A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Šie nelielie novērojumi turpmāk noveda pie indes iedarbības atminējuma.

«Varš — blakusprocesa katalizators, avārijas cēlo­nis,» es telegrafēju rūpnīcas direkcijai. «Steidzīgi no­ņemiet no aparatūras visas vara detaļas, pirmām kār­tām ventiļus.»

Es iebraucu Lježā, kad darbi ritēja pilnā sparā.

— Rūpnīca un firma cietusi prāvus zaudējumus, — man pateica pārvaldnieks. — Mēs ierosinām pret jums tiesas prāvu.

— Nē, — es atcirtu, — nekas neiznāks! Avārija no­tikusi pēc ceha pieņemšanas ekspluatācijā. Nevaja­dzēja mainīt ventiļus!

— Bet jūs, doktor Mehāniķus, mūs nebrīdinājāt, ka šāda maiņa ir bīstama, — pārvaldnieks man prātīgi iebilda.

— Visu nevar paredzēt, diez ar ko un kā jūs iedo­māsieties aizstāt aparatūras detaļas. Vai nedomāsiet aizstāt…

— Doktor Mehāniķus, — pārvaldnieks mani pār­trauca, — iepazīstieties ar šo bēdīgo aktu un izbeidziet nepatīkamo sarunu …

Tas bija cietušo strādnieku veselības stāvokļa akts. Aktu bija parakstījuši arodbiedrības pārstāvji un Lje- žas ievērojamākie ārsti speciālisti. Nezināmas gāzveida produkcijas radītā saindēšanās divdesmit astoņiem cie­tušajiem bija izzudusi bez pēdām, bet septiņiem izrai­sījusi paliekošu prāta sajukumu. Sevišķi smagi bija cie­tuši tie, kuri atradušies gāzes saindētajā gaisā ilgāk par piecām stundām. Pilnīgs vai daļējs atmiņas zudums,

kustību koordinācijas traucējumi, redzes un dzirdes traucējumi…

Nevainīgu cilvēku bēdas mani uzlūkoja no oficiālā protokola lapas.

iii

Mājās pārnācu vakarā. Frēzers spēlēja šahu ar ka­pelānu un par kaut ko ar viņu strīdējās. Viņi uzreiz k|uva nemierīgi un kāpa augšā manā istabā. Bet man tā negribējās nevienu redzēt! …

— Jūs, Kārli, neesat vainīgs, un tiesa jūs attaisnos, — Frēzers sacīja.

— Jā, vainīgs es neesmu … Bet, 2ak, Renē, sapro­tiet mani! Lai tiesa mani neatzīst par vainīgu. Protams, es negribēju saindēt strādniekus. Smieklīgi par to turēt mani aizdomās. Tomēr es esmu vainīgs! Jo bez ma­nis …

— … nebūtu krāsvielas, — ironiski piebilda Frēzers.

— Jā, kaut vai tā, — es atteicu. — Skatieties! Te ir tas vecais pergaments, ar kuru viss sākās…

Es noņēmu no sienas arābu pergamentu. Viens no rūpnīcas meistariem to bija ielicis starp lielām orga­niskā stikla plātnēm.

— Otrā pusē ir skaidra Rodžera Bēkona atzīme par triju diennakšu nogaidīšanu … Ridela arābu teksta tul­kojumā arī teikts, ka Džafira māceklim laboratorijā zudusi atmiņa … Redziet, ko nozīmē vārdi: «Viņš aiz­mirsa dievu, savu vārdu un visu lietu nosaukumus!» Nē, es esmu vainīgs …

— Vajag domāt par ko citu, —pārtrauca 2aks,— va­jag domāt, kā palīdzēt cietušajiem.

— Protams, 2ak, kā tu varēji iedomāties! … Viss, itin viss, kas man ir, kopš šā brīža vairs nepieder man. Es visu atdošu cietušo ģimeņu nodrošināšanai un slim­nieku dziedināšanai…

— Nē, doktor Mehāniķus, tikai ne labdarību, — sa­cīja Frēzers, — tikai ne žēlastības dāvanas!… Tas ne­der …

— Ir jālūdz dievs… — nočukstēja Godārs. Mana ziņa viņu bija pilnīgi satriekusi.

— To darīsiet jūs, Godār! — salti atcirta Frēzers.

— Bet mūsu pienākums ir strādāt.

— Vai tu, 2ak, domā, ka iespējams atrast pret­indi? — es jautāju Frēzeram.

— Jā, ir vajadzīga pretinde. Ja šī gāze vājina at­miņu .,.

— … vai tad pretinde, — es uztvēru Frēzera domu,

— pēc sava sastāva nevar būt tai radniecīga un atmiņu atjaunot?

— Pilnīgi iespējams, — piebilda Godārs, — pilnīgi iespējams!

— Bet kā tad jūs to zināt? — Frēzers brīnījās. — Vai tiešām teoloģijas fakultātē studē tādas lietas? …

— Kur nu, teoloģijas fakultātē gan ne, — atteica Renē. — Savā laikā aizrāvos ar fizioloģiju, man ir daži niecīgi darbiņi.

— Jums pazīstama fizioloģija? — Frēzers jutās iepriecināts un pārsteigts. — Un nekas jūs nesaista? Vai jūs varētu mums palīdzēt?

— Jā, man tikai jāpalūdz atļauja… Jums, Frēzera kungs, ļoti patīk izsmiet manu garīdznieka kārtu un baznīcu. Jūs pavisam esat aizmirsis …

— Ak vai, tikai nedraudiet man ar debess lāstiem! — iesaucās Frēzers. — Pēc okupācijas pati elle mums lie­kas tīrā ziemsvētku bildīte ar balodīšiem.

— Nē, negribēju jums, Frēzera kungs, atgādināt de­bess lāstus. Jums piemirsies, ka daudzi no kultūras cē- % lājiem, lcuri pat likuši pamatus materiālistiskajai zi­nātnei, tomēr bijuši mūsu cilvēki, bet nevis jūsu.

— Kā tā — nevis jūsu?

— Kas tad bija Koperniks — zinātnieks, kurš atklāja planētu kustību likumus, cilvēks, ar kuru sākās rene- ' sanses laikmets zinātnē? Koperniks bija mūks, vēl vai­rāk — kanoniķis, kas pārvaldīja veselu baznīcas apga­balu!

— Un desmitiem gadu šaubījās, iekāms publicēja savu darbu… Kā gan citādi! Viegli iedomāties, ko baz­nīca izdarītu ar mācības autoru, ja jau tā izrēķinājās ar viņa sekotājiem.

— Piemēram? — Renē jautāja.

— Ar Džordāno Bruno …

— Es jau domāju, ka jūs nosauksiet Bruno vārdu, es jau domāju! Bet Džordāno Bruno, filozofs un astro­noms, arī bija baznīcas cilvēks, bija mūks. Viņa vārds bija Filipo, un piecpadsmit gadu vecumā Džordāno kļuva Svētā Dominika klostera mūks …

— … ko «svētā» inkvizīcija sadedzināja Puķu lau­kumā!

— Jā, inkvizīcija, jā, tumsoņi garīdznieki! Bet kāpēc te vaino dievu, kāpēc vaino reliģiju? Man ir apnikuši šie nemitīgie uzbrukumi reliģijai! … Jā, es zinu, jūs esat piesūcies ar komunistiskajām idejām, bet lai jums, jaunais cilvēk, ir zināms, ka Tomazo Kampanella *, sap­ņotājs par labāku sabiedrisko iekārtu, bija dominikāņu mūks un viņa īstais vārds līdz uzņemšanai mūku kārtā bija Džovanni Domeniko! Frēzera kungs, jums par zi­nāšanu, arī Fransuā Rablē *, kurš viens no pirmajiem pateica, ka nākotnes valstībā netiks viltnieki un nau­das mijēji, skopuļi un līdēji, okšķeri un greizsirži…

— Un pirmām kārtām svētuļi, Godāra kungs, pir­mām kārtām svētuļi un liekuļi! — atcirta Frēzers. — Tā stāv rakstīts uz Telemas klostera vārtiem!

— Pareizi, — Godārs piekrita, — pareizi! Vispirms tur netiks svētuļi un liekuļi! Bet šīs brīnišķīgās rindas ir uzrakstījis mūks! Fransuā Rablē arī bija no garīdz­nieku kārtas.

— Mūks, kas bēguļoja no katoļu baznīcas atriebī­bas, — sacīja Frēzers. — Mūks, kam garīdznieki pie­sprieda nāves sodu!

— Bet ne jau dievs, Frēzera kungs, ne jau dievs ir tiesājis šos dižos zinātniekus un gaišos prātus, bet fa­nātiķi savā neprātīgajā centībā!

— Jūs, Godār, gribat pierādīt, ka no ļaudīm, kas saistīti ar baznīcu, nākuši daudzi slaveni zinātnieki, nākuši tie, kuri sagrāvuši reliģiskos uzskatus, kuri maldu vietā snieguši cilvēcei kaut ko ievērojamāku — zinātni! … Bet no kurienes lai viņi būtu nākuši?! Dzī­vodami klosteros, kur tiem bija daudz brīva laika un kur bija grāmatu krājumi, viņi varēja domāt, salīdzi­nāt un pētīt. Viņi varēja sīki apcerēt ticības dogmatus

un salīdzināt baznīcas vārdus un darbus … Un atrast patiesību, gluži pretēju baznīcas mācībai. Vai tad jūsu vārdi, Godār, var izpirkt baznīcas briesmīgos darbus?!

Tā izbeidzās šis vētrainais, negaidot uzliesmojušais strīds. Tam tomēr bija sava nozīme. Beidzot starp ma­niem draugiem iestājās miers. Frēzers vairs nesauca Godāru par «mūsu melnsvārci». Godārs ar bažām vairs neblenza uz Frēzeru