A.POLEŠČUKS: LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Skaļrunī ieskanējās abata Hilda aizlūzusī, taču lab­skanīgā balss, bija jūtams, ka tas ir pieredzējis spre- diķotājs.

— Brāļi! — iesāka abats. — Brāļi! Cilvēka grēcīgā būtība padara viņa dvēseli par cīņas lauku ar daudza­jiem kārdinājumiem un paša velna ķēniņu un viņa pa­kalpiņu baru. Briesmīgi vilinājumi neļauj mums, baz­nīcas kalpiem, īstenot mūsu lielo darbu. Lai sasniegtu svēto mērķi, katoļu baznīca kopš senseniem laikiem piekopusi daudzas slepenas izdarības. Savā laikā tika ievērots, ka ticība ļoti pieņemas spēkā, ja ticīgajam šad un tad šķiet, ka viņš redz debesu zīmes, ka viņš redz brīnumu! Bet mūsu laikā, kad virs mums trauc tē­rauda putni, kad daudzi draudzes locekļi savos televi­zoros redz attēlu pārraidi milzīgos attālumos, kad tie bez bailēm runā pa telefonu, sūta telegrammas, — pār­steigt ar brīnumu, izdomāt brīnumu ir ārkārtīgi grūti. Vēl gluži nesen, pagājušajā gadsimtā, varēja debesīs projicēt svētbildes attēlu un ar to parādīt tautai brī­numu, turpretim šobrīd par to pasmīnēs pat pusaudzis. Skatīt «dzīvo dievu», apgūt vīziju noslēpumu ir Romas katoļu baznīcas neatliekams uzdevums. Mūsu vadītāja minētais atklājums tika pārbaudīts manā draudzē… Protams, ne visi ticīgie bija apmierināti ar redzēto, bet pamazām var panākt, ka atgriežas patiesi dedzīgā tiek­sme pēc reliģijas, lai ikviens, kurš apmeklē baznīcu pēc paraduma, pēc tradīcijas, kas jo sevišķi raksturīgi mantīgajām šķirām, pēc katra baznīcas apmeklējuma

tiktu pakļauts spēcīgai un mērķtiecīgai brīnuma iedar­bībai, neparastā iedarbībai, ko diez vai spēs izskaidrot vienkāršie draudzes locekļi! … Bet tie, kuri vēlēsies uzzināt patiesību par dažu dīvainu parādību cēloņiem, nevarēs nodoties nešķīstām pārdomām dievkalpojuma laikā.

Viņa mēneša pēdējā svētdienā es pēc mūsu garīgā vadoņa ierosmes dievkalpojuma laikā izdarīju apbrī­nojamu eksperimentu. No šā vārda nav jābaidās, tāpat kā garīdznieki nebaidās lidot lidmašīnās, iespiest Vati­kāna rakstus modernajās tipogrāfijās, runāt radiostu­diju mikrofonā un piedalīties sporta spēlēs … Saņēmis balonu ar zināmo dievišķīgo gāzi un iepriekš pats pie sevis pārbaudījis, ka tā ir pilnīgi nekaitīga, es kāpu kancelē un uzrunāju draudzi. Mana svētdienas spre­diķa t^ma bija: «Meklējiet, un jūs atradīsiet.»

Sprediķī pastāstīju ticīgajiem par dažām brīnumai­nām parādībām, kuru īstenību nevar apšaubīt. Es uzma­nīgi vēroju savu ganāmpulku. Viss ritēja kā parasti. Oto Meks — vecā Meka dēls, klusītēm laiku pa laikam spaidīja viņam blakus sēdošās aptieķnieka jaunās sie­vas roku. Beidzamajos'solos sačukstējās par pasaulī­gām lietām. Birģermeistars ķerstīja uzbāzīgu mušu … Es tīši pacēlu balsi un sāku runāt par to svētlaimi, ko pārdzīvo taisnīgais, kas izpelnījies godu ieraudzīt dievišķo atklāsmi. Šai brīdī pēc mana mājiena baznīcas kalps atgrieza krānu gāzes balonam, kas bija paslēpts aiz altāra.

«Domājiet par dievu!» es uzrunāju draudzi. «Domā­jiet par dievu, un savā neizsakāmajā žēlastībā viņš no­stāsies jūsu priekšā.» Izbrīna vaidi izlauzās no manu baznīcēnu krūtīm. Viņi redzēja dievu! … Tai brīdī arī manām acīm atklājās dievišķīga aina… Vairākas rei­zes skaļi atkārtoju: «Domājiet par dievu!» Un katru reizi mana auss uztvēra nopūtas un karstas lūgšanas.

Lai mani netiesā, ka savas ausis turēju vaļā, taču visvairāk tika aizlūgts par daždažādām pasaulīgām lie­tām! Es taustīdamies nokāpu lejā pa kāpnēm un no­klausījos …

Birģermeistars lūdza dievu kungu — ko, spriežot pēc viņaf lūgšanas, tas tiešām redzēja savām acīm, — lai

dievs tas kungs viņam dāvājot pilsētas valdes revīzi­jas laimīgu nobeigumu. Map jau sen bija aizdomas, ka mūsu pilsētas kanalizācijas labošana nav tīra lieta, un tagad ar labpatiku klausījos viņa atzīšanos. «Ak tu ne­šķīstenis!» es nodomāju, atcerēdamies šā liekuļa svē­tulīgo ģīmi pēdējā grēksūdzē. Lai kā pūlējos izvilkt pa­tiesību, viņš minēja visvisādus savas beidzamās nedē­ļas grēkus, bet par pašu galveno ne pušplēsta vārda…

Oto Meks, kāda ļoti turīga pilsoņa dēls, karsti lū­dza, lai dievs dodot drīzu nāvi viņa tēvam, kura vese­lība pagaidām nevienam vēl nemodināja bažas …

Viss slepenais kļuva man zināms. Karstās lūgšanas kļuva arvien dedzīgākas, līdz dievišķās gāzes koncen­trācija baznīcas caurvējā sāka mazināties. Cauri mūsu skolotāja Jēzus Kristus tēlam sāka iznirt baznīcas ap­veidi. Es uzkāpu kancelē un reižu reizēm aicināju ticīgos, lai viņi pateicas mūsu kungaifl par brīnumu, ar ko viņš uz mūžu mūžiem aplaimojis mūsu nabaga baz­nīcu.

Draudzes locekļi gāja ārā no baznīcas dīvaini no­mākti, pārsteigti un bezspēcīgi. Vesels pūlis" gaidīja mani pie ieejas biktstelpā. Grēksūdze mani ļoti inte­resēja, un tās rezultāti bija apbrīnojami. Dievu kungu bija redzējuši turpat vai visi baznīcēni, bet redzējuši to atbilstoši savām iekšējām noskaņām, iekšējām prasī­bām un iespējām …

Tuka kungs grēksūdzē man dedzīgi stāstīja, ka mūsu dievs kungs un Gladbahas apgabala prokurors esot līdzīgi viens otram kā divas ūdens piles, ka dievam kungam esot lielas, krāsotas, spurainas ūsas un ka viņa labā roka kasot vienā kasīšanā kreiso roku… Šī atzīšanās man jo saprotamāka tāpēc, ka, būdams viņa krustmātes — dievbijīgas un pļāpīgas sievietes bikts­tēvs, es zināju, ka daža laba automašīnu pārdošanas operācija ne vienmēr bijusi pieņemama no likuma vie­dokļa.

Aptieķnieka sieva dievu kungu bija redzējusi kā jautru večuku, kas ļoti vēlīgi viņu uzklausījis un ie­kniebis tai smakrā. «Gluži kā jūsu priekšgājējs abats Zigbāns, viņš bija tik mīļš, tik mīļš!» Es, protams, neiedrošinājos nabaga sievietei paskaidrot, ka mūsu

dievam kungam nevar būt nekā līdzīga ar manu priekš­gājēju abatu Filipu Zigbānu, kuru atcēla sakarā ai daudzajām sūdzībām par garīdznieka necienīgo laksto- šanos ar draudzes loceklēm.

Daudzi jauni cilvēki vaļsirdīgi atzinās, ka viņi gan mūsu kungu Jēzu Kristu redzējuši, taču vislielāko uz­manību veltījuši daudzajiem eņģelīšiem, kas augumā un sejā apbrīnojami atgādinājuši visvairāk pazīstamās kinoaktrises.

No pirmā acu uzmetiena grēksūdzes rezultāti nebija labvēlīgi, bet, ja kāds no jums, brāļi, būtu varējis neredzams būt klāt mūsu baznīcā un redzējis baznīcēnu degošās acis, tad jūs būtu sapratuši, ka svētās katoļu baznīcas rokās nonācis varens ierocis! …

— Vai bija arī tādi, kas dievu netika redzējuši? — atskanēja jautājums.

— Pavisam nedaudzi… Iespējams, ka te sava no­zīme bija maniem priekšdarbiem. Mana dieva piesauk- šana, nerimtīgā griešanās pie dieva …

— Bet kā lai sasaista dieva ķecerīgo izskatu, kas pa­rādās ticīgā cilvēka garīgajā skatījumā, ar šā dieva patieso izskatu?

— Dievs kungs, — atbildēja abats Hilds, — radījis cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Lai mūsu neticami grūtajos apstākļos mēs palīdzam cilvēkam radīt dievu pēc viņa paša, viņam tuvas un saprotamas līdzības! … Nāks laiks, un draudzes locekļu savstarpējās intīmās pārrunās, kuras nedrīkst un nevajag traucēt, tiks ra­dīts zināms vispārināts izskats. Baznīcas uzdevums — iesakņot ticīgo apziņā visus nepieciešamos priekšnotei­kumus, lai iedomātā dieva tēls būtu cik vien iespējami tuvs mūsu baznīcas garam …