A.POLEŠČUKS: LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Kapteinis kaut ko uzsauca, un mūs apstāja virsnieki. Starp viņiem bija arī ģenerālis. Uz viņa kaujas ķive­res spīdēja trīs sudrabainas zvaigznes.

Ģenerālis sniedza Almai gabaliņu cukura, bet tā ne­ņēma — Alma vienmēr bijusi gudriniece, mūsu mīļā Alma! …

— Tad jūs esat Mehānikuss? — ģenerālis noprasīja. — Ticiet man, esmu ļoti priecīgs iepazīties! .. . Un šajā balonā ir jūsu gāze? … Ja tas ir tiesa, ka tā ir īsta nervu gāze, kas rada… nu… nu, kas mums vaja­dzīgs! …

— Aklums, ģenerāl, pārejošs aklums, — kapteinis pateica priekšā.

— Jā, jā, aklums… Ja tā nav sliktāka par vācu indi, ne arī par to, kas mums pazīstama, mēs jūs ap­zeltīsim. Jā, jā! Pēdējā laikā esam vajadzīgi visiem! Pašreiz caurbraucot uzturos te šai… nu, kā to sauc …

— Eiropā, ģenerāl, — kapteinis atkal pateica priekšā.

— Pilnīgi pareizi, Eiropā. Pēdējā laikā tik daudz braucienu! … Un tāda gāze — kungi, ideāla manta

ceļā, ideāla! Ūdeņraža ieroči vienkārši iznīcina visu līdz beidzamam! Bakterioloģiskie — iznīcina cilvēkus, bet saglabā rūpnīcas, ieročus un, nu… kas bija ļoti svarīgi…

— Mēbeles, ģenerāl.

— Pilnīgi pareizi, pateicos… Bet nervu inde ļaus saglabāt arī cilvēkus, jo aklums taču ir pārejošs, vai ne?! Cilvēki tagad ir vērtība, tie var… ko viņi var, ko viņi var? …

— Viņi var strādāt, ģenerāl.

— Tieši tā, strādāt… Kas par niekiem! Viņi var, kungi, pirkt, — un tas ir pats svarīgākais! — pirkt ci­garetes, benzīnu un tos … nu, tos …

— Konservus, ģenerāl.

— Jā, jā! Mehānikusa kungs, jūs esat ģēnijs! Par to nav šaubu! Mēs tūdaļ izmēģināsim jūsu gāzi, protams, ne jau te. Bet ko jūs darāt? Mehānikusa kungs! …

Kārlis uzlika savai sejai masku un pamāja, lai es at­griežu krānu.

Alma saķēra manu plaukstu zobos — tā viņa vien­mēr mums deva ziņu, ka saodusi gāzi.

— Redzēt var brīnišķīgi! … — apliecināja ģenerā­lis. — Es redzu! Vēl vairāk, es nekā neredzu! Kungi, uz manas ķiveres parādās jauna sudrabaina zvaig­zne! … Apsveiciet mani! …

Viņa balss noslāpa motora troksnī, bet, kad attapos, man gar acīm skrēja kāda ciemata žogi un mājiņas. Kārlis sasprindzis vadīja mašīnu.

— To tu, Kārli, izdarīji skaisti! … — es sacīju.

Mehānikuss, kādu brītiņu klusējis, pēkšņi iejautājās:

— Vai tu atceries Sičikovu, to, kurš bija mūsu vie­nībā? Mēs viņu saucām par Zoržu.

— No krievu grupas? Protams, atceros.

— Viņš par tādiem stāvokļiem mēdza sacīt: no vilka bēg, uz lāča krīt…

Agrā rītā mēs apturējām mašīnu. Man no prāta ne­izgāja kapteiņa teiktie dīvainie vārdi: «Izkāpiet no ma­šīnas, tajā palikt jūs nedrīkstat… lai gan laiks vēl nav beidzies …» Ko viņš gribēja teikt? Kā viņi domāja

sevi nodrošināt? Var jau būt, ka viņš baidījās, ka mēs, viņu mašīnu izmantojuši, iegūsim lielāku brīvību, nekā mums bija paredzēta. Ka mēs, izmantojuši laimīgu ga­dījumu, aizmuksim no viņiem.

— Kārli, pieturi mašīnu! — es sacīju. — Mašīnu va­jag pārmeklēt.

Mēs divatā pagāzām mašīnu uz sāniem un rūpīgi to pārlūkojām. Nē, nekā aizdomīga nemanījām …

— Vai tev bail no mīnas? — man noprasīja Mehāni­kuss.

Es pasaucu Almu un pieliku viņai pie auss pulksteni.

— Alma, — es sacīju, — meklē šādu skaņu! Vai dzirdi, tik-tak, tik-tak? … Meklē!

Alma žigli apskrēja apkārt mašīnai un droši sāka na­giem kašāt ādas sēdekli. Mēs to aizvilkām sāņus un nometām mitrajā zālē. Alma piebikstīja man ar purnu un pacēla acis. Es pabāzu roku zem sēdekļa, sataustīju nelielu cilindru un izvilku to ārā. Kārlis to uzmanīgi paņēma savās rokās. Baltā svītriņa uz apmales gandrīz jau sakrita ar tievo smailīti uz vāciņa. Mehānikuss pie­lika cilindru pie auss. Tagad tikšķus skaidri dzirdēju arī es… Kārlis žigli aizgāja līdz birzij un atvēzējies aizsvieda cilindru. Viņam misējās. Cilindrs trāpīja tu­vāko koku un atlēca atpakaļ.

Norībēja sprādziens, — un, kad es pieskrēju, Kārlis jau gulēja nesamaņā …

Tuvākajā ciematā pavecs hirurgs ar interesi pētīja vairākas mazas, tik tikko asiņojošas brūcītes Kārļa krū­tīs un, atmetis ar roku manam juceklīgajam stāstam, lika aiznest slimnieku uz operāciju telpu. Operācija ilga divarpus stundas. Ko visu pārdomāju, sēdēdams pustumšajā pieņemamajā istabā! Operācijas māsa iz­nesa salvetē vēl gluži miklās šķembas, kas bija izņem­tas no Kārļa brūcēm.

Tad pie manis iznāca ārsts, uzbīdīja uz pieres acu caurspīdīgo aizsargu un aizsmēķēja.

— Viņš nomira, — hirurgs teica. — Kā es pūlējos glābt viņa dzīvību!

Hirurgs domīgs cilāja uz galdiņa noliktās šķembas. Tad, salicis divas kopā, viņš cieši paskatījās manī.

— Esmu operējis reiha zaldātus pie Varšavas un Voroņežas, — viņš turpināja, — esmu bijis galvenais hirurgs hospitālī Āfrikā, Bengāzijā. Ak dievs, cik šķembu neesmu pa šo laiku izņēmis! Veselu kalnu, mans draugs, veselu kalnu! Bet tādas šķembas neesmu redzējis. Jūs teicāt, cietušais pastaigas laikā nejauši uzkāpis uz mī­nas? Neticu, neticu vis! Viņš būtu dzīvojis, jā, būtu dzīvojis, bet organisms bija tik novārdzis … Viņam pietrūka spēka cīnīties un palīdzēt man. Cilvēks ar skaidrām avitaminozes pazīmēm dodas pastaigā un uz­kāpj uz mīnas, kas dod šķembas, ko neesmu redzējis! Ko neesmu redzējis?!

Hirurgs piecēlās un, pašķindinājis platajā plaukstā paņemtās šķembas, piegāja pie telefona. Es saņēmu visu savu gribu, visus spēkus un steigšus izgāju no is­tabas.

Kārli Mehānikusu apbedīja nākamajā rītā. Es varēju vērot visu, bet tikai iztālēm, aiz žoga. Aiz šķirsta gāja garīdznieks un man pazīstamais hirurgs. Viņi par kaut ko ilgi sarunājās, nelikdamies ne zinis par blakus stā­vošo Almu. Tad viņi aizgāja, un es pārrāpos pār žogu.

Kāda mīksta un valga zeme zem kājām! … Pavirši noklāta svaigo velēnu kārta klāja Mehānikusu dzim­tas pēdējā ķīmiķa atdusas vietu. Tikai ar pūlēm aiz­dabūju Almu prom no viņa kapa kopas. Alma nolīda uz pakaļējā sēdekļa, un mēs sākām savus klejojumus.

Es traucu pa šosejām un lauku ceļiem, nedomādams ne par satiksmes noteikumiem, ne par ko citu … Tur, kur mani mēģināja aizturēt, es uzmetu mutei masku un atgriezu balonu . ..

Pamazām mana rīcība kļuva mērķtiecīgāka. Es braucu uz austrumiem, visu laiku uz austrumiem!

Ar šāvieniem mani pavadīja pie barjerām, bet es atgriezu balonu un vadīju mašīnu tālāk . ..

Tagad, kad beidzu šīs piezīmes, man ir skaidrs, ka stundu vai divas jau atrodos Padomju zemē. Savas pie­zīmes es pievienošu Mehānikusa dienasgrāmatām un pierakstiem… Es lūgšu patvērumu Padomju Savie­nībā — zemē, no kurienes nākusi manas dzimtenes at­brīvošana no fašistiskās okupācijas un kur mani

neaizsniegs ne katoļu mūku melnā roka, ne trulais un asiņainais militārisms. Mēs vēl cīnīsimies! .,. Mēs cīnī­simies! …»

Ar to beidzās termosā atrastie pieraksti.

Kas bija noticis mašīnā, kāpēc gājis bojā Frēzers?

Kļimenko domā, ka gāzes balons atvēries no mašīnas satricinājuma un gāze Frēzeram laupījusi acu gaismu. Alma sakampusi viņa roku, gribēdama viņu brīdināt, bet bijis jau par vēlu …

Šodien Kļimenko pie manis ir jau no paša rīta. Iz­mantodams Frēzera shēmu, viņš pūlas samontēt «balss» aparātu. Alma tup līdzās un uzmanīgi vēro darbu — viņa saprot, ko dara Kļimenko . ..