A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

— Bet, tēvs, varbūt mūsu senči tiešām zinājuši al­ķīmijas noslēpumu? — es jautāju.

— Nē, nē, šāda noslēpuma taču vispār nav. Tie ir vai nu tumšo viduslaiku maldi, vai tīša krāpšana. Mūs­dienu zinātne …

— Bet varbūt zinātne maldās? Vai tad viss beidza­mais ir zināms un pasaulē nav noslēpumu?

— «Kā debesīs, tā virs zemes slēpts daudz kas vai­rāk, nekā spēj aptvert, Horācij, jūsu prāts …»

— Un vai Šekspīram nav taisnība?

— Ir… un nav. Zinātnē ir daudz lietu, kuru sa­sniegšanai vajadzējis tik daudz asiņu, tik daudz pūļu, ka šais lietās izkristalizējusies, koncentrējusies un īste­nojusies patiesība. Ir atklājumi, kas veikti uz visiem laikiem, uz mūžu mūžiem. Ja nebūtu šo zinātņu ģēniju atklājumu, Mehānikusi vēl šobaltdien meklētu Sarkano akmeni vai «panaceju», bet tu man palīdzētu darbā pie krāsns, pie muļķa krāsns, vecās, mīļās krāsns, no kuras man rokas allaž bija deguma brūcēs.

— Tēv, vai tu arī meklēji Sarkano akmeni? Tu taču esi inženieris, jaunlaiku zinātnieks, mēs tagad dzīvo­jam divdesmitajā gadsimtā!

— Bet es neesmu dzimis inženieris. Iedomājies, Kārli, arī es reiz biju zēns un tad jauneklis … Redzi, Kārli, tavs vectēvs vēl bija dzimtas nostāstu un leģendu varā, viņš nešķīrās no vecajām grāmatām, dienām un nak­tīm neatstājās no kolbām un retortēm. Viņš ir tas, kas sūtīja mani mācīties jauno ķīmiju. «Ej un mācies, iz­proti ķīmijas metožu varenības cēloni,» viņš mani sku­bināja. «Ķīmija dzimusi viduslaiku alķīmijas dzīlēs un nu pārsteidz cilvēci ar neskaitāmiem spožiem, lielis­kiem un skaidriem atklājumiem. Es ticu, ka, šo jauno zinātni apguvuši, mēs ar tevi veiksim Lielo Darbu — alķīmijas mērķi un uzdevumu.» Un es, manu zēn,

iegāju universitātē, kā ieiet izlūks ienaidnieka pilsētā. Man šķita, ka jauno un svarīgo es dzirdēšu parastajās neizprotamām zīmēm un miglainiem filozofiskiem prā­tojumiem aizplīvurotajās līdzībās un mīklās. Nekad ne­aizmirsīšu savu pirmo izbrīnu par lekcijām. Saprotoši smīnēdams, es pierakstīju lektora vārdus, skicēju in­strumentus un caurām naktīm centos atminēt to noslē­pumaino jēgu. Tēvs mani skubināja. «Vai nu zini?» — tā sākās katra viņa vēstule. «Es zināšu!» atbildēju es. Bet laiks skrēja, noslēpumi vairojās. Stundām nosē­dēju Sorbonas bibliotēkā pie seno autoru manuskrip- . tiem, bet jaunajai ķīmijai jau bija citāds kodējums. Tad es izšķīros. Es ierados universitātes laboratorijā un lūdzu atļauju izdarīt mēģinājumus, par kuriem biju dzirdējis lekcijās.

Kā šodien redzu retorti ar akmeņsāli savā aiz uz­traukuma trīcošajā rokā. Es rūpīgi pārlasīju pierak­stus un varbūt gluži neapzinīgi sāku visu izpildīt tā, kā biju pierakstījis. Iebēru retortē dažus kālija dihro- māta graudiņus un ilgi turēju rokā sērskābes pudelīti. «Pielejot sērskābi,» es lasīju, «rodas brūni, broma tvai­kiem līdzīgi hromilhlorīda tvaiki.. .» Viss, kas saistī­jās ar hloru, kuru mans tēvs uzskatīja par noslēpu­mainā alķīmiskā elementa murija oksīdu, man bija tīts noslēpumainības plīvurā. Bet tad es izlēmu, un, kad no kolbas dibena pacēlās nepatīkami smirdošie brūnie tvaiki, man no rokām izkrita retorte … Tā bija pirmā un pēdējā manis nejauši sasistā retorte. «Tātad neva­jag nekādas atslēgas, tātad ķīmija droši atklāj visai pa­saulei savus noslēpumus! Cik es gan biju dumjš!» Es notvīku, atcerēdamies mīklainos un zobgalīgos aizrā­dījumus, ar kādiem biju atsēdinājis savus biedrus. Es taču neticēju, es nevarēju ticēt, ka ķīmijas zinātne ir neparasti vienkārša un apgūstama. Nu es ar visu sirdi un dvēseli nodevos mācībām. Un es nepazinu nekādu šķēršļu!

Vienkāršība un skaidrība aizstāja bezgalīgo Lielo Darbu ar miglainajiem mērķiem, ko balstīja tikai smalki sadomātie prātojumi, ar kuriem rīkojās «Her­meja filozofi», kā dēvējās alķīmiķi par godu mītis­kajam Hermejam. Tās neapjaušamās tāles, kad vaja­

dzēja sākties metālu transmutācijai, nu pārvērtās teh­niskos uzdevumos, kuru atrisinājumus gaidīja amat­nieki un inženieri, mākslinieki un audēji, krāsotāji un ādmiņi. . . Cik es biju laimīgs, kad daudzkārt pārlieci­nājos par mūsdienu ķīmijas varenību! No tā brīža es, burtiski, neatstāju laboratoriju. Reiz uz Parīzi atbrauca mans tēvs. Es viņam visu izstāstīju, lūdzu piedot manu neticību, manu atkāpšanos no senču novēlējuma. Tā bija smaga saruna, jo pārspriedām veselu mūžu, tēva velti nodzīvoto mūžu. Bet tēvs atrada sevī spēku mani saprast.

«Lai notiek,» viņš sacīja, «es ticu tev… Tu vari būt zinātnieks, tava bērnība pagājusi laboratorijā, pagājusi mēģinājumos, kas tagad tev šķiet smieklīgi. Tik ne­aizmirsti tos, kas ar savu darbu ir cirtuši ceļu jaunām zināšanām … Cik daudz cilvēka spēka tika iztērēts, cik ļaužu aiz zinātnes mīlestības nav izšķieduši savu mantu un iedragājuši veselību! …»

Starp maniem biedriem nebija uzcītīgāka studenta par mani. Kā pēdējais gāju, kā pirmais nācu. Atceros, kā reiz, ielūgts ziemas svētku vakarā, gāju pa auksto bezsniega Parīzi ar ķīmijas grāmatu padusē. Biedri mani sagaidīja ar skaļiem smiekliem, bet viens, jau fa­kultātes kursu beigušais, paķēra no manis grāmatu un izsvieda pa logu.

— Just, — viņš man sacīja, — es tevi mīlu, bet neesi taču dulls lamza. Patiesība atrodama ne tikai retortē, bet arī laba vīna pudelē, ne tikai mācību grā­matās, bet arī labu draugu pulkā! Ja vari, aizmirsti šodien visus atomus, molekulas, reakcijas un citas mūsu galvās dzītās gudrības.

Kad pēc universitātes beigšanas vēl uz vairākiem gadiem paliku sagatavoties profesūrai, notika kaut kas tāds, pēc kura mani pameta katra doma par Lielā Darba iespēju. Man tev jāatzīstas, ka es, gandrīz vai pats par sevi zobodamies, zinātnisko formulu skaidro valodu centos izteikt alķīmijas simbolos vai arī, kas gadījās vēl biežāk, atcerēdamies alķīmiskās darbības atsevišķos posmus, šos simbolus pārcēlu modernās ķī­mijas valodā. Reizēm tas deva apbrīnojamus rezultā­tus. Izrādās, dažas mūsdienu ķīmijas reakcijas jau kopš

senseniem laikiem pazinuši senie alķīmiķi, gan izpraz- dami šīs reakcijas pilnīgi ačgārni, tulkodami savas gal­venās idejas garā, kā pakāpi uz metālu transmutāciju. Bet, kas vienmēr manī modināja goddevību pret alķī­miķu sasniegumiem un pateicības jūtas pret manu tēvu, kurš kopš bērnu dienām mani bija mācījis novērot un mēģināt, — ir daudzo vienkāršo vielu īpašību ļoti smalkie un pareizie novērojumi.

Reiz kādu vakaru es jau taisījos no laboratorijas aiz­iet un mazgāju pēc dienas darba netīros traukus, kad pēkšņi atvērās durvis un ienāca mans draugs, zināmā mērā arī skolotājs, jo viņš vadīja mūsu grupu, kas pē­tīja vairākas sarežģītas ķīmiskas operācijas, saistītas ar dārgmetālu pilnvērtīguma noteikšanu un viltojumu atklāšanu. Tas bija Levols. Tolaik viņš strādāja Nau­das kaltuvē par ķīmijas ekspertu.

— Just Amedeo Mehāniķus, — viņš iesāka, saņē­mis manu vēl mitro roku, — kādas ir jūsu domas par alķīmiķiem?

Es apmulsu. Neviens Parīzē nezināja, ka esmu cēlies no alķīmiķu dzimtas, un nevienam par to nebiju stās­tījis.

— Bet kāpēc to jūs jautājat man? — es noprasīju.

— Nav cita kam jautāt. Jānoķer aiz rokas, jāat­masko kāds šarlatāns, kas uzdodas par jaunu alķīmiķi. Kauns un negods! Divdesmitais gadsimts jau pie dur­vīm, bet mums ceļ galdā viduslaiku tumsonību mūs­dienu ietērpā! Nu, vai esi ar mieru?