A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

iv

Es neaprakstīšu visus turpmākos darbus. Starp tiem bija ļoti sarežģīti, kuros Godārs ieguldīja visu savu, 2.aka vārdiem izsakoties, «aizbēgušā un sutanu nome­tušā melnsvārča» vētraino garu, itin visas savas zinā­šanas fizioloģijā, bet Frēzers — savu enerģiju, izgudro­tāja spējas, radiotehnikas un akustikas zināšanas.

Alma bija ievietota īpašā stendā. Jutīgi aparāti zīmēja tās smadzeņu impulsu elektrogrammu un reģis­trēja mazākos kāpumus un kritumus.

Stundām ilgi viņas priekšā uz speciāla konveijera, bet tad arī uz ekrāna parādījās un nozuda priekšmeti un lietas, cilvēki un dzīvnieki, istabu pieskandināja skaļas un sarežģītas skaņas. Almu mācīja atdarināt cil­vēka valodas skaņas… Almas maz saprotamie, bet pēc

augstuma ļoti noteiktie «vārdi» pamazītēm kļuva ar- tikulētāki. Var jau būt, ka mēs Almas «valodu» mācī­jāmies tāpat, kā tā mācījās mūsējo.

Priekšmetus nosaukt Alma vēl nespēja. Nespēja, lai pūlējāmies kā pūlēdamies . . . Bet tad reiz iebāzu ka­batā «Almas balsi», kā pa jokam saucām Frēzera apa­rātu, un devos ar Almu pastaigā. Alma izturējās ļoti mierīgi, tā nepievērsa nekādu uzmanību sastaptajiem suņiem, kas vilka uz tirgu piena un dārzeņu ratiņus. Almā bija radies kaut kas tāds, ar ko tā krasi atšķīrās no citiem saviem ciltsbrāļiem. Man šķita, ka mainīju­sies pat Almas gaita. Tā mazliet pat atdarināja klibo Godāru, pievilkdama pakaļējo kāju, lai gan Renē ap­galvoja, ka Alma esot gluži vesela.

Bijām aizgājuši diezgan tālu no mājas un nonākuši veca, pamesta kanāla malā. Piestiprināju pie Almas kakla siksnas Frēzera aparātu. Skaļrunī atskanēja rāms troksnis. Mēs piegājām pie kādas vecas akmens noejas ar diezgan ērmīgām čuguna margām. Migla sedza kā­das liellaivas klāju un rāmi slīdēja pa nekustīgā ūdens spoguļgludo virsmu. Alma attupās uz laukumiņa, bet tai brīdī uz apakšējā kāpiena, pašā ūdens malā, parā­dījās liels, dzeltens kaķis. Alma uzšāvās kājās, pievilka saiti un, no kaķa acu nenolaidusi, skaļi pateica: «Run­cis.» Jā, jā, tā Alma pateica! Es zaudēju valodu… Man kabatā bija cukura grauds, es to pametu Almai, kas, cukuru grauzdama, atkal skaļi pateica: «Runcis.» Almai droši vien bija taisnība, tas drīzāk bija runcis, nevis kaķene, liels, rūsgans runcis.

Man par lielu nožēlu es nevarēju piedalīties jaunos daudzos eksperimentos, jo mani izsauca konsultācijai uz Briseli. Pārbraucis mājās, es atradu savu mājokli pilnu ar bērniem. Bērnu balsis nāca no Godāra labora­torijas. Bērnu bija vai vesela klase, spriežot pēc priekš­namā prāvā kaudzē kārtīgi sakrautajām mugursomām un gluži jauniņām sakarā ar mācību gada beigām iz­dalītajām katoļu lūgsnu grāmatām. Es uzmanīgi piegāju pie durvīm un iemetu acis. Alma stāvēja uz galda, bet bērni sēdēja tai apkārt… un sarunājās ar suni! Kā bērni, tā Alma ar dziļu nopietnību izturējās pret savām nodarbībām, un 2aks, pasaucis mani sānis, pastāstīja,

ka Alma uzrādot apbrīnojamus panākumus. Arī pats es dzirdēju viņas balsi. Viņa runāja lēnām, vienzilbes vārdiem, vārdus kropļodama, bet runāja!

Laimīgie mēneši! Mēs daudz strādājām, kopā atpūtā- mies un ceļojām. Godārs bija mūs, mani un Frēzeru, savaldzinājis ar savu sapņainumu, labsirdību un čak­lumu, ar dziļo interesi pret visu, kas kaut kādi saistījās ar dzīvi, tās likumiem un noslēpumiem … Bet dažkārt viņš ieslēdzās savā istabā un rakstīja nez kādas garas jo garas vēstules.

Mēs zinājām, ka Godāram ir nepatikšanas, bet tajās viņš ar mums nedalījās.

I

Vienudien mūsu mājā ienāca melnās drēbēs ģērbies cilvēks. Katrs žests liecināja, ka viņš ir garīdznieks. Viņš bija skaists, šis garīdznieks, ļoti skaists un, šķiet, arī gudrs. Atnācējs runāja tikai vāciski. Ar flāmu dia­lektu saradušais Frēzers arī uzreiz viņu nesaprata. Viņš apjautājās pēc Godāra, kas no rīta bija kaut kur aizbraucis, apjautājās par viņa veselību, apgalvoja mums, ka esot Godāra draugs, un apvaicājās arī par viņa darbiem. Mēs lūkojām no atbildes izgrozīties. Bet, kad man vērās mute, lai izteiktu Godāram pilnīgi pelnītus komplimentus kā izcilam eksperimentētājam, Frēzers pagājās starp mums uz durvju pusi, gauži sā­pīgi man uzminis uz kājas.

— Godāram kuru katru mirkli jāpārnāk, — es no­teicu. — Tad varēsiet ar viņu parunāt. . .

— Kuru katru mirkli? Ļoti žēl… — kaut kā dīvaini atteica šis vīrs un pasmaidīja.

Es ilgi domāju par šo smaidu, un tas vēl tagad stāv man prātā.

Godārs nepārnāca ne pēc mirkļa, ne pēc dienas. Viņš bija pazudis, Renē Godārs — cilvēks ar zinātnieka prātu, askēta seju un ar bērna dvēseli…

Sāka risināties bēdīgi un briesmīgi notikumi, kuriem laimīga gala es neredzu. To atrisinājums man ir no­slēpums.

Nākamajā dienā, kad mēs ar Frēzeru, visu policiju kājās sacēluši, mēģinājām atrast Godāru, saņēmu īsu

paziņojumu no Rietumvācijas. Ārkārtīgi laipnos vārdos mani aicināja piedalīties nelielā fiziologu kongresā Vu- pertālē. Uzaicinājumu bija parakstījuši Vācijas Federa­tīvās republikas izcilākie fiziologi, bet Frēzers nez kā­pēc ar lielu vērību urbās viņu parakstos, it kā tajos slēptos kaut kas svarīgs. Godāra meklēšana paņēma mums visu laiku, un aicinājumu mēs drīz vien aizmir­sām. Es devBs uz Briseli un mēģināju nokļūt pie iekš­lietu ministra, taču audienci man atteica. Tiesa, man apgalvoja, ka «viss tikšot darīts», ka Godāru meklēšot labākie slepenpolicisti.

Kas tiks darīts? Es mulsu minējumos. Sākumā cītī­gais izmeklētājs — policijas advokāts Frers piepeši kļuva vienaldzīgs.

Viņš bija paguvis noskaidrot, ka Godārs no Dinanas izbraucis ar autobusu, ka Lježā iesēdies tramvajā un ka Lježas policists viņu pazinis pēc ģīmetnes.

Es ļoti noteikti uzstāju, lai meklēšanu pastiprina: Go­dārs, mūs nebrīdinājis, nevarēja taču aizbraukt uz ilgāku laiku bez mantām un naudas. Pazīdams viņa ieradumus, es nepavisam nešaubījos, ka viņš pārbrauks, ja ne šodien, tad rīt.

Izmeklētājs kļuva domīgs, cieši paskatījās manī un, man pie pašas auss noliecies, pačukstēja:

— Jūsu drauga Beļģijā nav …

Tai mirklī plaši atvērās durvis un kāds cienīga iz­skata policijas ierēdnis skaļi pateica:

— Advokāt Frer, jūs aicina pie telefona, ienāciet manā kabinetā .. . Atvainojiet mūs, — viņš sacīja man, — mums ir kāds ļoti svarīgs darbs. Bet kādā lietā jūs esat atnācis?

— Es meklēju savu draugu Renē Godāru.

— Ak to garīdznieku? Jā, jā, kaut ko par viņu esmu dzirdējis. Ļoti, ļoti žēl! .. . Runā, ka viņš atkritis no ticības? Jā, jā, vajadzēs apstaigāt visus zaņķus …

— Man šķiet, Godārs ..,

— … ir kārtīgs cilvēks? — Policists iesmējās. — Ti­ciet man, brīvību sajutušais melnsvārcis meklējams zaņķī, tikai zaņķī! Bet jūs pats, Mehānikusa kungs (ne­biju policistam nosaucis savu vārdu, taču viņš zināja, kas es esmu, un, protams, zināja arī to, kāpēc esmu

atnācis), jūs, šķiet, esat sniedzis lielus pakalpojumus mūsu dzimtenei okupācijas laikā? Tas ir teicami, ļoti teicami…

Bija skaidrs, ka viņš gribēja mani sadusmot, bet es neatvadījies izgāju ārā.

Ko vēl man gribēja sacīt jaunais izmeklētājs? Vai to vien, ka mana drauga Godāra nav Beļģijā? Bet kā­pēc tad Godārs aizbrauca, neatvadījies un nepaņēmis līdzi vajadzīgās mantas? … Nē, te kaut kas nav kār­tībā, un policijas komisārs, protams, laipo …