A.POLEŠČUKS: LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

neskarts. Starp citām mantām tur atradās mazs mikro­fons, kā arī vadu un lampu komplekts.

Frēzers samontēja pastiprinātāju turpat vai mūku acu priekšā. Naktī savā kamerā ar degošu sērkociņu viņš metināja vara vadus, tina pretestības. Dienā viņš lodēja īpaši svarīgus mezglus ar garu vara stienīti. Viņš ar šo stienīti vienaldzīgi maisīja kolofonija šķīdumu, it kā manā uzdevumā laiku pa laikam karsēdams stienīti uz gāzes degļa uguns. Veikla kustība, un lodējuma spī­dīgā pilīte nogulās savā vietā. Tas bija visveiklākais triks, ko es jelkad tiku redzējis.

Mēs beidzamajās dienās strādājām sevišķi cītīgi, un pagalmā krājās mnemonāla balonu kalni. Mums mazliet uzticējās, tāpēc tagad varējām ieiet viens otra cellē gandrīz vai katrā laikā.

Alma atgriezās piektajā dienā. Mūki gandrīz vai ap­ošņāja suni, bet Frēzers, Almu pie spraugas sagaidījis, paguva paņemt no kakla siksnas vēstulīti un raķešu pistoli. Vēstulītes saturs mūs pārsteidza, iepriecināja un lika būt modriem.

M. un F. kungi!

Ar melnsvārčiem neķildojamies… Pēc raķetes jūs gaidīs mašīna krustcelēs ziemeļrietumos no klostera.

Jūsu draugi

I

Žaks Frēzers turpina šīs piezīmes. Kārļa Mehānikusa vairs nav. Es zināju, ka savu dienasgrāmatu Kārlis glabā termosā. Mans pienākums ir pabeigt viņa dzīves stāstu …

Todien, kad atgriezās Alma, manā cellē iemeta acis «mans» mūks.

— Ieejiet pie doktora Mehānikusa, — viņš sacīja. — Pēc stundas pa gaiteni vairs nedrīkstēs staigāt. Līdz pašam rītam durvis būs noslēgtas.

Es devos uz blakus celli un šo brīdinājumu darīju zināmu Kārlim.

— Pa gaiteni nedrīkstēs staigāt? Vai viņš tā teica? — Kārlis pārjautāja. — 2ak, viņiem kaut kas ir padomā! Manuprāt, te gaidāms kāds kongress.

— Kongress? Tiešām, kam tik daudz mēbeļu?

— Jā, jā, te sabrauc kaut kādi viesi. Neliešu kon­gress, nekas cits! . ..

— Man viss ir sagatavots, — es sacīju. — Palaidīsim Almu …

Es pieklauvēju pie durvīm un lūdzu atļauju izvest suni pagalmā.

— Tikai ātri! — man atcirta. — Pēc pusstundas dur­vis aizbultēsim, tāda ir pavēle.

Mēs izgājām ārā, un es, pie Almas noliecies, sīki pa­skaidroju, kas tai darāms. Kārlis gaidīja mani pie dur­vīm ar mikrofonu un saritinātu tievu vadu rokā. Es pa­vēru durvis. Alma ieņēma mutē mikrofonu, žigli aiztecēja pa gaiteni un noslēpās tumšajā nišā pie smai­

lajām zāles durvīm. Vads tai nopakaļ ritinājās vaļā, bel gaitenī bija diezgan tumšs, lai neviens to nemanītu.

Pēc dažām minūtēm durvis noslēdza. Sardzei nebija vaļas turēt mūs prātā, un mēs varējām ķerties pie pa­stiprinātāja. Neteikšu, ka tas man izdevās, bet dzirda­mība bija diezgan skaidra. Dzird atveramies durvis, dzird nočīkstam durvis … Es lāgu lāgiem izslēdzu un ieslēdzu pastiprinātāju, jo ļoti bažījos par paštaisītajām baterijām. Ar tām varēja pietikt tikai stundām divām. Pēkšņi skaļrunī kaut kas iešņācās, šķita, ka tas ienests koncertzālē un tūlīt atskanēs mūzika.

Mēs pieplakām pie pastiprinātāja, un Kārlis pa­ziņoja:

— Alma iegājusi zālē!

Skaļrunī varēja dzirdēt bīdām krēslus un daudzus cilvēkus sarunājamies.

Tad austiņās atskanēja kāda balss. Ļoti pazīstama balss…

— Tas ir mūsu viesis, — noteica Kārlis, — kurš pa­vēlēja izdarīt kratīšanu.

Es pamāju ar galvu.

Troksnis drīz norima. Bet tas, ko mēs izdzirdējām, zi­benīgi lika mums aizmirst visu citu.

— Vai abats Hilds ir šeit? — jautāja tā pati balss. — Šeit. Pateicos .. . DAkū kungs? Arī šeit… — Iestā­jās klusums, acīm redzot, šīs sapulces vadītājs sakār­toja domas. — Kungi, man ir grūti iesākt! — beidzot teica tā pati balss. — Esmu satraukts .,.

Zālē bija dzirdama viegla sakustēšanās. Acīm redzot, vārdiņš «satraukts» nekādi nepiederējās mūsu paziņam.

— Jā, kungi, esmu satraukts! — stingri atkārtoja tā pati balss, un troksnis acumirklī mitējās. — Tam, kas mums šodien stāv priekšā, tikpat kā nav nekā līdzīga vēsturē. Jūtos lepns un laimīgs, mani žilbina mūsu nā­kotnes perspektīvas un šī mirkļa svinīgums! Un tai pašā laikā man ir baismi. Jā, man ir baismi par tiem, kuri uzdrošināsies atkrist no mums, man baismi par tiem, kuri kļūs neuzticīgi mums . .. Brāļi, man baismi par viņiem! Atstāti pašu ziņā, bez atbalsta mūsu brālībā, viņi aizies neziņā, kā neziņā aiziet tauriņi ar pirmo saltā vēja pūsmu… Bet nekas nerodas no jauna, viss

tikai atkārtojas, kungi. Vairāk nekā pirms trīssimt ga­diem dižais Ignācijs Lojola * nodibināja jezuītu ordeni. Varenais un plašais ordenis nesa Jēzus vārdu visattālā­kajos pasaules nostūros. Diplomāti un karavadoņi, ga­rīdznieki un rakstnieki, vienkāršie misionāri — tie visi bija uzticīgi un drošsirdīgi, izveicīgi un stingri krusta karotāji! Sešus gadus Lojola gaidīja, līdz jezuītu ordeni atzīs Roma .. . Un Roma atzina jezuītu vareno ordeni, uzticēja tam lielus pienākumus un lika uz to lielas ce­rības .. . Mēs esam pats galvenais katoļu baznīcas priekšpulks. Savu priekšgājēju pieredzes bagātināti, iz­mantodami katru dieva prāta visbrīnišķīgāko atklāsmi, ko bieži vien piedēvē atsevišķiem zinātniekiem — kas būtībā ir tikai akli ieroči tā kunga rokās, mēs izpildī­sim mūsu svētās Romas katoļu baznīcas norādījumus!

Bet, jo dižāks ir mērķis, jo grūtāks ir ceļš uz to. Sīk­sta turēšanās pie maldiem, neizpratne, ka jaunajos ap­stākļos jāizpaužas lielai elastībai, ir sagādājusi bries­mīgu, tomēr labojamu ļaunumu mūsu vienīgi pareiza­jai, vienīgi patiesajai reliģijai…

Kungi, ir atnākuši jauni laiki. Lai gan Romas nemal­dīgā un cildenā politika allaž ir vedusi uz jaunām, ar­vien jaunām uzvarām, tomēr mūsu diženais ceļš .bijis saistīts ar lieliem zaudējumiem. Man jums, kungi un brāļi, jāatgādina laiks, kad pār zemēm, kur pašreiz esam sapulcējušies, reiz plīvoja fašistu partijas karogs. Ak vai! Sis laiks nogrimis pagātnē. Niknais un uzti­cīgais cīnītājs pret starptautisko boļševismu — fīrers dažu labu reizi nesaprata mūsu pūles, un dāsnā roka, ko viņam sniedza svētais krēsls, bieži vien palika gaisā karājamies. Bet kurš cits, ja ne Roma pirmā atzina Ādolfa Hitlera jauno valsti? Jā, jā, kungi un brāļi, šo faktu bieži noklusē, bet taisni Vatikāns 1933. gada 20. jūnijā noslēdza ar nacionālsociālistisko Vāciju tās vēsturē pirmo starptautisko līgumu! Šai faktā es sa­skatu dieva pirksta mājienu. Mūsu grūtajos laikos, kad boļševisms jo vairāk izplatās uz zemes, kāškrusta un Vatikāna cieša savienība ir vajadzīga vairāk nekā jeb­kad agrāk. Šai savienībai jātop par balstu cīņai pret bezdievību un komunismu. Mēs kļūsim par apslēptu kodolu katrai kustībai, kuras karogā stāvēs rakstīts:

«Dievs, privātīpašums, antiboļševisms». Mēs ceram, ka jauns karš pacels no pelniem kāškrusta karogu un at­dos Vatikānam tā varenību un dižumu. Bet pagai­dām … pagaidām mums jāsaista ļaužu sirdis un prāti.

Es beidzu … Pateicos par atzinību, ko ar dieva pie­šķirto varu lasu jūsu sirdīs. Esmu pārliecināts, ka mūsu jaunais ordenis, kas oficiāli guvis nosaukumu «krusta karotāji», veiks tam vēstures uzlikto uzdevumu. Lai­mīgi jau ir mūsu jaunās biedrības pirmie soļi. Kungi, abats Hilds jums pastāstīs par neparasto, dievišķo at­klājumu, kas nonācis mūsu ordeņa rokās, — par atklā­jumu, kurā skaidri redzam mūsu kunga Jēzus Kristus žēlastību! …