A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

— Varam, jau varam! … — Godārs attrauca. — Man pat negribas ticēt, ka tas esmu es, kas savām rokām sācis risināt tik brīnišķīgu uzdevumu …

Istabā ieveda Almu, jaunu, spēcīgu aitu suni.

— Pavēliet! — Godārs mudināja. — Tai zināmi daudzu priekšmetu nosaukumi. Palūdziet, lai tā ko sa­meklē un atnes …

— Jūsu platmali! — es smiedamies ieteicos.

Vai varēju iedomāties, ka suns mani sapratīs? Bet Alma saprata. Augstu palēkusies, tā nogrūda no paka­ramā Godāra melno katliņu, saķēra to, kad tas ripoja pa grīdu, un pasniedza man.

Alma vērīgi ieklausījās vārdos un tiešām mani sa­prata, tikai reizēm šaubījās un pavēles izpildīja nedroši.

— Tā vēl nav apradusi ar jūsu balsi, — Godārs man aizrādīja.

— Velns parāvis! — Frēzeram paspruka. — Es visu laiku nevaru ticēt, ka suns negribētu runāt! Tam rei­zēm rīklē kaut kas tā kust, it kā tas ko rītu.

— Iespējams, ka suns arī sāks runāt… — intriģē­joši noteica Godārs.

Nodarbības ar Almu vajadzēja atlikt. Mani telegrā­fiski izsauca uz Lježu.

— Kas tai telegrammā ir? — Godārs jautāja. — Vai tiešām firma tomēr ierosinājusi prāvu?!

Telegramma bija no klīnikas.

Mēs izbraucām trijatā.

Mums sarīkoja svinīgu sagaidīšanu. Tas mazumiņš mnemonāla, ko biju atvedis savā pēdējā braucienā, iz­rādās, bijis pietiekams visu cietušo pilnīgai izdziedi­nāšanai. Klīnikas vadītāji ilgi runāja ar mums un pa­reģoja jaunajam nervu slimību ārstniecības līdzeklim spožu nākotni. Nav grūti iedomāties manu prieku — vainas apziņa pret strādniekiem, viņu bērniem un ra­diniekiem nebija pametusi mani līdz šai dienai ne uz stundu.

Es tikos ar strādniekiem. Viņi it kā no jauna bija

atguvuši acu gaismu, pazina cits citu, pazina savus tu­viniekus un jutās ļoti pārsteigti, kad viņiem pastāstīja, cik ilgu laiku tie pavadījuši klīnikā. Ēkas priekšā sa­pulcējās slimnieku biedri. Mums nāca klāt un sniedza roku. Kāds strādnieks sāpīgi saspieda Renē roku: tai mirklī viņš turēja lūgšanu krelles, kas iegriezās rokā.

— Renē, — sacīja Frēzers, krelles paņemdams, — jums taču vajadzēs no tām pavisam šķirties … Jā, jā, neskatieties tādām acīm! Es jūs vēroju ne vienu dienu vien … Jūs esat īsts zinātnieks un īsts dabas pēt­nieks. Kā gan jūs varējāt kļūt par melnsvārci?!

Frēzers «melnsvārča» vārdā ielika visu iespējamo ironiju, bet Godārs pirmo reizi neapvainojās.

— Jā, — viņš atbildēja, — tas taisnība, bet citādi nevarēju. Tāda bija manas ģimenes griba!

No rīta pie mums viesnīcā ieradās pārstāvis no ārst­niecības līdzekļu ražotājas firmas un ierosināja noslēgt vairākus kontraktus. Viņš izrakstīja uz mana vārda bankas čeku, kas nāca īsti laikā, jo tikko biju samak­sājis rēķinu par cietušo strādnieku ārstēšanu.

Mēs atgriezāmies Dinanā. Godārs atsāka savus mēģi­nājumus ar suņiem.

— Tas ir kaut kas no Šeherezades pasakām, — reiz es pateicu. — Burvis saprot dzīvnieku valodu …

— Almu mēs iemācīsim runāt, — Godārs kautri at­teica. — Vai redzat, ko esam iecerējuši! …

Godārs man pasniedza nelielu papīra lapu. Uz tās bija uzskicēta kāda radiotehniska aparāta shēma.

— Es ieaudzēšu Almā elektrodu un pievadīšu to te . .. — Godārs ātri. uzmeta uz papīra suņa galvu, iezī­mēja kontūras ar spēcīgu līniju un,* zīmuli no papīra nepacēlis, norādīja uz balseni. — Šeit, pie balss saitēm. Elektrodu pagatavosim no sudraba, izolēsim un savie­nosim ar speciālu kakla siksnu. Te kakla siksnā būs pastāvīgs pieslēgs, kuram tad pievienosim speciālu ierīci…

— Labi, bet kas tad būs runātājs, — es jautāju, — šī speciālā ierīce vai suns?

— Man nav iespējams ar jums, Kārli, runāt, jūs visu laiku zobojaties! Runātāja būs … šī ierīce.

— Tad nav vajadzīgs suns!

— Kārli, tie nav joki! Suns nerunās, suns skaņas ne­raidīs, viņš vadīs šo ierīci. Vai saprotat? Tas ir īpaša veida mākslīgs runas orgāns, ko vadīs biostrāvas. Mēs ar Frēzeru nolēmām, ka mūsu Alma runās tenorā…

— Labāk lai dzied …

— Es neliekos ne zinis par jūsu izlēcieniem, Kārli.!. Mēs pamēģināsim, bet jātic panākumiem, vismaz man, citādi grūti ir strādāt… Šai kastītē Frēzers ierīkos skaņu frekvences ģeneratoru, un mazajā skaļrunī ne­pārtraukti skanēs tonis, kura augstumu regulēs Alma. Taisnību sakot, «regulēs» nav īstais vārds, jo sākumā Alma pat nezinās, ka no skaļruņa nākošās skaņas ir tai kaut kā pakļautas, no tās atkarīgas …

— Bet kā tad Alma to atskārtis? Jā, lieta kļūst in­teresanta!

— Nu redz, Kārli, un tu visu laiku zobojies! … — Godārs jutās laimīgs. — Kā lai Almai dara zināmu, ka tai radusies iespēja runāt? Tas ir ļoti sarežģīts un valdzinošs uzdevums… Tagad domājam par ko citu. Frēzers ir tais domās, ka viņš varēšot pastiprināt suņa balss saitēm pievadītās biostrāvas.

— Bet šīs biostrāvas taču atbildīs parastajiem suņa rējieniem!

— Nekādā ziņā ne! Vai jūs, Kārli, neesat ievērojis, ka suns reizēm cieš tikai no tā, ka nevar nosaukt kādu priekšmetu, ka daži suņi skaidri saprot desmitiem vārdu? Acīm redzot, tagadējo suņu priekšteču kopdzīve ar cilvēku tūkstošiem gadu ilgā laika posmā nav pa­gājusi bez sekām, un tikai runas orgāna trūkums neļauj sunim runāt — kaut vienzilbes vārdiem, kaut ārkārtīgi elementāri. Cik bieži Alma smilkst, lēkā, rauj mani aiz sutanas malas un mīlīgi uzlūko mani! Tā vien šķiet, ka vēl mazdrusciņ — un atskanēs vārdi… Bet, ja ir prasība, vēlēšanās, tad atliek tikai izmantot impulsus, kas saistīti ar balss saitēm, un pastiprināt tos, un Frē­zers var tos ļoti viegli pastiprināt divus vai trīs mil­jonus reižu. Un lai skaļrunī atskan nevis rējiens, bet artikulēta balss!

— Un kā domā Zaks? — es iejautājos. — Jo, cik man zināms, valoda viņam jāatzīst par ilgu kolektīvu pūļu rezultātu? Tā, šķiet, par to rakstīja arī Engēlss? Valoda ir kolektīva darba rezultāts, valoda ir darba auklējums.

— 2aks katrā ziņā ir pārliecināts par sekmēm! — attrauca Godārs. — Engelsam šai jautājumā ir daudz ļoti smalku un pareizu piezīmju… Nesmaidiet, Kārli, Frēzers mani ar tām iepazīstināja. Tiešām, kad dzīv­nieks mīt dabiskos apstākļos, neprasme runāt tam ne­sagādā nekādas neērtības. Bet tagad, pēc tūkstošiem gadu kopdzīves ar cilvēku, pieradinātais dzīvnieks, pirmām kārtām suns un zirgs, ir iemantojis daudz vieg­lāk veidojamu un smalkāku nervu sistēmu. Kopdzīve ar cilvēku, līdzdalība darbā kopā ar cilvēku izraisījusi jaunu sajūtu un jaunu vajadzību rašanos. Tagad arī suns un zirgs saprot ne tikai balss intonācijas, bet ap­jēdz arī vārda skaņu jeb fonētisko sastāvu. Var ne­šaubīties, ka tiem radusies vajadzība pēc artikulētas valodas, kaut arī primitīvas. Šķērslis ir tikai viens: ru­nas orgāna trūkums. Tikko balss orgāni kaut kā pielā­gosies, dzīvnieks sāks runāt, daļēji atdarinot, daļēji, gan visai šaurās robežās, — arī saprotot…

— Vai jūs runājat par papagaili? … Bet papagaiļi tikai pļāpā!

— Tā tas nav, tas ir aplams apgalvojums! Lai cik mazs ir papagaiļa vārdu krājums, sakaitināts viņš klai­gās kāda matroža iemācītus lamu vārdus, taču izsalcis lūgs kārumus un nekad nesajauks. Un tas ir papagailis! Turpretim suņa smadzenes ir nesalīdzināmi labāk at­tīstītas, sunim tikai trūkst runas orgāna. Un mēs to iz­veidosim!

— Kā jūs to iedomājaties? Uz mehāniskajām balss saitēm no smadzenēm plūdīs kaut kādi impulsi, pie­krītu, bet tie tur nonāks kā nervu impulsi, kā nervu, nevis elektrības impulsi. Smadzenes taču nav telefona centrāle!… Tiesa gan, fizioloģiju neesmu studējis…