A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

— Pievienojiet šo žurnālu Emmensa lietai un parū­pējieties, lai pārtulko šo Mendeļejeva kunga rakstu …

Ierednis paklanījies izgāja pa durvīm, kuras nosedza aizslietnis.

Ar alķīmiju sadurties man vairs neiznāca.

— Tēv, bet kāpēc Emmensam vajadzēja krāpties, viņš taču nespēja taisīt zeltu no sudraba?

— Biržas intereses … — atbildēja tēvs. *— Bizness, spekulācija . . . Emmenss bija marionete zināmās rūdī­tās rokās. Kādiem lielfinansistiem bija svarīgi uz laiku samazināt zelta vērtību, radīt biržā paniku, to izman­tot un par lētu naudu sapirkt zeltu. Tas arī tika sa­sniegts …»

Ar to beidzās termosā atnestās lapas. Viegli iedomā­ties, ar kādu nepacietību es un Kļimenko gaidījām uz Almas izveseļošanos. Drīz tā atlaba, sāka pamazītēm staigāt pa istabu. Beidzot Kļimenko pacietība bija galā, un viņš uzsāka Almas izjautāšanu pēc iepriekš saga­tavotas «nopratināšanas» lapas. Jautājumus uzdeva tā, lai Alma ar galvas mājienu varētu atbildēt vai nu «jā», vai «nē». Taču jau ar pirmo jautājumu Kļimenko pie­dzīvoja neveiksmi. Viņš mēģināja izdibināt, pie kā at­radies termoss. Kādus amatus un nodarbošanās viņš nenosauca! Alma pacietīgi kratīja galvu: «Nē, nē, nē…» Bet, kad Kļimenko pateica Almai, ka termosā atnestās lapiņas nav visas, ka to ir maz, tā it kā uzreiz saprata, ko no tās grib, un aizskrēja uz sētu.

Kļimenko to panāca un pierunāja nogaidīt pāris dienu.

Kādā jaukā rītā mēs par nepatiku Almai apmetām tai ap kaklu normālu kakla siksnu, un Kļimenko, to garā saitē turēdams, devās uz priekšu. Es centos turē­ties līdzi.

Alma izveda mūs ārā no pilsētas. Tikai tad, kad pa­gājām garām stacijas ceļiem, es sapratu, uz kurieni tā mūs ved.

Tālumā parādījās ar dzeloņstieplēm izvīts sīku akā­ciju žogs, bet aiz tā suņu ķērāja baltā mājiņa.

— Tagad ir skaidrs, kāpēc Alma nevarēja uzrādīt tās piekāvēja nodarbošanos, — Kļimenko noteica. — Droši vien te arī dzīvo tas pats suņu ķērājs, no kura jūs to nopirkāt?

Es nepaspēju atbildēt. No mājiņas iznāca garš vī­rietis ar mednieka bisi rokā. Tas bija man pazīstamais suņu ķērājs. Alma pēkšņi rāvās uz priekšu ar tādu spēku, ka Kļimenko bezmaz vai pakrita. Par laimi saiti viņš no rokām neizlaida.

Tas Almu paglāba. Taisni mūsu priekšā no šāviena gaisā pajuka zemes.

— Ne no vietas! — uzsauca suņu ķērājs. — No­šaušu! Ar to suni lai nenāk man klāt!

Kļimenko pievilka sev klāt Almu, atraisīja kakla sik­snu un pavēlēja:

— Skrej uz māju, Alma! Tikai uz māju!

Alma lēnām aizvilkās uz pilsētas pusi. Šad tad suns apstājās un parūca uz suņu ķērāju, bet Kļimenko su­nim uzkliedza:

— Uz mājām, Alma, uz mājām!

Un tā atkal tecēja uz pilsētu. Drīz Alma vairs nebija redzama. Mēs piegājām pie suņu ķērāja. Bisi viņš tu­rēja paceltu.

— Tad jūs man to suni uzrīdījāt? — viņš man jau­tāja. — Es laikam jums neesmu cilvēks? Man tas draņ­ķis visas rokas sakodis. Nav tāda likuma, kas ļautu uz strādnieka cilvēku rīdīt suni!

— Es esmu izmeklētājs! — Kļimenko parādīja savu apliecību. — Iesim iekšā.

Mēs iegājām mājā.

— Lūdzu jūs sīkāk pastāstīt par šo suni, — Kļi­menko sacīja.

— Ko tad es? Es, tā teikt, esmu suņu speciālists, bet lai es, biedri izmeklētāj, kādreiz kādu apvainotu? Lai šis te pilsonis jums, — suņu ķērājs norādīja uz mani, — pasaka! Vai kādreiz kādam viņa suni nebūtu at­devis, it nekad! Es taču arī jūsu suni palaidu …

— Bet vai neatceraties, kur jūs to noķērāt? — Kļi­menko jautāja.

— Kur? … Nē, neatceros vis. Es, biedri izmeklētāj, daždien tos noķeru savus divdesmit. Vai var atcerē­ties! . . . Tas gan droši, ka ieraudzīju to tās dienas rītā, kad šis. biedrs pēc tā ieradās. Suns skrēja pa ielu, kaut ko zobos saņēmis, bet mans vilku suns … man ir tāds

apmācīts suns Marss. Dikti gudrs dzīvnieks, biedri iz­meklētāj, saprātīgs un mierīgs! Noķer kādu klīstošu suni, ņem un piežmiedz pie zemes. Bet es ar rīkiem klāt — caps… un krātiņā iekšā. Mans Marss, ierau­dzījis šo te suni, izlec no ratiem un tam klāt! Tas ar manējo jau sāktu villoties, kad pamanīja mani un deva kājām ziņu, bet tai vietā bija pametis kādu mantiņu. Es sunim pakaļ, Marss aizskrēja priekšā un .,.

— Un ko suns nesa?

— Neko lielu, tādu kā ādas pudeli…

— Vai šo? — Kļimenko atvēra savu koferīti un iz­ņēma termosu.

— Tas pats ir! — suņu ķērājs apliecināja. — Vai redzat, man līdz šim vēl visas rokas sakostas … Reiz es tātad braucu pa Stacijas ielu, un mans Marss pēk­šņi ierūcas. Es skatos, pie slimnīcas stāv šis pats jūsu suns. Jūs, biedri, mani atvainojiet, es kā speciālists varu sacīt, ka suņi mēdz būt ļoti dažādi. Bet šoreiz, līdzko pametu acis uz to, roka necēlās. Suns nenolaiž acu no slimnīcas durvīm. Paskatās uz mani un nekust no vietas. Bet mani taču pazīst visi suņi! Vienīgi kāds pilsētā nejauši iekūlies muļķis pārskrien man pār ceļu. Citādi visi mani pazīst un mūk.. . Vai nu kādu ziņu dod tie suņi, kas no rīta saķerti, vai arī tiem kāds in­stinkts .. . Nu, bet jūsu sunītis pats pie manis bijis. Va­jadzētu mani atcerēties! Paskatījās uz mani un atkal aizgriezās. «Grāb ciet! Grāb ciet, nav ko žēlot!» — tā domāju, bet izdarīt nevaru. Var teikt, pirmoreiz dzīvē palaidu suni. Skatos un domāju — sunim ir kā­das bēdas: par sevi nerūpējas, ja no manis nebēg. To māc kādas svešas bēdas! Un neķēru! … Un tad patei­cības vietā suns pirms dienām desmit ieskrien manā mājā, taisni iekšā istabā! Es tobrīd biju atlaidies pēc­pusdienas atpūtā. Suns ieskrien — un tūlīt klāt pie galda. Sakampj to jūsu pudeli aiz siksniņas! Nu, tad es tam ar kruķi! Iznāca tāda cīņa, ka viss gāja pa gaisu, pāris reižu suns ieķērās man rokā. Es biju satvēris termosu, bet suns to paķer — un no istabas ārā. Man vispirms vajadzēja durvis noslēgt… Un aizskrēja. Vairs to netiku redzējis.

— Pastāstiet sīkāk par termosu.

— Nu, kad tas izjuka, tad tāda maza pudele man ro­kās vien palika. Bet no apvalka tik birst ārā tādi balti papīri. Jūsu sunītis saķer siksniņu — un laižas la­pās …

— Kur ir tie papīri? Tās lapiņas?

— Papīri? … Tie, biedri izmeklētāj, nav mūsu mēlē rakstīti. Nav mūsu mēlē, es tos grozīju gan šā, gan tā. Arī burti nav mūsējie. Jādomā, papīri termosā sabāzti siltuma dēļ…

— Un jūs tās lapiņas aizmetāt?!

— Nu kā tad, aizmetu. «Gadies tu man vēlreiz pa kājām!» es domāju. Kaut mēnesi, tā domāju, bez tra­kumsērgas potēm pastaigāšu, bet nekā …

— Un kur jūs izmētāt? Tās lapiņas?

— Aiz mājas, bedrē …

Nekā, visas lapiņas nebija vis «aiz mājas bedrē», vi­sas vis nebija! Vējš tās bija aizpūtis pa lauku, un mēs ilgi staigājām, tās kopā lasīdami. Jā, uz tām bija pie­rakstu turpinājums. Bet tas, ko mēs jau zinājām un kam, šķiet, nebija nekāda sakara ar notikumu uz ceļa, ieguva negaidītu un apbrīnojamu jēgu.

Turpmāk seko Kārļa Mehānikusa pierakstu turpinā­jums.

I

«1939. gada 1. septembra rītā telegrāfs atnesa ziņu, ka sācies vācu virspavēlniecības galveno spēku iebru­kums Polijā. Satraukums un bailes pārņēma Beļģiju. Karaļa Leopolda pasludinātā «absolūtā neitralitāte» ne­bija drošs vairogs manai tautai. Napoleons bija nosau­cis Beļģiju par Eiropas kaujas lauku, un mēs zinājām, ka pie kartēm novecojušie prūšu ģenerāļi un jaunie Hitlera iznireļi atkal ir gatavi «garāmejot iegriezties» ari pie mums. Hitlera vērmahta seifos glabājās ar la­kas zīmogiem klātas paketes. «Atvērt Iks dienā,» stā­vēja rakstīts uz katras no tām. «Iks diena» bija pienā­kusi …