A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Tad kādu reizi, sintezējot vielu, no kuras varēja gai­dīt mums vajadzīgo iedarbību, pēkšņi savas apziņas dziļumos sajutu kādu dīvainu impulsu… It kā es būtu nokļuvis kādā jaunā stāvoklī.

Beidzot skaidri sapratu, kādai jābūt pretindes vielas molekulai. Šo vielu mēs vēl pirms tās atklāšanas bijām nosaukuši par «mnemonālu». Mnemonāla molekula bei­dzot atrasta! Bet kas notiek ar mani, es šo molekulu redzu! Domās pārlaižu acis diviem benzola gredzeniem, redzu pievienotu četrlocekļu ogļūdeņraža atomu gre­dzenu ar bromētu «astīti». Molekula sastāv no trīsdes­mit pieciem atomiem, un es tos redzu… Protams, tikai tāds savienojums var izraisīt pretēju iedarbību tai nervu indei, kas bija par cēloni strādnieku saslimšanai!

Es stāvēju pie aparatūras, un krāsainais šķidrums laistījās un virda tās caurspīdīgajos mezglos … Un tad uzreiz es nekā vairs neredzēju — mana aparatūra pa­gaisa! Tas it nemaz nebija aklums; gluži otrādi, arvien bija redzama tā pati molekula, bet tagad man šķita, ka es peldu tajā pa tās milzīgi izplestajiem sazarojumiem, ka varu aptaustīt katra atoma spīdīgo virsmu . .. Man vajadzēja tikai iedomāties, ka katra atoma ārējo ap­jomu nosaka elektrona apvalks, — un katrs molekulas atoms tūlīt sāka dzirksteļot. Tikai tagad es visu sa­pratu. Mūsu meklētā gāze bija atrasta!

— Frēzer! Godār! — es saucu. — Vaļā durvis, vaļā logus, mūciet ārā no mājas! … Gaismu! Izdzēsiet gaismu ar kopējo svirslēdzi! Tur, lejā, Frēzer, tu jau zini! Kabinetā neejiet!

Es centos nekustēties. Elektriskā plītiņa, kas sildīja kolbu ar izejvielu, sāka atdzist. Process izbeidzās.

Atspīdēja rieta ugunīgā strēle. Jā — tur ir logs! Es aiz­taustījos līdz logam un atrāvu to vaļā. Vīzija uzreiz pagaisa. Es no jauna atgriezos ierastajā reālajā pasaulē.

Līdz vēlai naktij pārrunājām notikušo. Es sameklēju un novērsu ierīcē nelielo sūci, pa kuru izplūda mūsu atrastā gāze.

Nākamajā dienā es izbraucu uz Lježu. Klīnikā mūsu ierosinājumu uzņēma ar neticību, tomēr solījās pamē­ģināt. Es paliku uz vairākām dienām, lai palīdzētu do­zēt mnemonālu, jo ārsti nolēma veikt ilgstošu ārstēša­nas kursu. Viņiem, acīm redzot, bija taisnība.

ii

Dinanā darbs mutuļoja. Godārs mani apbēra ar vis­dažādākajiem atrastās vielas izlietojuma veidiem.

— Vismaz tas ir jauns narkozes veids, — apgalvoja Renē. — Apziņa tā norimst, ka sāpju tikpat kā nejūt…

Es turpināju mnemonāla pētīšanu un, pārliecinājies, ka tas labi šķīst ūdenī, atļāvos izstrādāt ar Godāru mazu joku.

Šifonā ar gāzēto ūdeni es ieliku drusciņ mnemonāla un devos lejā pie Godāra, kas pie šaha galdiņa nepa­cietīgi cilāja figūras, grasīdamies mani uzvarēt dažā labā partijā. Renē bija tā apradis ar ātrām un vieglām uzvarām, ka pēc kādiem desmit gājieniem, kad mans stāvoklis tiešām kļuva visai grūts, gribēja sajaukt figū­ras. Es viņam to neļāvu.

— Bet stāvoklis ir bez cerībām! — Godārs paziņoja.

— Nedomāju … — es atteicu un, uzmanīgi ielējis glāzē no šifona ūdeni, iedzēru vienu malku. — Nedo­māju, ka stāvoklis ir slikts …

Godārs zobgalīgi lūkojās manī un ar dāmu, ko tikko bija man atņēmis, klaudzināja pa šaha galdiņu, bet manā acu priekšā, aizmiglodama visu apkārtni, iz­nira . .. šaha partija. Tikai tā varēja izskaidrot šo brīnišķīgo ainu: manā priekšā pacēlās milzīga etažere, kurā katrs plauktiņš šķita šaha galdiņš. Uz katra gal­

diņa izvietotas skaidras, noteiktas figūras. Uz pirmā ētažeres plauktiņa atradās spēlētāja rokas vēl neskartas figūras. Otrajā plauktiņā pirmais Godāra gājiens un mans atbildes gājiens … Galdiņš virs galdiņa — gā­jiens pēc gājiena. Es viegli orientējos gājienu kombi­nācijās, un, tiklīdz iedomājos partijas turpinājumu, manā priekšā sāka slieties augšup milzīgas etažeres — partijas. Es atmetu variantu pēc varianta. Man tikai vajadzēja iedomāties: «Nē, tā nav…» — un visa celtne pazuda. Es saskatīju ceļu uz neizšķirtu, un mans gā­jiens izraisīja gandrīz neredzamā Godāra apmierjnātus smieklus. Bet tad viņš vairs nesmējās, jo ieraudzīja, ka nu viņam jādomā nevis par uzvaru, bet par neiz­šķirtu. Es tik tikko saskatīju šaha galdiņu, bet cik labi pārredzēju ceļu uz uzvaru! . ..

Pēc desmit gājieniem Godārs padevās.

— Kārlis Mehānikuss saodies mnemonālu, tas man ir skaidrs! — viņš sacīja. — Bet kā un kur? Sākot par­tiju, tu izturējies pilnīgi normāli, tu zaudēji parastajā ātrumā…

Es piebīdīju Godāram šifonu ar izšķīdināto mnemo­nālu, un Renē visu saprata.

Viņš ielēja ūdeni savā glāzē, iedzēra malku, brītiņu sēdēja, neteikdams ne vārda, tad negaidot ierunājās:

— Kārli, man būs lielas nepatikšanas, tagad man tas ir skaidrs. Es taču pēc demobilizācijas atteicos no drau­dzes. Man to nekad nepiedos! . ..

Es iesmējos un aicināju viņu ar maņi pamēroties spē­kiem šahā uz līdzīgiem pamatiem un pierakstīt partiju no sākuma līdz beigām.

— Tas būs šedevrs! — es izsaucos.

— Paga, Kārli! Es skaidri iedomājos Beļģijas pri­mātu, te ir viņa darba galds … Kā tad, protams, viņam rokā mana vēstule! …

— Jocīgais, tu, Renē, laikam esi jucis! Gāze nevar piešķirt gaišredzību, tici man, — tā tikai neparasti spē­cina atmiņu. Mēs skaidri redzam visu, ko domājam.

— Bet mēs varam to pārbaudīt! — Godārs ieteica. — Kārli, izej blakus istabā, un es pateikšu, ko tu tur dari. Mēģināšu iedomāties … Pat visnecerētāko!

Godārs kāri izdzēra dažus malkus ūdens un truli ieurbās vienā punktā. Es steigšus izgāju no istabas.

Gaitenī, pārdomās nogrimis, es apstājos. Tiešām, ko lai izdara tādu, ka Godārs par to nekā nenojauš?

— Tu pašreiz; tīri savu mēteli… tīri ar suku, Kārli! — sauca Godārs. — Es to skaidri redzu! h

— Nekā tu neredzi, tikai fantazē!

— Tad tu . . . apsēdies uz grīdas! Vai ja, Kārli?

— Nē, vēl neesmu izdomājis, ko darīt.

Godārs nomierinājās, bet viņam tomēr bija tais­nība — baznīca labprāt nešķiras no saviem kalpiem, kuros mīt kāda talanta dzirksts.

iii

Patlaban Godārs strādā dienu un nakti. Apslēptā un dzijā interese uz dabzinātnēm viņā izpaudās ar ne­parastu spēku, izvērsdamās kaislībā. Pa viņa galdu mē­tājas neatplēstas vēstules ar baznīcas organizāciju zī­mogiem. Aizrāvies ir arī Frēzers. Vienīgi es neatrodu savu vietu — visu manu prātu, visu sirdi saista Lježas klīnika ar slimajiem strādniekiem.

— Rīt, — reiz mani uzrunāja Godārs, — rīt mēs jums šo to parādīsim . .. Vai ne, 2ak?

Otrā dienā viņi mani iepazīstināja ar gluži apbrīno­jamu mnemonāla iedarbību. Godārs un Frēzers bija vei­kuši daudzus mēģinājumus ar suņiem.

— Es ceru, ka mnemonāls iedarbosies uz to refleksu veidošanās sistēmu, ko izstrādājām kopā ar Frēzeru.

— Bet kāds ir mērķis? Vai jūs tiešām domājat suni pārvērst saprātīgā būtnē? Vai tas vispār iespējams?

— Kārli, tas ir svarīgi un interesanti!

— Tas ir pilnīgi velti, Renē! Vai tu tiešām domā savu sutanu apmainīt pret klauna raibajām drānām? Tā­dam sunim vieta taču tikai cirkā! …

— Nesmejies, Kārli! Ja pamanīšu sunim saprāta dzirksti, tad . ..

— Ak tā! Tā teikt, reliģisko dogmu atspēkošana eks­perimentālā ceļā … Bet šodien mēs vēl nevaram, vien-

kārsi nevaram tik spēcīgi iedarboties, vispār runājot, uz slikti pielāgotajām suņa smadzenēm …