A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Frēzers paņēma Almu un izbrauca ar to pa Godāra pēdām. Es nekur neradu miera. Vēlā naktī mani pa­modināja. Bija atnesta telegramma:

Brauciet uz Mārburgu, nelaimes gadījums ar Renē Godāru, jūs sagaidīs.

Visas formalitātes man izdevās nokārtot nākamajā dienā. Frēzers vēl nebija atgriezies. Es atstāju viņam vēstuli un devos ceļā.

Jā, mani sagaidīja, bet jau ceļā, pārsēžoties Frank­furtē. Sagaidīja ļoti korekti. Iznesīgi, militārpersonām līdzīgi kungi paķēra manu nelielo bagāžu un, paziņo­juši, ka viņus sūtījis Godārs, veda mani uz lielu, gaišu mašīnu stacijas priekšā. «Godārs ir ļoti vājš,» pateica viens no viņiem, «ir jāsteidzas …» Mašīna trauca lielā ātrumā. Es sēdēju starp diviem jaunekļiem, kas tūdaļ atpogāja nepatīkamās apkaklītes un mierīgi sāka krākt, no alus noreibušās galvas nokāruši. Es palūkojos ārā no mašīnas: aizmugurē un sānos mums sekoja divi, acīm redzot, ļoti spēcīgi un melniem, dzeltenacainiem runčiem līdzīgi automobiļi…

Pieklājība un korektums beidzās, līdzko mašīnas iebrauca šaurā, ar augstu betona mūri apjoztā pagal- miņā. Mūri beidza celt uz zemiem un platiem kādrei­zējiem klostera mūra pamatiem. Mani pavadoņi kaut ko uzsauca augšā strādājošiem mūrniekiem. Tie acu­mirklī nozuda mūra otrā pusē.

Pagalmā atradās liela senlaiku celtne. Mani ieveda zemā cellē. Mēģināju kaut ko pajautāt saviem pavado­ņiem, mēģināju pat pretoties, bet nekautrība un

rupjība, kas bija aizstājusi iepriekšējo laipnību, pie­spieda mani uz laiku no tā atteikties.

Durvis aiz manis aizcirtās. Apkaltas durvis, augsts logs, kura resnās restes, pakāpies uz šaurā galda, es ne­varēju aizsniegt, tad vēl dzelzs gulta… Cietums? Mūka celle? Uz galda papīru kaudzīte; pie dēļiem pieskrūvēta viegla plastmasas tintnīca. Pie griestiem piekārtās ma­zās lampiņas gaismā es rūpīgi izpētīju papīra lapas. Tās bija numurētas ar ūdenszīmēm.

Tagad es vairs nebaidījos nekā! Baiļu jūtas biju pār­varējis. Nevarības vietā bija radies naids. Vai tas ir divdesmitais gadsimts?! Es biju nokļuvis klasiskā vidus­laiku alķīmiķa stāvoklī, kad alķīmiķi nolaupījis valdo­šais firsts .. . Droši vien no manis prasīs manas zinā­šanas, kam citam viņiem papīrs. Vai tiešām viņi domā, ka mani var piespiest? Bet kas viņi tādi ir?

Es vēlreiz pārskatīju un aptaustīju katru mantu, katru priekšmetu istabā. Uz palaga rupjš, melns spie­dogs: «Luftwaffe» — «Kara aviācija»; spilvenā iespiests vērmahta zīmogs. Istabu tie, acīm redzot, ie*kārtojuši ar hitleriskās armijas mantu atliekām.

Manu uzmanību saistīja neskaidrs plankums uz sie­nas iepretim gultai; es piegāju tam klāt. Plankumam bija krusta veids. «Te ir karājies krucifikss, turklāt pa­visam nesen,» es nodomāju. O nē, no briesmām es ne­baidījos — visu mūžu — katru dienu, katru stundu man bija draudējušas daudz nopietnākas briesmas… Cik daudz ķīmiķu ir ar iedragātu veselību, bet man va­jadzēja strādāt ar visbīstamākajām un sarežģītākajām vielām; ar primitīviem līdzekļiem esmu pagatavojis simtiem kilogramu sprāgstvielu. Bet mani nomāca ne­ziņa. Kāpēc biju viņiem vajadzīgs, kāpēc? … Bet Go­dārs? Varbūt arī viņu ķēris tāds pats liktenis? Vai arī viņš nav ievilināts kādās lamatās?

Neizģērbies iekritu gultā. Rīta pusē iesnaudos, bet smago durvju čīkstoņa mani pamodināja vienā rāvienā. Es ātri piecēlos un izgāju šaurajā, spraišļainajā gaitenī. Virs manas galvas pakārtais skaļrunis iečērkstējās, skaidri atskanēja ieslēgšanas knikšķis, un tad nodārdēja kāda balss:

— Vorwārts! Uz priekšu!

Es devos uz priekšu, kur aiz vaļējām durvīm virs pelēkās betona sienas strēmeles zilgoja debesis. Bet kaut kur no augšas atkal iedūcās rupora pastiprināta balss:

— Pastaigāties! Divdesmit minūtes.

Un es sāku pastaigāties. Vēl vairāk, es pat smējos: notikušā nejēdzīgumam vajadzēja rast izeju. Neatbil­stība starp manu pilnīgo nezināšanu par to, kāpēc esmu šeit nokļuvis, un stingro cietuma sistēmu lika man smieties — sākumā klusītēm, bet vēlāk arvien skaļāk. Jā, es stāvēju pagalmā ar aklajiem, cieši noslēgtajiem vārtiem un smējos, galvu pret saltajām debesīm ar skre­jošajiem mākoņiem atmetis… Drūmās ēkas viena loga aizvirtņi tūlīt pavērās, kāds paskatījās uz mani — pēc gaišajiem matiem un sarkanās sejas tajā es pazinu vienu no vakardienas pavadoņiem, — tad aizvirtņi at­kal pievērās.

Pagalms! … Tā jau ir gandrīz brīvība. Var pieiet pie mūra, apmest līkumu, apsēsties, palēkāt un, protams, acīm pameklēt kaut ko, kas atklātu manas gūstniecības vietu, iekams ar mani uzsāk kādu spēli. Bet to sāks, citādi mani neņemtos «apstrādāt» ar ieslodzījumu vien- nīcā, ar neziņu, ar šo pagalmu, kas drīzāk atgādina ak­mens maisu…

— Pietiks! — noskanēja kāda balss. — Diezgan stai­gāts, ejiet uz savām telpām!

Es izlikos nesaprotam un gāju uz vārtiem, pie kuru bultas karājās neredzēti liela niķelēta atslēga.

— Ejiet uz savām telpām!

— Es jau arī eju! … — es iekliedzos. Pagalma ak­mens sprosta pastiprināts, mans sauciens atbalsojās — par to biju pārliecināts! — katrā šīs aklās ēkas kaktā. — Es eju uz savām mājām, es eju uz Beļģiju! — es vēlreiz iekliedzos.

Un māja mani izdzirdēja. Smagiem zābakiem klau­dzot, pagalmā cieši sapogātos melnos apģērbos izskrēja gari puiši resniem vaigiem, pēc izskata garīgās akadē­mijas semināristi vai policijas kursanti, un saklupa man virsū. Divi sagrāba mani aiz rokām, bet es viņus at- grūdu, un viņi pakrita. Mana pretošanās radīja zi­nāmu apjukumu, acīm redzot, neviens nebija gaidījis

pretsparu no pavecāka un bezmiega naktī izvārgušā cilvēka.

Bet es viņiem parādīju, ko nozīmē Mehānikusa ro­kas, — tās taču pratušas ne tikai turēt mēģeni! … Es ar baudu atkāvos no šiem nobarotajiem un trulajiem puišiem, bet mani tomēr sagrāba un atkal iegrūda ka­merā vai cellē. Tā arī netiku gudrs, kā to nosaukt… Bet kas tad tas? Uz galda uzklāta sniegbalta salvete, un uz tās saliktas brokastis.

Est vai neēst? Ak vai, tas bija grūts jautājums. Est nozīmēja būt spēcīgam, bet tagad es jau tāpat katrā savas rokas nobrāzumā izjutu fizisku baudījumu, ko deva pretošanās varmācībai. Ēdiens droši vien nav sa­indēts, jo nogalināt viņi mani varēja jau sen. Ja esmu viņiem vajadzīgs, tad ar savām zināšanām, esmu vi­ņiem vajadzīgs dzīvs. Bet, kas zina, vai ēdienam nav kas piejaukts? . ..

Domās sadalīju brokastis dalās, smadzenes automā­tiski noteica, kā veicama analīze, taču visspēcīgākais reaktīvs bija izsalkums. Es ātri apēdu itin visu papīra šķīvīšos salikto un sagatavojos sagaidīt savu cietuma uzraugu ar jautājumu krusu. Viņam taču vajadzēja nākt visu nokopt. Tomēr laiks gāja, bet mani, šķiet, bija aizmirsuši. Es atkal taisījos iziet gaitenī, bet aiz durvīm kāds bija stāvējis, jo tās aizcirtās man pašā de­guna galā un nošķinda bulta.

Kā pārdzen lopus, tā mani vakarā pārdzina no vienas telpas otrā. Gar gaiteņa sienām špalerās bija nostāju­šies jaunie melnsvārči ar resnajiem mūļiem. Tagad ne­maz vairs nešaubījos, ka esmu nokļuvis kādas katoļu kongregācijas nagos.

Jaunā telpa bija tikko izkrāsota, dzeltenu, ēvelētu dēļu grīdu, sienas nobalsinātas. No lielās un gaišās is­tabas ar smagajām logu restēm es nonācu vēl plašākā telpā. Tā bija laboratorija. Kaut kāda dīvaina sajūta pamodās manī, kad pārlaidu telpai acis. Protams, tā taču bija manis paša laboratorija! Viss bija neticami rūpīgi atdarināts: tāpat novietots velkmes skapis, tik­pat augsta taburete, uz kuras sēdēdams vēl pirms ne­dēļas titrēju… Es uzrāvu sērkociņu un pieliku pie gāzes degļa: īss plaukšķis — un gāze iedegās ar vien­