A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

mērīgu liesmu. Te bija viss, kas vajadzīgs darbam. Lielā skapī līdzās bija salikti vācu labāko firmu reak­tīvi. Numurētu papīru kaudzītes gan galda atvilktnēs, gan uz palodzes, it visur, kur vien man gribētos uz­mest savas domas …

«Kas gan viņus interesē?» es gudroju. Tagad bija pil­nīgi skaidrs, ka esmu viņiem vajadzīgs kā ķīmiķis. Ci­tādi nevajadzētu iekārtot gluži tādu pašu laboratoriju, kāda bija Dinanā.

Manu vērību saistīja augsta kolba. Taisni tāda stā­vēja manās mājās. Pirms aizbraukšanas tajā biju iegu­vis kaut kādu šķīdumu.. . Jā, jā, es izpildīju kādu Monsas fabrikas lūgumu. Šķiet, es gribēju noskaidrot, vai šķīdumā ir niķelis … Nu, protams, es meklēju ni- ķeli… Es pacēlu kolbu pie acīm un pavisam apmulsu: kolbas dibenā atradās raksturīgās zaļganās nogulsnes. Kolba bija paņemta no mana kabineta!

Ar skatienu ātri sameklēju dimetilglioksimu — tas atradās savā vietā — un izdarīju Čugajeva* reakciju. Pozitīvās reakcijas rožaini sarkanās nogulsnes apstip­rināja, ka tā ir mana kolba, ka tā ir mana laboratorija. Deglis, uz kura es karsēju kolbu, arvien vēl šņāca, tā­pēc nebiju dzirdējis soļus. Es pacēlu galvu — manā priekšā stāvēja Frēzers. Žaks Frēzers samulsis un pār­steigts neizpratnē skatījās manī, bet pie durvīm rātni tupēja Alma un, no vienas kājas uz otru mīņādamās, šad tad klusi iesmilkstējās.

— Kārli, — Frēzers iesāka, — ko tu te dari? Kur ir Godārs?

— Kas tevi te atsauca? Ko tu te meklē?

— Tu apņēmies strādāt citā vietā? Bet kur ir Go­dārs, kas ar viņu noticis?

— Godārs? Kas to lai zina, kur tie viņu noslēpuši! Kā tu te nokļuvi?

— Es saņēmu telegrammu, tavu telegrammu, Kārli, te tā ir… — un viņš man pasniedza lapiņu: «Brauciet nekavējoties, atradu Godāru. Kārlis.»

— Ko lai saka, — es atteicu, — tu esi iemānīts la­matās, tāpat kā es, iespējams, tāpat kā Godārs. Un tas ir viss! ..,

Man uzreiz kļuva vieglāk, man līdzās bija Zaks, es atrados gandrīz vai parastajos apstākļos. Bet joprojām ap mums tinās neziņa. Kam tas viss bija vajadzīgs? Kā­pēc neviens man nekā nesaka? Kur ir Renē?

Vienreiz dienā mums atļāva iziet pagalmā. Bet tas vairs nebija šaurais un neērtais, akai līdzīgais pagal- miņš. Tas bija plašs senlaiku parks gar klostera sienām. Tiesa, žogu visā garumā apsargāja bruņoti vīri, bet augstajā, vistu būrim līdzīgajā tornī stāvēja sargs ar ložmetēju. Mēs bijām pilnīgi atšķirti no visas pa­saules.

Negaidot mums izlīdzēja Alma. Mēs taču, par laimi, Almas pirmapmācību bijām veikuši vācu valodai rad­niecīgajā flāmu valodā. Tagad Alma ļoti ātri apguva pāris simtu vienkāršāko vācu vārdu no tās parastā vārdu krājuma un atnesa mums visas jaunākās ziņas. Gandrīz viss, ko Alma mums ziņoja, tai pašai nebija saprotams. Protams, Alma patieso stāvokli nesaprata un reiz mūs tikko neiegāza . ..

Garlaicības mocītā nometnes sardze varēja stundām ilgi vērot Almas trikus. Sargus pārsteidza tās saprātī­gums. Reiz, kad no dežūras brīvie puiši smieklos locī­jās par katru Almas numuru, viens no tiem pa jokam izmeta:

— Tā jau izturas kā cilvēks! Tik tiešām!

Šāda uzslava Almai bija sevišķi pa prātam, un viņa jautri sāka lēkāt uz pakaļkājām. Kāds no puišiem pie­bilda:

— Tik vien trūkst, ka nerunā …

Alma pieskrēja pie Frēzera, sagrāba viņa kabatu, kurā atradās runas aparāts. Frēzers nobālēja.

— Tā nevajag, Alma, — viņš sacīja. — Tā nedrīkst, nomierinies!

Alma jutās apvainota — viņai tā gribējās parādīt savu prasmi runāt! Tolaik Alma jau mācēja ļoti pre­cīzi atdarināt valodas skaņas un, par ko visvairāk bija

jābrīnās, bez kļūdīšanās pateikt reiz dzirdēto, kaut arī visu nesaprata.

Almai atļāva brīvi iet itin visur. Reiz labu laiku tā netika manīta. Tā pārnāca ļoti satraukta. Tikko Frēzers kādā drošā stūrī bija izņēmis no kabatas aparātu un tā kontaktus pievienojis kakla siksnai, Alma nobēra:

— Alma … žogs … iztaisīja durvis … iet staigāt tālu…

Tiešām, tai bija izdevies zem dzeloņstieplēm iztaisīt spraugu. Frēzers nekavējoties nomaskēja šo vietu ar sausām lapām.

Nākamajā dienā notika pirmā saruna ar tiem, kuri mūs bija sagrābuši savā varā. Plašā kabinetā mani sa­gaidīja pieklājīgs pavecāks vīrs.

Glaudīdams mazu, pieradinātu vāverīti, kas bija ieķē­rusies viņa sutanas piedurknē, viņš klusi un mierīgi man vaicāja:

— Vai tad jums kā trūkst? Jūs dabūjāt savu labora­toriju, atbrauca jūsu palīgs. Esat apgādāts ar visu … Strādājiet!

— Man vajadzīga brīvība!

— Bet mums — jūsu mnemonāls! — atklāti un stin­gri paziņoja garīdznieks. — Apbrīnojams atklājums, — viņš glaimīgi turpināja, — apbrīnojams! Brīnišķīgs, es teiktu pat. .. dievišķīgs! Jūs būsiet bagāts cilvēks, dok­tor Mehāniķus, ļoti bagāts! Bet neviens nedrīkst zināt, pie kā jūs strādājat. Ar gudru ziņu mēs jūsu vārdā pieprasījām un izņēmām no apgrozības visus rakstus, ko pārsteidzīgi bijāt nosūtījis žurnāliem. Mēs lauzām visus jūsu kontraktus… Un nedomājiet sabotēt! Jums jāstrādā, jūs esat dzimis ķīmijai, pētniecības darbam, un jūs strādāsiet, doktor Mehāniķus!

— Bet kur ir Renē Godārs? — es noprasīju.

— Kas? Kā jūs teicāt? … — garīdznieks pārjautāja. — Renē Godārs? Pirmo reizi dzirdu šo vārdu…

Un es devu savu piekrišanu. Kāda laime, ka meln­svārči tehnikas jautājumos allaž ir neprašas! Mnemo­nāla ražošanai es pieprasīju visneiedomājamākos reak­tīvus. Man piegādāja visu un vislabākās kvalitātes. Pēc dažām dienām Frēzers jau varēja samontēt pirmo bumbu.

Acu apmānīšanai es sintezēju nelielu porciju mne­monāla. Doma to izmantot atbrīvošanās nolūkos mums ienāca prātā gandrīz vienlaikus.

— Žak, — es sacīju, — to nolādēto gāzi mēs pa­gatavosim!

Frēzers pamāja ar galvu:

— Katrā ziņā! Un sagatavosim to labi daudz …

Es nekavējoties uzsāku pusrūpnieciskas aparatūras montāžu. Mūki bija sajūsmā… Es nezināju un ne­varēju pat iedomāties, kam viņiem vajadzēja manu gāzi. Bet viņi pildīja gāzi balonos, šim nolūkam zem klajām debesīm uzstādījuši diezgan spēcīgu kompre­soru, ko caurules savienoja ar mūsu laboratoriju.

Drīz mūs apmeklēja kāda ļoti svarīga persona. Tas bija resns vīrs ar gaļīgu degunu, vecmodīgām raga bril­lēm ar bieziem stikliem. Es viņam laikam tīri labi pa­tiku, viņš pat apgāja man apkārt, apmierināts mani noskatīdams un skaļi elsādams. Es ļoti skaudri izjutu sevi kā iegūtu, pareizāk — nozagtu mantu. Kā es sa­pratu, viņš bija visu šo brašo melnsvārču sabiedrības galva.

— Ak tad jūs esat Kārlis Mehānikuss? — viņš jau­tāja. — Jūs esat visķīmiskākais ķīmiķis, ar kādu man gadījies tikties! …

— Pateicos …

Es klusām vēroju viņu.

Istabā ienāca jauns klostera brālis un, zemu pakla­nījies, sacīja:

— Jūs gaida, jūsu… — Klostera brālis, acīm redzot, gribēja «norīt» vai nu kādu titulu, vai uzrunu, kas mums atklātu šīs svarīgās personas stāvokli garīdz­nieku hierarhijā, bet tuklais kungs tā paskatījās uz jau­nekli, ka tam kājas saļodzījās.

— Strādājiet, strādājiet, Kārli Mehānikusa kungs… Es jūs netraucēšu, — mums sacīja viesis vai drīzāk mūsu pavēlnieks. — Un tas ir jūsu palīgs? Frēzera kungs? — Garīdznieks, ar Frēzeru saskatījies, pēkšņi iesaucās: — Izdarīt kratīšanu! Tūlīt un visrūpīgāko kratīšanu! …