenēm. Pārraida tikai mainīgos attēla elementus, tur­pretim visi pārējie saglabājas atmiņā.

— Paklausieties, draugi, tas taču ir problēmas daļējs atrisinājums! Tagad vismaz daudz kas ir skaidrs!… — es iesaucos.

Godārs un Frēzers arī sāka kaut ko klaigāt, satrau­kums bija neiedomājams.

— Pagaidiet, Žak un Renē! — es ierunājos, kad abi bija mazliet nomierinājušies. — Ja tas ir pareizi, tad šobrīd mēs, acīm redzot, varēsim izskaidrot ļoti dau­dzus faktus. Tagad man ir skaidrs, ka šī liktenīgā gāze iedarbojusies uz redzes atmiņu, to vājinādama, un tieši tāpēc iestājies daļējs aklums. Es, piemēram, redzēju, ka augšup pa upi lēnām virzījās airu laiva, es to re­dzēju visu laiku …

— Tāpēc, ka tā atradās kustībā! — Frēzers iesaucās.

— Bet es redzēju arī Māsas viļņus …

— Tāpēc, ka pūta vējš un viļņu mirguļi nepārtraukti mainīja savus apveidus!

— Tātad, — secināja Godārs, — tā ir nervu inde, kas vājina kādu nodalījumu cilvēka smadzeņu «atmi­ņas ierīcē» . ..

Tūlīt mums radās uzdevums izveidot modeli. Kā vai, pareizāk sakot, ar kuru cilvēku izmēģināt jaunās indes?

Bija pilnīgi skaidrs, ka tādi mēģinājumi, kurus bijām izdarījuši divatā ar Frēzeru, būtu neprāts.

No otras puses, mēģinājumiem mums vajadzēja dzīvu organismu^ar pietiekami sarežģītu un augstu or­ganizāciju!

— Es ņemtu suni, — Godārs ierosināja. — Pēc suņa refleksu traucējumiem mēs varētu objektīvi spriest par attiecīgās vielas iedarbību.

Jāatzīstas, kapelānam pasprukušais «mēs» man bija īsti pa prātam. Drīz vien Godārs apliecināja sevi par tik saprātīgu un nenogurdināmu eksperimentētāju, ka es un 2aks pieķērāmies viņam ar visu sirdi un dvēseli.

Pēc dažām dienām mājā rēja desmitiem suņu. Frē­zers un Godārs paši uzbūvēja pagalmā sarežģītus krā­tiņus, ierīkoja komplicētas ierīces, kurās piesēja suņus mēģinājumu laikā.

Frēzers strādāja ļoti dedzīgi. Viņš bija lielisks radio- tehniķis — ne velti tieši Frēzers bija montējis un la­bojis partizāņu vienību raidītājus Pretošanās kustības dienās. Tagad viņš caurām dienām nešķīrās no lod­āmura un radiodetaļām. Istabu, kurā strādāja 2aks, pil­dīja kolofonija un šellakas saldenā sveķu smarža. Bur­tiski, katru dienu nāca gatavs kāds ģenerators, kas radīja skaļrunī vai nu neizturamu spiegšanu, vai bries­mīgu rūkoņu. Godārs apgalvoja, ka tie viņam vajadzīgi dažādu refleksu izveidošanai.

Es ari nesēdēju dīkā — divas vai trīs reizes aiz­braucu uz Briseli, sapirkos traukus un reaktīvus, izstrā­dāju pētījumu programmu …

Katru vakaru mēs sanācām kopā un pārrunājām die­nas notikumus. Nolēmām izstrādāt veselu gammu nervu indes un vēlāk pārbaudīt tās ar dzīvniekiem. Mans ve­cais velkmes skapis vairs netika galā, un vajadzēja to pārbūvēt.

I

Ziņas no Lježas neiepriecināja. Tiesa, klīnikā bija pa­likuši tikai četri cilvēki, trīs aizgājuši mājā, bet ārstiem nebija drošas pārliecības par viņu izveseļošanos. Atkal atguvuši valodu, viņi sīki aprakstīja savus pārdzīvoju­mus, kas bija izdarāms jo vieglāk tāpēc, ka cietušo stāvokli vispirms raksturoja sajūtu nabadzīgums un robi atmiņā. Tai liktenīgajā dienā viņi, tāpat kā mēs mēģinājumā ar ampulu, redzējuši tikai blāvus kustīgu priekšmetu apveidus.

Mēs sintezējām desmitiem vielu. Dažas vispār neie­darbojās uz nervu sistēmu, citas ātri nogalināja jūras cūciņas, ar kurām izdarījām iepriekšējus izmēģinā­jumus. Mans kabinets bija piekrauts ar caurspīdīgiem, akvārijiem līdzīgiem būrīšiem. Šais būrīšos pa šļūte­nēm ielaida gāzi, bet pēc mēģinājuma svaigu gaisu. Ja gāze nebija indīga, nākamie mēģinājumi notika ar su­ņiem.

Milzīga tabula ar mūsu izmēģinātajiem ķīmiskajiem savienojumiem, ko biju izgatavojis uzskates labad un piekāris savā kabinetā, aizpildi jās arvien vairāk. No krāsainas plastmasas, ebonīta un organiskā stikla iz- virpojām molekulās ietilpstošo atomu — oglekļa un ūdeņraža, skābekļa un broma modeļus. Katrs šāds «atoms» atgādināja saplacinātu bumbiņu ar tapiņu un caurumiņu savienošanai. Es stundām maucu savus «ato­mus» citu uz cita. No malas skatoties, varēja likties, ka esmu kļuvis bērnišķīgs un nododos nez kādām āķī­gām bērnu spēlēm.

Pakāpeniski sāku saistīt iegūtās gāzes īpašības ar

atomu noteiktu grupējumu molekulā. Meklējumi kļuva mērķtiecīgāki. Tagad, iegūstot vienu vai otru šīs gru­pas gāzi, es gandrīz pilnīgi droši varēju paredzēt gāzes īpašības. Beidzot mēs uzreiz varējām pat izslēgt stipri toksiskās, indīgās vielas — atklājās, ka tām ir ļoti rak­sturīga atomu grupa. Es jutu, ka atrisinājums ir tuvu, kaut kur tepat līdzās … Pilnīgi nepieciešami kļuva dzi­ļāki teorētiski meklējumi, bet iedziļināties teorijā īpaši negribējās, vajadzēja steigties, vajadzēja steigties! Cil­vēki arvien vēl slimoja!