A.POLEŠČUKS: LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

— Kas tad tas?! — pēkšņi atskanēja jaunā ordeņa vadītāja spalgā balss. (Mēs ar Kārli bijām pieplakuši pie skaļruņa.) — Kam tas suns? … Vai redzat, abat, tas slēpjas aiz jūsu sutanas … Kas to te ielaidis?

— Tas ir doktora Mehānikusa suns …

— Muti! — strupi iesaucās vadītājs, un viņa vārdi izvērtās kliedzienos. — To vajag saķert! Tas ir nepa­rasts suns! … Jā, jā! Sis noziedznieks Godārs pirms nā­ves atzinās, ka ar sātana palīdzību to pārvērtis cil­

vēkā!… Bisi, padodiet man bisi! … A-a-a! Ķeriet to ciet!

Norībēja šāviens, un kļuva dzirdama kāju dipoņa. Acīm redzot, kāds bija uzkāpis uz mikrofona, jo skaļ­runī kaut kas nočirkstēja un viss apklusa …

Es saskatījos ar doktoru Mehānikusu, viņš bija -ne­satricināmas apņēmības pilns.

— Es sāku! — noteica Kārlis un izvilka Almas at­nesto raķešu pistoli. — Sagatavoties!

li

Cik daudz kas var notikt piecās minūtēs! … Man vēl tagad ir grūti visiem notikumiem likt skaidri ataust at­miņā. Es atceros, ka Kārlis ar raķešu pistoli izšāva cel­les logā. Es stāvēju pie durvīm un loga restēs pama­nīju pret debesīm nozibsnam raķetes zilgano spo­žumu . .. Sardze, acīm redzot, bija aizņemta ar Almas gūstīšanu sēžu zālē, jo kameras durvis atvēra mūsu pastāvīgais sargs un noprasīja:

— Vai tas troksnis te pie jums?

Es sargu tūlīt ierāvu kamerā, Kārlis viņu iegrūda gultā, sasēja ar stiepli un muti aizbāza ar lupatu.

Mēs izgājām gaitenī un celli aizbultējām. Zālē ar­vien vēl skanēja troksnis un kliedzieni. Kārlis pieskrēja pie smagajiem dzelzs ratiņiem ar trim gāzes baloniem. Uzlikuši maskas, lai jebkurā mirklī tās varētu izlietot, mēs stūmām ratiņus uz zāles pusi. Kārlis ar rokām at­spiedās pret ratiņiem, kas, riteņiem pa gaiteņa beto- nēto grīdu dobji dunot, attīstīja arvien lielāku ātrumu. Pēdējais grūdiens — un mūsu ceturtdaļtonnu smagais zveltnis ietriecās durvīs ar tādu spēku, ka izsita vienu durvju pusi. Mēs iebraucām zālē.

Zāles vidū mutuļoja īsts ņudzeklis. Ap trīsdesmit mums nepazīstamu vīru, daļa vakartērpos, daļa mūku apģērbos, spirinājās pa grīdu starp apgāztajiem krēs­liem. Tad pēkšņi atskanēja mežonīgs kliedziens:

— Viņš man iekoda! Viņš kož! Palīdziet drīzāk!

Kā atsperes sviesta, kaut kur no šā ņudzekļa vidus

izlēca Alma un pašāvās mums garām uz durvīm. Visi metās tai pakaļ, bet Kārlis skarbi uzkliedza:

— Ne no vietas! — un izšāva gaisā no raķešu pistoles.

Signālraķete sāka svaidīties, šņākdama un zilu dzirk­steļu kūļus šķiezdama. Trīs vai četras reizes tā atlēca no sienām, un visi pārbijušies šāvās no vienas puses uz otru.

— Tad jūs esat tie «krusta karotāji»?! — zobgalīgi viņiem uzsauca Kārlis.

— Mehāniķus!… — iesaucās ordeņa vadītājs un paspēra soli uz mūsu pusi.

— Ne no vietas! — atkal uzsauca Kārlis un pacēla pistoli. — Tad klausieties, jūs, tumsoņi! Jūs gribējāt mums laupīt brīvību, gribējāt izmantot manas zināša­nas zemiskai krāpšanai. Jūs gribējāt ķīmiju padarīt par savu kalponi! Krāpnieki un tumsoņi! Ja jūs zinātu ķī­mijas, manas zinātnes vēsturi, tad jūs saprastu, ka reiz pienāks laiks, kad tie, kuri rada, kļūst spēcīgāki par tiem, kas tikai izmanto, kas tikai patērē… Jā, manu priekšteču ceļš ir bijis līkumains un grūts ceļš — viņi ir maksājuši ar savām dzīvībām par katru zinātnes graudiņu. Viņus nolaupīja, pārdeva, gadiem spīdzināja klosteros, gadu desmitiem vārdzināja bedrēs! Viņus spieda meklēt neesošo, risināt neatrisināmo… Tikai alķīmija bija spējīga eksistēt no cietsirdīgo karaļu un alkatīgās baznīcas nožēlojamām ubagu dāvanām. Bet Lielais Darbs tika paveikts! Sūrā un neatlaidīgā darba dienas pārvērtušās gadsimtos! … Sīkās zināšanu tēr- cītes saplūdušas varenā straumē, un ķīmija, neievērotā un klusā greznās, bet nožēlojamās alķīmijas kalpone, ķīmija ir tapusi par izcilu un gudru zinātni!

Tā tika paveikts Lielais Darbs!

Ne mākslīgā zelta stieņi, bet nenovērtējamie zinā­šanu dārgumi ir Lielā Darba rezultāts! … Ne jūs, ne jūs, kas izlīduši no visbriesmīgākajām cilvēces vēstu­res šķirbām, pavēlēsiet varenajam divdesmitajam gad­simtam! Es zinu, ka privilēģiju un ienākumu, varas un naudas, un sava vēdera dēļ jūs esat gatavi uz visu! Pie manis jūs sarīsieties, svētie tēvi, sarīsieties!!! Bū­siet paēduši visam mūžam! … Sākam, 2ak!

Es ātri uzmetu mutei masku un ar abām rokām pa­griezu krānu. Pret roku nosvilpa «dievišķās gāzes» strūkla. Kādu brītiņu vērojām, kā saļimst šie nelieši.

Mehānikusa pēdējie vārdi bija palikuši tiem prātā, un tie bez apstājas kaut ko košļāja, šmakstināja un košļāja, un gļēvi sabruka uz grīdas.

Mēs atkal stājāmies pie ratiņiem un dzinām tos at­pakaļ pa gaiteni. Ceļā Kārlis atgrieza vēl dažus balo­nus. Uzmanīgi izgājām pagalmā. Ar gāzi, acīm redzot, jau bija pieplūduši visa klostera teritorija. Divi bru­ņoti klostera brāļi, ceļos nometušies, grābstīja viens otra seju un skaļi smējās. Ar smago balonu plecos pa­gājām viņiem garām, bet viņi bija tik «aizņemti», ka mūs nepamanīja. Iešana bija ļoti smaga, jo paštaisīto masku caurumi tīrā gaisa ieelpošanai bija pārāk mazi. Bijām pienākuši pie dzeloņstieplēm. Beidzamajā laikā žogu nez kāpēc laboja vienā labošanā … Ahā, tie ielai­duši stieplē augstsprieguma strāvu! … Kārlis piegāja pavisam klāt pie nāvējošās stieples un nolika sev priekšā šauro un garo balonu. Tad viņš pagrūda balonu uz stiepli un pats atlēca sāņus. Ap balonu sacēlās elek­trisko dzirksteļu spiets: balons, stiepli pārrāvis un iz­slēdzis augstsprieguma strāvu, nokrita zemē.

Eja bija brīva …

Uzmanīgi, balonu no zemes nepacēluši, mēs aizvil­kām to līdz klostera pakalna nogāzei. Ceļu mēs ierau­dzījām tūlīt. Jā, turpat krūmos stāvēja liels automobi­lis … Balonu novēlām lejā, kur nokāpām arī paši. Kār-' lis nosēdās pie stūres, un mašīna aizdrāzās lejup pa līkloču šoseju. Es pametu acis atpakaļ: vienmērīgiem lēcieniem mums pakaļ dzinās Alma. Krustcelēs to iesē­dinājām mašīnā un noņēmām maskas …

iii

Ielejā mūs sagaidīja bieza migla. Kārlis sāka brem­zēt. No miglas cita aiz citas mums pretī gausi soļoja baltas govis. Miers un rāmums dvesa no šī vēlīnā ga­nāmpulka … Bijām braukuši vēl minūtes desmit, kad migla pēkšņi pašķīrās un mēs ieraudzījām lielu grupu

karavīru. Tie stāvēja abās ceļa pusēs. Viens no viņiem panācās uz priekšu, un es viņā pazinu okupācijas kara­spēka karavīru … Ak tad tie bija mūsu draugi — tie, kuri mums palīdzēja atbrīvoties no melnā ordeņa bries­mīgās varas! Ak tad viņiem Alma bija nodevusi mūsu vēstuli! …

Mēs apstājāmies un pavērāmies apkārt. Tuvumā stā­vēja automašīnas, ar kurām, acīm redzot, bija atbrau­kusi visa šī karavīru grupa …

— Mūsu pazīstamais sunītis! — mašīnai tuvodamies, izsaucās viens no tiem. — Mūsu vecā paziņa! …

— Mēs pateicamies jums par palīdzību! — no mašī­nas izkāpdams, sacīja Kārlis.

Virsnieks — šķiet, kapteinis pēc dienesta pakāpes — noliecies pie manis un man no rokām raķešu pistoli paņēmis, pačukstēja:

— Izkāpiet no mašīnas, tajā palikt jūs nedrīkstat! Lai gan… — Viņš paskatījās pulkstenī. — Lai gan laiks vēl nav beidzies… Mums taču vajadzēja sevi nodrošināt… — Pēdējo teikumu viņš izmeta kaut kā sānis, bet es to labi dzirdēju.