A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Tad viņa nepacietībā ar savas kakla siksnas metāla izcilnīšiem pieskaras aparāta kontaktiem, un istabā at­skan dūkoņa. Skaņa Almai nepatīk, un viņa pamet ar ķepu, it kā jautādama: «Nu, vai drīz?! Vai drīz?»

30. lpp. Hermejs Trlskārtdižais (Trismegistos) — grieķu mitoloģijā ganību un ganāmpulku, ģimnastikas un daiļrunības dievs. Par Trīskārtdižo to sauca tāpēc, ka laika posmā, kad grieķi bija kolonizējuši Ēģipti, to sāka uzskatīt par rakstu, mākslas, zinību, kā arī alķīmijas radītāju. Ar Hermeja vārdu saistījās viduslaikos izpla­tītais alķīmijas kā «Hermeja mākslas» nosaukums; alķīmiķi dēvēja sevi par «Hermeja filozofiem».

33. lpp. Filozofu akmens — fantastiska viela, ar kuru alķīmiķi cerēja necēlos metālus, pirmām kārtām varu un svinu, pār­vērst cēlajos metālos — zeltā un sudrabā. Filozofu akmeni dēvēja arī par «tinktūru», «sarkano akmeni», «dzīvības eliksīru», «filozofu vadītāju» utt.

Interesanti, ka senatnē cilvēki, nemācēdami precīzi nosacīt kausē­jumu fizikālās īpašības (piemēram, īpatsvaru), bieži vien ar zel­taini dzeltenas krāsas kausējumiem atzina par pierādītu metālu pārvēr­šanas iespējamību. Zināmi arī gadījumi, kad karaļi pavēlējuši kalt «zelta» monētas no neīstā, alķīmiskā zelta, izraisot ļoti smagas sekas daudzu zemju saimniecībā.

G ē z i — tā sauca tautas sacelšanās dalībniekus, kas cīnījās uz sauszemes un jūras ar spāniešu algotņiem, kas bija sagrābuši Nīder­landi. Tulkojumā gēzi nozīmē «nabagie».

38. lpp. Seno Brabantes un Namīras zemi… — feo­dāļu zemes viduslaiku Beļģijā.

39. lpp. Karalis, naudas viltotājs… — te Odo Mehā­nikuss, acīm redzot, domā Kurtrē pilsētas tuvumā notikušo kauju, kas pazīstama kā «piešu kauja». 1302. gada 11. jūlijā notika Flan­drijas amatnieku un pilsētnieku divdesmit tūkstošu lielā kājnieku karaspēka kauja ar četrdesmit septiņu tūkstošu lielo bruņinieku jātnieku armiju, Francijas karaļa Filipa IV Skaistā bruņiniekus pil­nīgi sakāva. Odo sauc Filipu IV par naudas viltotāju. Šāds pievārds ir precīzāks, jo Filips IV iedzīvošanās nolūkos bija uzsācis naudas

pārkalšanu. Tauta šo naudu pamatoti atzina par neīstu, par viltotu. Kauja saviļņoja visu Eiropu. Pēc dažiem gadiem (1315. gadā) Fran­cijas karalis Ludviķis X uzsāka lepnu karagājienu, lai pārmācītu «vienkāršo tautu». Bruņinieku ekspedīcija, uzsākusi karagājienu septembrī, iestiga rudens dubjos, līdz Flandrijai nemaz netikusi.

40. lpp. Soļojuši Romas Cēzara leģioni… lai iz­nīcinātu Brabantes un Hennegauas ciltis… — Ro­mas karaspēks niknās kaujās ap 57. gadu p. m. ē. iekaroja teritoriju, kurā vēlāk izveidojās Beļģija. Iekarošanas gaitā tika masveidā iz­nīcināti turienes ķeltu cilmes iedzīvotāji. So cilšu kopējais nosau­kums — beļģi. Rūdījušies biežajās kaujās ar kareivīgajām ģermāņu ciltīm frankiem un frīziem, beļģi nikni pretojās romiešu leģioniem. Par to atriebjoties, romieši apkāva visus šo cilšu vīriešus, kā tas, piemēram, notika ar eburoņu cilti.

47. lpp. Džāfirs ibn Haijans (viduslaiku ķīmijas litera­tūrā pazīstams ar vārdu Hēbers, dzimis ap 721. gadu, miris 815. gadā) — izcils arābu zinātnieks. Viņa paša darbos alķīmija tuvinās praktiskajai ķīmijai. Viņš pirmo reizi aprakstijis daudzas ļoti svarī­gas ķīmiskas operācijas — kā, piemēram, sublimāciju, destilāciju, kristalizāciju u. c. Lai gan Džafirs arī lūkoja iegūt alķīmisko zeltu, taču viņa darbos ir ārkārtīgi vērtīgi padomi audumu krāsošanā un metālu kausēšanā, kā arī daudzu ļoti svarīgu ķīmisko vielu iegūša­nas metodes. Viņam piedēvē daudzus vēlāku laiku nepazīstamu au­toru uzrakstītus darbus.

48. lpp. Hermeja filozofi — sk. piezīmi 30. lappusē.

55. lpp. Panaceja — viens no filozofu akmens nosaukumiem. Līdzās spējām it kā pārvērst necēlos metālus sudrabā un zeltā filo­zofu akmenim piedēvēja arī citas brīnišķīgas īpašības, piemēram, spēju dziedināt visas slimības, atdot jaunību utt.

56. lpp. Ēģiptes «porcelāns» — Tā kļūdaini dēvēja iz­strādājumus no senās Ēģiptes krāsainā fajansa.

61. lpp. Karkasona — viena no pirmajām viduslaiku pilsē­tām Dienvidfrancijā. Tās cietokšņa mūri saglabājušies līdz mūsu dienām.

74. lpp. Avicenna — izcilā tadžiku dabas pētnieka, ārsta, matemātiķa, filozofa un dzejnieka Abu Ali ibn Sina latinizētais vārds (dzimis ap 980. gadu, miris 1037. gadā). Viņš gan neatzina, ka iespējama metālu pārvēršanās, taču viņam piedēvēja daudzus dar­bus alķīmijā.

Avenzoars — viena no alķīmijas autoritātēm.

R a z e s s — slavenā arābu zinātnieka Abu Bekra ibn Muhameda ar-Razi latinizēts vārds. Viņš turpināja Džafira ibn Haijana darbu. Smalks eksperimentētājs, kas sniedzis daudzus praktiski svarīgus pa­domus. Miris 923. gadā.

Mūki minorlti — franciskāņi, katoļu mūku ordeņa locekļi. So ordeni XIII gadsimta sākumā Rietumeiropā nodibinājis Asizes Francisks. Par savu galveno uzdevumu ordenis uzskatīja katoļu baz­nīcas autoritātes nostiprināšanu. Ordenis bija paklausīgs un ļoti elastīgs Vatikāna ierocis, • jo pēc ordeņa statūtiem vienkāršie mūki deva nabadzības solījumu un apmetās uz dzīvi nabadzīgās tautas vidū.

75. lpp. Lesteras grāfs Simons de Monfors, balstī­damies uz neapmierinātajiem baroniem, bruņiniekiem, brīvajiem zem­niekiem un pilsētniekiem, vadīja cīņu pret Anglijas karali Henriju III. Lūisas kaujā 1264. gada 14. maijā Monfors pilnīgi sakāva karaļa karaspēku, saņemdams gūstā karali, viņa brāli un dēlu Eduardu. Mon­fors sasauca Anglijas vēsturē pirmo sapulci, kurā līdz ar baroniem uzaicināja pilsētu un atsevišķu grāfistu pārstāvjus. So notikumu uz­skata par Anglijas parlamenta aizsākumu. Taču Monfora vadītā kustība, viņam pašam to negaidot, sāka vērsties dziļumā. Zemnieki, izmantodami feodāļu savstarpējās ķildas, sāka dedzināt un postit muižas. Baroni, Monfora atbalstītāji, izbijās no vispārējās zemnieku sacelšanās un pārgāja no gūsta izbēgušā karaļa dēla Eduarda pusē. Ivšemas kaujā 1265. gada 4. augustā Monfora karaspēku sakāva un viņu pašu nonāvēja. Tautas sacelšanās piespieda valdošās šķiras «aizmirst» savas nesaskaņas un izlīgt. Daudzus sacelšanās dalībniekus un ievērojamus Monfora piekritējus sodīja ar nāvi.

76. lpp. Akvitānijas karaliste — tā sauca Francijas iaļu, kas laiku pa laikam piederējusi Anglijas karaļiem.

83. lpp. Roberts Grosetests — Oksfordas universitātes profesors (vēlāk — Linkolnas bīskaps). Viens no pirmajiem vidus­laiku zinātnes pārstāvjiem, kas lielu vērību veltīja dabas zinātnēm. Viņš apšaubīja Aristoteļa darbus, tolaiku baznīcas sholastikas pamatu. Savos matemātikas traktātos viņš neaprobežojās ar baznīcas atzīto autoritāšu studēšanu, bet savas tēzes pamatoja ar mēģinājumiem un praksi. Viņš bija izcilā zinātnieka un dabas pētnieka Rodžera Bēkona (1214.—1294.) skolotājs un draugs. Savos darbos Rodžers Bēkons pa­redzējis jau daudz ko tādu, ko vēlāk attīstīja cits angļu zinātnieks — Frensiss Bēkons (1561.—1629.). Kārlis Markss atzina Rodžeru Bekonu par visdrosmīgāko domātāju starp angļu zinātniekiem sholastiem.

85. lpp. Suleimana pantakls — viens no alķīmijas sim­boliem, kas apzīmēja Lielā Darba nobeigumu. Nākamajā lappusē sniegsim vairākus šādus alķīmijas simbolus.

90. lpp. Stefans Emmenss — viltus zinātnieks, kas mēģi­nāja visiem iegalvot, ka viņš tiešām atklājis alķīmijas noslēpumu. Stefans Emmenss patiesi organizēja kaut ko līdzīgu sindikātam. Em­mensa ricibu atmaskoja D. Mendeļejevs savā rakstā «Zelts no sudraba».