A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

Es pasmaidīju, iedomādams, kā būtu veidojies mans liktenis, ja es būtu palicis Dinanā un, līdzīgi saviem vectēviem un vecvectēviem, sviedrēj ies pie vecā ata- nora. Pēkšņi iešāvās prātā, ka pavisam nesen kaut ko biju lasījis par jaunu alķīmijas psihozes uzliesmojumu Eiropā.

— Un kad jūs domājat to izdarīt?

t- Vai esi ar mieru, Just? … Brīnišķīgi! Es tevi gai­

dīšu rītvakar septiņos. Mēs satiksimies manā mājas la­boratorijā Trokadero tuvumā. Tu jau tur esi bijis…

No rīta es aizgāju uz grāmatu veikalu un, ar mokām pūlēdamies atcerēties, kur biju varējis redzēt inte­resanto kritisko rakstu par alķīmiju, pārcilāju pēdējo gadu žurnālu kaudzi, kad negaidot atcerējos: raksts bija šā gada žurnālā krievu valodā. Es šo žurnālu sameklēju un nopirku. Ar grūtībām pārtulkoju rakstu, kas mani pārsteidza ar savu loģiku un iztirzājuma dzi­ļumu.

… Bija kluss un silts vakars. Es noīrēju fiakru. Pie Jēnas tilta norēķinājos ar važoni un kājām devos uz Trokadero. Pretrunīgas domas drūzmējās manā galvā. Nevarēju nejust līdzi godīgiem maldiem, ko pārāk labi pats biju izbaudījis, taču nevarēju arī neredzēt maldu mācību bēdīgo galu. Lai nu bija kā būdams, pie Le- vola es gāju bez lielas sajūsmas. Levols sagaidīja mani ļoti priecīgi. Biju mazliet nosebojies, taču viņa mājas laboratorijā neviena vēl nebija.

— Just, — Levols mani uzrunāja, — mums jāizstrādā rīcības plāns. Tūlīt te ieradīsies mani alķīmiķi, es tos ielūdzu, lai būtu labvēlīga atmosfēra …

— Alķīmiķi? — es brīnījos. — No kurienes tie ra­dušies?

— Ak mīļais Just, tu patiešām esi naivs! Vai tiešām tu domā, ka mūsu zelta gadsimtā — jā, jā, es nepār- teicos, nevis tvaika vai elektrības, bet taisni zelta gad­simtā — var iztikt bez alķīmiķiem? Vai tad tagad ir kaut kas, kas nav pārdodams vai pērkams?! Avīzēm, sirdsapziņai, ministriem, zirgiem un pat mums, zināt­niekiem, — visam ir sava cena zemiskajā vispasaules biržā. Kā te lai nerodas ļautiņi, kas ar savu paplāno prātiņu negribētu mēģināt iespiesties metālu pārvēr­šanās noslēpumos!

— Bet, Levol, kā jūs viņus pazīstat?

— Es dažiem no viņiem simpatizēju… Jā, jā, starp viņiem ir idejai fanātiski nodevušies cilvēki, kas dzīvo askētisku dzīvi. Reizēm viņu ir patiešām žēl, bet pie manis viņi staigā aiz tā vienkāršā iemesla, ka es kā nekā esmu raudzes meistars, Naudas kaltuves eksperts. Viņu pret cēlmetāliem jutīgās nāsis uzmin manī labu

īstā zelta sapratēju. Šodien tu viņus redzēsi… Tikai nebaidies, Just. Es saprotu, ka alķīmiķis, dzīvs tūkstoš astoņsimt deviņdesmit astotā gada alķīmiķis šķiet bais­mīgs izraktenis, līdzīgs Kivjē atrastajiem. Ieskaties vi­ņos dziļāk, un viņi visi tev liksies apsēsti un prātu zau­dējuši nabadziņi… Bet pulksten deviņos te ieradīsies kāds liels putns. Ak nē, es nedomāju, ka tas ir izcils zinātnieks, drīzāk tas ir plaša vēriena starptautisks afē­rists. Viņš izmanto to, ka mūsu politiķi un finansisti var stundām prātot par beidzamajiem notikumiem teāt­ros, par zirgiem un sievietēm, bet viņu konkrētās zi­nāšanas par vielu īpašībām aprobežojas ar spriedelēju­miem, kurš vīns ir saldāks un kurš žokejs ir vieg­lāks … Es nekad nerīkotu šāsdienas sanāksmi, ja tas, Just, runāsim atklāti, neskartu manu dienesta stāvokli. Mantojums man nav gaidāms, un, vietu zaudējot, man vajadzēs … Tu jau saproti? Šis amerikānis …

— Vai tiešām Stefans Emmenss * ir Parīzē?

— Kā tu zini?

— Nerunāsim vairāk! Dodiet roku, Levol! Darīšu visu, kas manos spēkos, lai šis riebeklis iemuktu alā, no kuras izlīdis …

Es palīdzēju Levolam izvilkt telpas vidū smago la­boratorijas galdu, pārbaudīju gāzes degļus, sameklēju vienkāršos ķīmijas piederumus, salīdzinādams tos ar Emmensa parakstīto sarakstu. Mēs ātri pabeidzām priekšdarbus. Es nogāju patālajā kaktā, kur plats za­ļas, necaurspīdīgas drēbes aizslietnis aizsedza Levola dzīvojamās istabas durvis, un apsēdos uz zema dīvā- niņa.

Nosita deviņi, un reizē ar pulksteņa sitieniem istabā ienāca neparastas būtnes. Tie bija pieci vai seši cil­vēki. Es, kas biju pieradis redzēt kārtīgos flāmu alķī­miķus, kuri pa dienu bija aptieķnieki, tirgoņi vai zem­turi un tikai pa naktīm apsēsti meklētāji, patiesi jutos pārsteigts.

— Levol, — es klusi vaicāju mājas saimniekam, — Levol, kāpēc jūs viņus ielūdzāt?

— Citādi nevarēja, Just. Mums Emmenss nekā ne­atklās. Mūsu — zinātnieku skepse un neticība jūtama

desmit kilometru tālumā. Bet šie mani viesi radīs, kā saka, vajadzīgo fonu.

Emmenss kavējās.

Levols apsēdās pie manis:

— Saproti, Just, mans stāvoklis ir ļoti sarežģīts. Ce­turtdien mani izsauca Naudas kaltuves direktors un lika pārbaudīt dažus nelielus zelta stieņus.

«Tie ir iegūti mākslīgi no Meksikas sudraba,» direk­tors paziņoja. «Francijai jābūt mūsdienu zinātnes sa­sniegumu kursā…»

Es pārliecinājos, ka zelts ir īsts, bez īpašiem piemai­sījumiem, bet, spriežot pēc spīduma, tas ir Kalifornijas atradņu zelts.

«Tātad zelts tomēr ir īsts?» direktors atdzīvojās. «Tas mazliet pārsteidz…»

«Bet mūsdienu ķīmija noliedz metālu pārvēršanās iespēju,» es atbildēju direktoram.

«Mūsdienu ķīmija!» direktors ironiski izmeta. «Bet stieņi taču ir īsti! Mani neinteresē teorija, neinteresē ķīmija kā zinātne. Manā priekšā ir īsta zelta stieņi. Jūs pats to apgalvojat. Tāpēc jums vajadzēs paintere­sēties par to izcelšanos, pareizāk sakot — par to ražo­šanu. Un, ja noskaidrosies, ka amerikāņi šai ziņā ap- steiguši Vecās Pasaules zinātni, mūsu ķīmijai vajadzēs pastrādāt.»

Es direktoram stingri pateicu, ka viss šis gadījums ir tīrā krāpšana. Kāds veikls blēdis grib izpumpēt naudu, paķert muļķus ar apzeltītu makšķeri.

«Nu vai zināt, nav vērts strīdēties,» ar redzamu ne­patiku noteica direktors. «Kā patiesības pazīme man ir biržas stāvoklis. Un zelta kurss tūlīt pēc pirmajām ziņām no Amerikas par sindikāta «Argentaurum» or­ganizēšanu pārdzīvoja zināmas svārstības. Tāpēc man gribas ticēt. . . Bet, ja tā, tad jūsu pienākums ir ap­svērt un padomāt…»

— Ko man bija darīt, Just? — Levols nobeidza savu stāstu. — Gribēju jau direktora kungam aizrādīt, ka biržu nevar uzskatīt par jutīgu instrumentu patiesības izzināšanā, ka šis amerikāņu misters Emmenss pēc vi­sām ziņām atgādinot vulgāru afēristu. Tad tev vaja­dzēja redzēt, kā noskaitās mans šefs.

«Ko?!» viņš iekliedzās. «Vai jūs arī zināt, cienīja­mais kungs, ka ministriem Stefans Emmenss ir ārpus katrām aizdomām, bet jūs atļaujaties! …»

Jā, starp citu, kāpēc kavējas šis «ģēnijs» Em­menss? …

Tai mirklī istabā lēnām ienāca pamaza auguma vīrs. Viņa garie, taisnie mati bija atglausti atpakaļ, lielās raga brilles ļoti izcēlās neizteiksmīgajā sejā. Šaurā, retā kazbārdiņa izaicinoši raustījās. Domās es tam no­cirpu garos matus, bārdu, nocēlu brilles … Krāpnieka nožēlojama seja ar šķielējošām acīm, neizteiksmīgu un tukšu skatienu. Taču ģērbies viņš bija kā džentlmenis, tikai no vestes kabatas kā mirdzoša grīste nokarājās gauži resna zelta ķēde.

Viņš kundziski sasveicinājās ar Levolu.

— Mans draugs Justs, — Levols mani iepazīstināja.

Man aizmugurē, kur atradās zaļais aizslietnis, kaut

kas iečaukstējās, bet Levols tūdaļ aizrāva mani pie galda.

— Justs ir diezgan labs ķīmiķis, ^un viņš jums asis­tēs, — Levols paziņoja Emmensam.