A.POLEŠČUKS: LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

… Pēc divdesmit minūtēm mūsu pagatavotās bumbas

jau atradās uz laboratorijas galda. Mūsu viesis, galvu kratīdams, jūsmoja par bumbu asprātīgo uzbūvi…

Starp mums atņemtajām mantām bija arī «Almas balss», ar kuras palīdzību tā varēja sarunāties. Tās no­zīme mūkiem nebija saprotama, bet viņus biedēja tas, ka šai alumīnija kastītei bija tiešs sakars ar radioteh­niku.

— Uztvērējs! Raidītājs! Šausmas! … — sauca mūki, cits citam šo aparātu rādīdami.

Viens no tiem jau grasījās aparātu ievilkt savā pla­tajā piedurknē, kad Alma, kas satraukta vēroja savu balsi ejam no rokas rokā, pēkšņi sirdīgi ierūcās. Viens mirklis — un mūkam klātos slikti. Frēzers atkal izglāba stāvokli.

— Mēs uztaisīsim citu! — viņš skaļi noteica, ar žestu nomierinājis Almu un paskatījies tai acīs.

Visi nodomāja, ka runa ir par mums atņemto uztvē­rēju vai raidītāju, un ilgi jutās sašutusi par mūsu «bezkaunību». Tikai Alma vien saprata Frēzera vārdu jēgu.

Nabaga Alma! … Kad mūki bija aizgājuši, paņem­dami līdzi savas trofejas, tā sāka skraidīt pa laborato­riju, rāmi kratīdama nodurto galvu. Šai brīdī tā ļoti at­gādināja satrauktu, domās nogrimušu cilvēku.

.. . Mūsu stāvoklis kļuva daudz nedrošāks. Pie manis un Frēzera tagad pastāvīgi kāds atradās. Visai bieži mēģene no Frēzera rokām vispirms nonāca uzrauga ro­kās, un viņš tikai pēc zināmām pārdomām to pasniedza man. Jādomā, mums pieliktie mūki bija izmācījušies no galvas, kādas «bīstamās vielas» varētu būt pamatmate­riāls sprāgstvielām. Vajadzēja man paņemt rokās kolbu ar toluolu, kad trīs četri acu pāri neatlaizdamies vēroja, ko es daru un kur es likšu iegūto vielu.

Taču barveži juta, ka ierobežot mūsu darbus tikai ar viņiem vajadzīgās gāzes ražošanu ir nerealizējams uz­devums. Viņiem vajadzēja samierināties ar dažām mūsu patstāvības atliekām. Mums turpretim kļuva skaidrs, ka galvenās cerības tomēr jāliek uz mnemonālu. Es pama­zītēm sāku pētīt, kā mnemonālu absorbē * dažādas vie­las. Pēkšņi noskaidrojās, ka parastajās gāzmaskās

lietotās vielas praktiski mnemonālu neabsorbē. Aktīvā ogle gan mnemonālu absorbēja, tomēr nepietiekami, turklāt man nebija iespēju aktivēt to līdz galam, jo trūka krāsns izkarsēšanai bez gaisa pieejas. Silikagels uztvēra gāzes vieglāk, tomēr nepilnīgi. Ko visu mēs ne- izmēģinājām!… Beidzot starp dažu metālu oksīdiem atradās mums vajadzīgie drošie gāzes absorbētāji. Ta­gad varēja padomāt arī par masku.

iii

No savas «balss» šķirtā Alma bija grūtsirdīga. Viņa pat nenāca ar mums kopējās pastaigās. Kā nožēlojām, ka nebijām viņu palaiduši ar runas aparātu brīvībā, kad vēl varējām to izdarīt! Reiz kādā pastaigā Frēzers man parādīja ar samelnējušām lapām aizbērto spraugu, ko bija izkašņājusi Alma.

— Vai nevajadzētu to paplašināt? — es ieteicos.

— Divdesmit minūšu pastaigas laikā? — Frēzers jau­tāja. — Un mūs taču novēro! Naktī jau mūs tik un tā ārā nelaidīs …

— Jā, tālu vis netiksim… Bet ja mēs sūtītu Almu?

— Uz kurieni?

— Ar zīmīti — kā kuģu avārijā cietušie izmet pudeli ar savām koordinātēm.

— Bet pie kā Alma nonāks?

— Ir risks, piekrītu… Bet es paļaujos uz Almu. Tai var ieskaidrot, kāds izskatās policists, un tikai viņam tā ļaus paņemt vēstulīti no kakla siksnas.

Frēzers aizsteidzās uz māju un atnesa vairākas pa­pīra lapas. Es izdzirdu kādu sargu jautājam:

— Kam jums papīrs?

Uz to Frēzers atbildēja:

— Doktoram Mehānikusam iešāvās prātā ģeniāla doma!

— O, ļoti priecājos! Nododiet doktoram manus lai­mes vēlējumus, — ar cieņas pieskaņu balsī noteica sargs.

Jāteic, ka priekšniecība, sargus ar mūsu veicamā darba svarīgumu iebiedējusi, bija modinājusi rupjajos un aprobežotajos mūkos bijīgu attieksmi pret mums. Mēs tiem bijām kaut kas līdzīgs noslēpumainajiem bērnu pasaku burvjiem.

Frēzeram pa priekšu tecēja Alma. Es atsēdos uz celma. No šejienes cauri dzeloņstieplēm varēja redzēt tuvējo ciematu laukus un birzis.

Frēzers uzrakstīja mazu vēstulīti. Tās aptuvens sa­turs bija šāds:

Kungi!

Pie jums griežas Beļģijas pilsoņi Kārlis Mehānikuss un Zaks Frēzers, kurus nelikumīgi un ar viltu aizturē­jusi slepena reliģiska organizācija. Mūsu vienīgā vaina, ka esam atklājuši loti spēcīgu nervu indi, kas rada īs­laicīgu aklumu un izraisa acu priekšā tēlus, kas atbilst katra tēlainajai domāšanai. Mūsu atrasto gāzi izlietoja ārstniecības nolūkos. Mēs uzskatām par savu pienā­kumu sniegt paskaidrojumus par atrastās vielas iedar­bības raksturu, jo mums nav skaidrs, kādi mērķi ir re­liģiskajai organizācijai, kas mūs sagūstījusi. Mums ir aizdomas, ka mūsu pētniecības darbu biedrs Renē Go­dārs, bijušais garīdznieks, kas, tāpat kā mēs, dzīvoja Dinanā pie Māsas, atrodas tais pašās rokās.

Glābiet mūs!

Suns jūs atvedīs uz klosteri, kur tiekam turēti gūstā. Atbildi var atsūtīt ar suni. Kakla siksnu nost neņemt!

Kārlis Mehānikuss, Zaks Frēzers

Zaks uzmeta mūsu cietuma aptuvenu plānu, norādīja laboratorijas galveno korpusu un novērošanas posteņu izvietojumu. Frēzers rādīja Almai, kā iet un kā ģērbies cilvēks, kuram tā nodos vēstuli. Vēstulīti pie kakla sik­snas novietojuši, palaidām Almu ceļā.

•— Kaut nu Alma nonāktu pie policista! — Frēzers noteica. — Vismaz tas ir droši, ka cilvēkam, kuram Alma tuvosies, pie sāniem būs portupēja un pistole. Manuprāt, Alma mani saprata.

Alma bija projām vairākas dienas. Pa šo laiku mēs ar Frēzeru izgriezām no automobiļa kameras gumijas gabaliņus un salīmējām divas maskas, ar ko aizsegt de­gunu un muti. Tas bija grūts darbs, jo mūs kontrolēja vēl stingrāk. Laboratorijā tagad visu laiku sēdēja pieci seši zeļļi sutanās. Almas nozušana radīja mūkos apju­kumu, bet tie centās mums nerādīt, cik ļoti tie uz­traucas.

Trešās dienas vakarā pēc Almas aiziešanas mūs aiz­veda uz dušu.

Mēs izģērbāmies mazā istabiņā ar augstu, šauru lodziņu, kas bija aizkrāsots ar baltu krāsu. Lodziņš bija man neaizmirstamā betonētā pagalma pusē. Frēzers uz­rausās uz palodzes un palūkojās pa nejaušu ieskrāpē- jumu aizkrāsotajā rūtī. Pēc viņa arī es nelaidu garām izdevību apmierināt ziņkāri. Pagalmā stāvēja liela, gaiš­pelēka mašīna, gluži tāda pati, kādā mani atveda no Frankfurtes. Pie tās piegāja šoferis un aizbrauca to uz pagalma otru galu, atbrīvodams vietu divām smagām mašīnām ar mēbelēm. Puiši ātri krāva ārā galdus un krēslus, turpat pagalmā raudami nost saeļļoto papīru no niķelētajām caurulēm.

Vēlreiz redzējām šīs mēbeles, kad tās nesa garām mūsu laboratorijai uz gaiteņa viņu galu, kur bija sa­skatāmas smailas, pēc griezumiem spriežot, ļoti senat­nīgas durvis. Aiz durvīm bija kāda plaša zāle, domā­jams, klostera veclaiku lūgšanas telpa.

— Kaut kas gatavojas! — norūpējies man sacīja Frēzers, kad mums laimējās palikt divatā. — Žēl, ka nav Almas! Kā mums pašreiz tās vajag! Es to aizsūtītu tur, uz to zāli!

— Melnsvārči tā kā tā viņai atņemtu aparātu.

— Arī bez tā mēs visu dabūtu zināt. Es te kaut ko atradu! …

Izrādās, Frēzers, atdarīdams vēl kādu neizkrautu kasti ar maniem Dinanas aparātiem, bija uzgājis savas mazās radiotehnikas darbnīciņas iekārtu. Viņš bija tik priecīgs, ka apmierināts nosēcās. Mūki uzreiz pievērsa viņam uzmanību. Frēzeram vajadzēja vairāk reižu no­šķaudīties, lai novērstu aizdomas. Tikai tāpēc, ka kaste kratīšanas dienā vēl nebija atvērta, tās saturs palika