A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Viņš pacēla kolbu ar Emmensa «zeltu» un parādīja visiem klātesošajiem: nogulsnes bija pazudušas, izšķī­dušas slāpekļskābē.

— Krāpnieks! — skaļi iesaucās kāds alķīmiķis. — Šādu dēļ mūs visus, mūs, godīgos Hermeja filozo­fus un alķīmiķus, tur par krāpniekiem!

Emmenss uzgrieza mums muguru, viņa kustības at­kal kļuva drošas un možas, kaut ko svilpodams, viņš mazgāja rokas pie izlietnes.

— Džentlmeņi, — rokas slaucīdams, viņš mūs uzru­nāja, — viss šodien notikušais nekādā ziņā neapdraud sindikāta dzīvesspēju. Mūsu pusē ir lieliski zinātnieki, visizcilākās autoritātes. Dabiski, ka man — tikai vie­nam no sindikāta locekļiem — nebija pilnvaru atklāt mūsu noslēpumu. Būtu jābrīnās, ja es tiešām pavērtu noslēpumu noslēpuma aizkaru, aizkaru, kuru vēl neviens pirms manis nav varējis pavērt. Jūs, Levola kungs, esat lietpratīgāks, nekā es domāju, bet tas neaizkavēs jūsu Francijas bankas izputēšanu tai dienā, kad «Argentaurum» sindikāta zelts, Stefana Emmensa zelts, lēts un skanīgs, būs vieglāk iegūstams par ielas bruģakmeni! Jūs ticat bezkaunīgajam Rentgenam*, kurš it kā atklājis neredzamos starus, kas spiežoties cauri visam, vai arī tumsonīgajiem Strata, lorda Re- lija murgiem, kurš kopā ar Ramzeju* atklājis kaut kādu argonu parastajā gaisā, bet man jūs…

— Bet jums neticam! — Levols noteica.

— Tā! Tad zināt, ka pats Mendeļejevs … šķiet, viņa autoritāte pēc elementu periodiskās sistēmas atklāša­nas jums būs likums … ka pats Mendeļejevs gaida no metālu savstarpējās pārvēršanās elementu periodiskās sistēmas likumības noslēpuma atrisinājumu!

— Man šķiet, nevar būt jūsu interesēs pieminēt lielā zinātnieka vārdu, — es sacīju. — Dmitrijs Mendeļejevs smej par jūsu mēģinājumu pierādīt, ka iespējams pār­vērst elementus, pārdodot zelta stieņus, kas nezin no kurienes radušies! Skatieties, mister Emmens, ko viņš raksta, paklausieties! — Un es atšķīru žurnālu un, no krievu valodas lēnām tulkodams, izlasīju: «…. Em-

mensa publicētajam ir četrējādas vainas: tas atkārto vecās šaubas, tam piemīt noslēpumainība, tas skaidri atgādina andeli, un tam ir arī trūkumi mēģinājumu ziņā… Skaidrojumi grimst veco murgu jūrā, pierādī­jumi nepārliecina, bet noslēpumainība un andele ir rokām taustāmas . ..»

Iestājās klusums.

— Vai to rakstījis pats Mendeļejevs? — piesardzīgi apjautājās Emmenss.

— Varat pārliecināties. — Es pasniedzu Emmensam žurnālu.

— Ak tas ir krievu valodā! — viņš priecīgs iesau­cās. — To jau neviens neprot!

— Kad Mendeļejevs atklāja elementu periodisko likumu, krievu valoda kļuva ķīmiķu valoda, — es at­teicu.

— Bet es vispār neesmu pārliecināts, ka jūs pats protat krievu valodu! … — Emmenss atcirta. — Tas man atgādina, kungi, pazīstamo viduslaikos izveidoju­šos kārtību,, kad daži alķīmiķi savus paša pētījumus publicēja kā tulkojumus, uzrādīdami neizglītotajam iz­devējam kādu ebreju vai grieķu senlaiku manu­skriptu … Tā ir krāpšana! Ardievu, mani kolēģi, ar­dievu! — aiziedams viņš noteica alķīmiķiem.

Emmenss uzrāva svārkus un ātri izgāja. Pilnīgi ne­gaidot, man un Levolam uzbruka mūsu nabaga alķī­miķi. Visu notikušo viņi pārdzīvoja daudz jūtamāk, nekā bija iedomājies Levols.

— Tātad jūs domājat, ka šis krāpnieks, kas uzdevies par adeptu, apkauno mūsu zinātni?

— Lielais Darbs ir iespējams!

— Ak, zudušie senie manuskripti, ja tie varētu ru­nāt! . . .

— Jā, jā, viss noslēpums ir zudušajos manuskrip­tos.. . Kungi, es ticu, ka Izīdas vēstulē dēlam Ho- ram * . . .

— Pilnīgi pareizi! Arī Planiskampi un Filalets to piemin!

— Cik gadsimtus zobojas par mums! . ..

— Tikai mieru! — klusināja satrauktos alķīmiķus Le­vols. — Mans draugs Justs, kā es šodien sapratu,

alķīmiju pārzina daudz labāk nekā parastie ķīmiķL Viņš jums, kungi, atbildēs. Lai šodien uzvaru svin ķī­mija, bet rīt, ja tāds būs likteņa lēmums, — alķīmija… Nevajag tā uztraukties! .. .

— Ko tas pienapuika saprot! — ieķērcās kāds no al­ķīmiķiem. — Šis putnēns! Ja viņš pats būtu varējis la­sīt…

— Es esmu lasījis Izīdas vēstuli… — es sacīju. Vaļsirdīgi runājot, man bija skumji sagraut šo fanā­tisko veču pēdējās cerības.

— Viņš lasījis Izīdas vēstuli dēlam Horam! — klai­gāja alķīmiķi. — Vai dzirdat, vai dzirdat!

— Jā, Izīdas vēstuli! — es atkārtoju.

Iestājās negaidīts un dziļš klusums.

— Bet šī vēstule glabājās kāda garīdznieka biblio­tēkā, — kāds alķīmiķis klusi piebilda.

— Jā, — es apliecināju, — glabājās Reimsas arhi­bīskapa Mavrikija Leteljē bibliotēkā …

— Kamēr Spānijas karaspēks bibliotēku neizlaupīja un manuskriptu nenozaga …

— Un tomēr es to tiku lasījis, šo manuskriptu, — es uzsvēru.

— Un kas tur stāv rakstīts? Vai tur atklāts Lielā Darba noslēpums?

— Jā un nē!

— Runājiet! Runājiet drīzāk! Tā ir mūsu pēdējā ce­rība!

— Kā lai saka, tur stāstīts, kā pagatavot zeltu ..,

— Zeltu! … — visi sačukstējās.

— Jā, zeltu, bet šis noslēpums der Ēģiptes dievie­tēm, nevis mums, vienkāršajiem mirstīgajiem. Dieviete Izīda stāsta savam dēlam Horam, ka viņa pieprasījusi pirmās debess iemītniekam Amnailam atklāt noslē­pumu, kā pārvērst sudrabu zeltā … Pirms noslēpuma atklāšanas Amnails piespiedis Izīdu zvērēt briesmīgu zvērestu, ka, izņemot karsti mīļoto dēlu, tā noslēpumu nevienam neatklās, un tad viņš Izīdai izpaudis: kā no cilvēka rodas cilvēks, no lauvas — lauva, no suņa — suns, tā no zelta .. .

— Nu!!! — vienā elpas vilcienā nopūtās alķīmiķi.

— … tā no zelta rodas zelts! Tas ir viss dievietes Izīdas noslēpums!

— Neticu! — skaļi noteica kāds alķīmiķis un, rokas uz krūtīm salicis, iznāca priekšā. — Kā tev var būt pazīstami alķīmijas slepenie dokumenti? Kā tev tie zi­nāmi? No kurienes tu nāc? Kas tu tāds esi?

— Es esmu Justs Amedeo Mehānikuss, — mazliet kautrīgi es atbildēju.

— Mehānikuss?! — atskanēja balsis. — Slaveno adeptu pēctecis?

— Tu esi no mūsu cilts! Un tu kļuvi atkritējs?

— Viņš pats pierāda, ka Izīdas vēstule ir viltota! — nočērkstēja kāds alķīmiķis. — Paskatieties uz viņu, uz slaveno alķīmiķu adeptu un Sarkanā akmens īpašnieku pēcteci! Viņš mums stāstīja, ka lauva dzemdējot lauvu, suns — suni, bet viņš pats ir suns, kas izbeidz lauvu cilti! …. Ejam prom!

Alķīmiķi ietīsti jās noskrandušajos apmetņos un ne­kārtīgā bariņā izgāja no laboratorijas.

— Es nezināju, — Levols man sacīja, — ka tev ir sakari ar alķīmiju . . . Bet kas tas par žurnālu, kas tev iedvesa tik daudz spēka?

— Tas? Tas ir «Žurnālu Žurnāls».

— «Žurnālu Žurnāls»? Nejoko! Tāda nav.

— Es nejokoju, tas ir krievu žurnāls. Taisni tā to sauc — «Žurnālu Žurnāls un Enciklopēdiskais Apskats». Tajā es uzgāju rakstu par Emmensu.

— Iedod man to žurnālu! Es tev atkal atdošu…

Levols piegāja pie zaļā aizslietņa un piestūma to pie

sienas. Dziļajā, aiz aizslietņa paslēptajā iedobumā pie maza galdiņa sēdēja rakstvedis ierēdņa mundierī. Kad es piegāju pie tā, ierēdnis mudīgi savāca stenogrāfis- kām zīmēm izraibinātās lapiņas.

— Vai jums izdevās visu pierakstīt? — Levols ap­jautājās stenogrāfistam.

— Jā, visu, — tas atbildēja.