A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

— Jūs gribat sacīt — teoloģijas fakultātē? — apvai­nots papurināja galvu Godārs. — Šai ziņā paļaujos tikai uz pašu Almu. Mēs tai palīdzēsim. Protams, mēs to

ievietosim gāzes atmosfērā ar ļoti vāju koncentrāciju, mēs dosim tai dažādus uzdevumus, un tā sāks dzirdēt kaut kādas skaņas, viņas pašas regulētas skaņas …

— Jūs domājat Almai ieskaidrot, ka pie viņas bal­senes, tā teikt, pieaudzētas divas smalkas stieplītes, divi elektrodi…

— Nē, protams, tas nav tik vienkārši! … Man pat grūti pateikt, uz ko es ceru .. . Domāju, Alma pievērsīs uzmanību tam, ka katru viņas vēlēšanos — kaut ko cilvēkam palūgt, kaut ko viņam pateikt, pavada ska­ņas — un nevis rējiens vai smilkstiens, bet citādas skaņas. Atceries, kā izturas gudrs suns, saimniekam pavēlot: «Palūdz cukuru, saki «cukurs»!» Tādos gadī­jumos suns ar mokpilnām pūlēm mēģina kaut ko pa­teikt, no viņa rīkles izlaužas skaņas, ne rējiens un smilkstieni, bet tieši saraustīti, neartikulēti vārdi. Suns saprot, suns cenšas … Man šķiet, Almas pirmie vārdi būs ļoti vienkārši, no labi audzināta un gudra suņa pa­rastās «vārdnīcas». Alma taču ir ļoti gudra. Reizēm man šķiet, ka tā ne tikai saprot desmitiem vārdu, bet lieliski nolasa arī manas domas.

Godārs uzreiz vis neķērās pie Almas. Viņš apkrāvās ar suņu anatomijas mācību grāmatām un atlantiem, sekmīgi operēja vairākus citus suņus, no kuriem viņš gaidīja tikai vienu — lai tie labi pārciestu elektrodu pieaudzēšanas operāciju. Suņi tiešām visu pārcieta, bet bija ārkārtīgi jutīgi pret pauguriņu, no kura rēgojās smalkā stieplīte. Vajadzēja steidzīgi sameklēt noderīgu kausējumu, kas reizē būtu lokans un arī neoksidētos, bezgala ilgi atrazdamies dzīvā organismā. Šā uzdevuma atrisināšanā man izdevās palīdzēt Godāram.

Frēzers ieradās arvien retāk un retāk —viņu aizrāva kaut kādas darīšanas, kas saistījās ar streiku Šarleruā. Taisnība, pēc viņa palīdzības arī nebija lielas vajadzī­bas: Frēzera aparāts — neliela kastīte ar pusvadītāju triodēm un baterijām strādāja nevainojami. Tajā bija iemontēts pavisam mazs skaļrunis. Tā darbību izmēģi­nājām ar cilvēka rokas biostrāvu plūsmām.

Vajadzēja tikai uzlikt roku uz vara plātnītes, kas bija savienota ar aparāta ieejas spaili, kad skaļrunī

atskanēja ļoti sarežģīta, zemai balsij līdzīga skaņa. Līdzko rok*u savilka dūrē, skaņa kļuva augstāka. Pirk­stus izstiepjot, skaņa bija gluži citāda, savāda, vibrējoša.

Pēc dažām nedēļām Alma pilnīgi atkopās no operāci­jas, tās kakla siksnā atradās sudraba kontakts — ieau­dzētā elektroda izeja. Frēzers un Godārs caurām die­nām pūlējās izveidot Almai refleksus uz dažāda aug­stuma skaņām. Tagad Alma, augstai skaņai atskanot, vairs neskrēja uz barības galdiņu — viņa labi zināja, ka, tikai zemai skaņai atskanot, tur būs gaļa. Almā bija izstrādājusies reakcija pret skaņu augstumu, pret to ilgumu.

Beidzot pie Almas kakla siksnas piekāra visu aparātu līdz ar skaļruni. Tagad istabā skanēja visdažādākās skaņas. Ilgu laiku Alma nevarēja apjēgt, ka šīs skaņas saistās ar viņu pašu, ka tās izraisa viņas dažādās vēlē­šanās. «Apjēgt» Alma to nespēja, bet sajuta ātri, un tas notika šādos apstākļos.

Godārs ielika Almas sprostā metāla grīdu, kas bija savienota ar indukcijas spoli, no kuras plūda stipra, nepatīkama strāva, līdzko istabā atskanēja noteiktas frekvences skaņa. Sākumā Alma izturējās ļoti mierīgi. Pie tās krūtīm piestiprinātais skaļrunis dūca un svilpa, kad piepeši starp juceklīgajām skaņām iespraucās to­nis, kas ierosināja indukcijas spoli. Alma sarāvās un sāka skraidīt pa sprostu. Man sametās Almas žēl. Es, palūdzis Godāru, lai viņš, cik vien iespējams, samazina spoles spriegumu, atstāju laboratoriju.

Pēc divdesmit stundām Alma pilnīgi nomierinājās. Godārs mani pamodināja. Es, nokāpis lejā pie viņa, ju­tos pārsteigts: Alma pilnīgi aukstasinīgi skraidelēja pa plašo sprostu, izdzēra ūdeni, apēda pasviesto kumosu. Almas skaļrunis dūca tikpat nekārtīgi, taču skaņa, kas ieslēdza Almai nepatīkamo elektrisko strāvu, nebija dzirdama. Bīstamo skaņu Alma bija izslēgusi no savas mākslīgās «balss» diapazona. Alma bija «sapratusi»! Šim eksperimentam bija ļoti liela nozīme Almas turp­mākajā trenēšanā, jo radīja Almā uzmanību pret skaļ­ruņa raidītajām skaņām.

Nākamajā posmā notika barības refleksu izstrādā­šana. Alma sāka saņemt barību tikai pēc tam, kad Frēzers vai Godārs iedarbināja pie laboratorijas galda piestiprināto automobiļa tauri. Alma ļoti ātri saprata, ka šis stieptais signāls atskan pirms barības pasniegša­nas. Taču taure ar katru dienu atskanēja retāk un ."re­tāk; arvien retāk parādījās arī barība. Kāds bija mūsu prieks, kad Alma pēc divdesmit astoņām badošanās stundām pēkšņi «uztaustīja» savā mākslīgajā «balsī» skaņu, kas bija tuva taures tonim, kam sekoja ba­rība … Speciāla ar barības galdiņu savienota ierīce tū­līt nometa Almas priekšā mazu gaļas gabaliņu. Alma daudzas reizes raidīja šo brīnišķīgo skaņu, pēc kuras katru reizi tās priekšā parādījās kārtējais gaļas ga­baliņš.

— Alma pārēdīsies! — Frēzers iesaucās.

— Lai pārēdas! — Godārs atteica. — Bet mēs neva­ram un nedrīkstam patlaban Almu «pārliecināt», citādi samulsināsim to, un suns mūs vairs nesapratīs.

Alma tiešām pārēdās, jo bijām spiesti to barot pēc katra signāla. Frēzers attaisīja konservus, Godārs pār­meklēja bufeti. Cukurs, desas un siera šķēlītes, cepumi un cīsiņi — visu to salikām barības galdiņa bunkurā. Alma, asti luncinādama, visu to nolocīja …

Beidzot tā bija pieēdusies un aizmiga. Aizturētu elpu stāvējām pie tās sprosta. Alma smilkstēja pat miegā.

Drīz izdevās izveidot veselu kodu nosacītu skaņu sig­nālu desmitiem priekšmetu. Alma iemācījās atsevišķi pieprasīt ūdeni, barību un pastaigu. Reizēm mēs atvienojām no Almas kakla siksnas Frēzera ierīci. Alma ļoti ātri saprata savu atkarību no šīs pelēkās kas­tītes ar siksnas sprādzītēm — no kastītes, kas viņai pa­vēra brīnišķu pasauli, kur tika apmierinātas viņas vē­lēšanās.

— Frēzers izstrādā biostrāvu pilnīgāku pārveido­tāju, — paskaidroja Godārs. — Viņš grib panākt, lai Alma runātu. Es domāju, ka mums tas izdosies.

— Runāt cilvēku valodā? Ko tad sacīs dievs tas kungs? — es noprasīju Godāram.

Godārs neatbildēja un samulsis atmeta ar roku.

— Nav cita dieva kā fizioloģija, — viņš atteica klusinātā balsī, — un Seringtons un Pavlovs ir viņa apustuļi!

— Bet reliģija, Godāra kungs, reliģija! Taču tikai reliģija var savaldīt cilvēku kaislības.

— Ak Kārli, esmu kļuvis neticīgs, tas ir tiesa! Bet tici man, es neizjūtu nekādu vēlēšanos zagt, nonāvēt vai pārkāpt citus baušļus. Tiesa, sirdī tāds kā tukšums, kaut kā neierasti… Tāda sajūta, ka visu laiku esi mi­tis šaurā istabā. Visapkārt pieputējuši, bet mīļi krāmi, senlaiku mēbeles. Istabā sanāca kopā miermīlīgi, pavi­sam izdiluši sirmgalvji, — reizēm, jāatzīst, gudri sirm­galvji. Es ar viņiem apspriedos . .. Bet tagad es it kā slāvu tukšā istabā, taču jaunlaiku mājas plašā un gaišā istabā. Viss vajadzīgais, visas mēbeles — ērtas un liet­derīgas — paslēptas sienās. Tukšums, bet svaigs tuk­šums! Un durvis uz zināšanu pasauli, uz nākotnes tālēm ir plaši pavērtas. Elpot tik viegli. Domas un jūtas at­jauninājušās, kā tikko noskalojušās… — Godārs pa­vērās apkārt un nočukstēja: — Es, Kārli, dievu vairs nelūdzu!