A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

— Jūsu dzīvība, saimniek, bija tā vērta!

— Ak nē, dažas monētas vēl te palikušas. Ņem tās, Odo! Ņem ar visu somu… Naudas man nevajag. Es aizjāšu līdz Monpeljē, tur gada tirgus vēl nav beidzies, un pārdošu šo rudo skaistuli. Tas ir vērts ne vienu simtu dukātu vien.

— Bet, saimniek, somā ir ari pergaments. — Un es izcēlu to pašu arābu dokumentu, kuru saimnieks bija rādījis hercogam. — Tajā ir aprakstīts uzufurs.

— Uzufurs? Es tos ķeburus izlasīt nevaru… Ņem to, tas taču ir tavs. Varbūt tajā ir alķīmijas Sarkanā ak­mens noslēpums… Bet, Odo, ja tu patiesi gribi kļūt alķīmiķis un visu mūžu elpot neredzamos, bet indīgos sakarsētā sudraba vai verdošā dzīvsudraba iztvaikoju- mus, tad es tev došu līdzi vēstuli kādam savam senam paziņam . .. Kādreiz mācījos. Anglijā, Oksfordā. Man pareģoja spožu nākotni, bet,\kā redzi, esmu izraudzī­jies citus ceļus. .. Mani ļoti mīlēja kāds profesors. Ta­gad viņš no katedras ir aizgājis un ir Linkolnas bīskapa

augstajā amatā. Es uzrakstīšu bīskapam dažus vārdus, un viņš tev palīdzēs. Bet es tevi, Odo, lūdzu, nestāsti viņam par mani. Viņš droši vien jutīsies sarūgtināts.

Nākamajā krodziņā lauka ceļa malā mans saimnieks uzrakstīja īsu vēstulīti arābu pergamenta otrā pusē. Mēs izšķīrāmies. Vingros, nenogurdināmos rikšos pa gaišo ceļu tecēja rudais ērzelis. Ceļa līkumā saimnieks pagriezās, pamāja man ar roku un nozuda uz visiem laikiem.

I

Divus gadus garš bija mans ceļš uz Angliju, uz Lin- kolnas grāfisti. Tas bija grūts ceļš. Bieži vajadzēja aiz­mirst savu mērķi un rūpēties par dzīvības saglabāšanu, gādāt par to, lai dzīvības nīcīgais pavediens nepār­trūktu aiz aukstuma un bada …

Par ko man vajadzēja būt, kamēr satikos ar veco žonglieri un jokdari! Viņš man iemācīja savu sarežģīto un ļaudīm patīkamo mākslu. Tirgus laukumos es dzie­dāju dziesmas par lielajām kaujām un spēcīgajiem va­roņiem, kas pieveikuši milžus un burvjus, metu gaisā un ķēru rokā spožos nažus un vairākas vara bumbas, bet vecais vīrs savāca naudu. Manas mākslas slava steidza ātrāk par mūsu mantu vezumā iejūgto nabaga zirdziņu. Reizēm mūs aicināja pat pilīs, kur mēs uzjaut­rinājām bagātos un dižciltīgos vasaļus.

— Uz dienvidiem! — sacīja mans biedrs. — Uz dien­vidiem, kur šalko jūra, kur nav jāstaigā smagās un siltās drēbēs!

— Uz ziemeļiem! — atsaucos es. — Tikai uz zieme­ļiem! Man jānokļūst Linkolnas grāfistē …

Par lielu naudu laivinieks mūs pārcēla no Buloņas uz Anglijas karalistes krīta krastiem. Te žonglierus cie­nīja vēl vairāk nekā Burgundijchrai Šampaņā. Mans draugs, vecais jokdaris, pa ceļam saaukstējās. Tāpēc atstāju viņu pie kāda zemnieka, atdevis vecajam vīram visu naudu, cik vien man tās bija, bet pats soļoju tikai tālāk un tālāk uz ziemeļiem. Starojošajā maijā es jau gāju pa Linkolnas grāfistes ziedošajām pļavām. Mani gaidīja briesmīga vilšanās: Linkolnas bīskapa kalpi

man paziņoja, ka bīskaps, pie kura es devos, esot sen jau miris.

— Ej uz Oksfordu, — viņi man ieteica. — Tur dzīvo kāds brīnum gudrs mūks, mūsu nelaiķa bīskapa liels draugs.

Nekādu lielu cerību man nebija, bet es tomēr gāju, lai vismaz redzētu šo mūku, kurš dabūjis iesauku Mīrābilis — Apbrīnojamais un par kura gudrību man jau sen bija nācies dzirdēt. Vai viņš mani pieņems?… Mani pārņēma dziļa vienaldzība pret manu žongliera un jokdara diendienas darbu. Bet, kad sanāca ļaudis un uzmundrināja mani ar klaigām un skopām dāvanām, ko sameta manā cepurē, es atdzīvojos un strādāju ar sa­jūsmu. Tomēr vakarā, iedomājot, kā rūc uguns atanorā, kā, ar dzīvsudrabu savienodamies, kūst zelts, kā ož de­gošais sērs, mani atkal māca grūtsirdība. Vai tiešām nevarēšu nodoties dažādu metālu brīnišķīgo īpašību un noslēpumaino pārvērtību pētīšanai, vai tiešām savu dzīvi nevarēšu veltīt alķīmijai, kas ir daudz brīnišķī­gāka un dziļāka zinātne nekā sholastika un astroloģija!

Oksfordā nokļuvu daudz vieglāk, nekā biju domājis. Pa visiem ceļiem gan kājām, gan jāšus snāja karavīri. Jo tuvāk nāca Oksforda, jo vairāk to bija. Man labprāt ļāva iesēsties ar vīna mucām un smagiem kauju vai­rogiem piekrautajos ratos. Līdzās, ne ar ko neapkrāvu- šies, jāja bruņinieki un baroni. Tas bija ērmots svēt­ceļojums.

Karstā jūnija pēcpusdienā biju izslējies stāvus ratos un, atzinības kliedzieniem skanot, metu gaisā un atkal ķēru rokā četrus asus nažus un vairākas bumbas. Tā­lumā parādījās pilsētas mūri.

Es tos pamanīju pirmais un iesaucos:

— Pilsēta!

Kāds cienīgs barons ierāpās ratos, izmeta mani no tiem un sāka vērīgi aplūkot Oksfordas jumtus un mājas.

Pilsēta bija pilna ar jātniekiem, bruņiniekiem un kal­piem. Milzīgas svītas pavadībā parādījās karalis. Tas bija Henrijs III. Viņa pavadoņi baroni drīzāk izskatījās kā gūstekņa vedēji, nevis sava karaļa pavalstnieki.

Nākamajā dienā es ierados Oksfordas universitātes

lielajā ēkā. Pa krēslainu gaiteni mani aizveda līdz šau­rām durvīm. Es gaidīju ilgi. Cauri durvīm spiedās man tik pazīstamā degošā sēra smaka, bija dzirdama vien­mērīgā šņirkstoņa, kas rodas, grūžot miezerī pulveri. Dzirdēju arī stiklu plīstam. Beidzot durvis atvērās. Is­tabā bija daudz gaismas, un es negribot piemiedzu acis. Garš, smagnējs mūks rupjā franciskāņu sutanā kailām kājām stāvēja manā priekšā. Viņa tonzūra pakausī ilgi nebija skūta, un kuplie, cirtainie mati sedza pieri. Mūks cieši raudzījās gaiteņa tumsā.

— Kas mani gaida? — viņš jautāja.

— Odo, jauneklis no Flandrijas, — es sacīju, paspē­ris soli uz durvju pusi. — Es ilgi meklēju Linkolnas bīskapu, bet viņš ir miris. Tāpēc atnācu pie jums.

— Mana neaizmirstamā skolotāja vārds man ir svēts, — teica mūks.

Tad es sapratu, ka tas ir tas pats maģistrs, par kuru man bija stāstījuši bīskapa kalpi.

Viņš mani ielaida savā darbnīcā. Vai šī lieliskā, ar apbrīnojamiem, man nepazīstamiem traukiem pilnā is­taba, īsta alķīmiķa laboratorija, kurā pie lieliem gal­diem strādāja mācekļi un palīgi, varēja līdzināties tai niecīgajai klētiņai, kādā strādāja mans krietnais un nelaimīgais saimnieks Kompjenas Gotfrīds! Vai šo is­tabu maz varēja salīdzināt ar mesera Transjordānijas Dāniēla šķirstiņu, kurā bija tikai pāris desmit dažādu vielu! Un tomēr viņam netrūka bezkaunības saukt to par savu laboratoriju.

Mani sagrāba biklums.

Es pasniedzu maģistram pergamentu, uz kura mesers Dāniēls bija uzrakstījis vēstuli Linkolnas bīskapam, un pakāpos sāņus, vērodams mācekļu straujās kustības. Divi no tiem pūlējās iekurt lielo krāsni. Viņu rīkošanās nebija veikla, un es, izmantodams mirkli, ka lielais zi­nātnieks nogrimis vēstules lasīšanā, nedroši piedāvājos palīdzēt.

— Apbrīnojami! — maģistrs iesaucās. — Tas ir īsts dokuments! . . . Mani bērni, — viņš uzrunāja mācekļus, — šis jauneklis man atnesis apbrīnojamu pergamentu! Gadu simtiem šis dokuments klīdis, līdz nonācis manās rokās! Un es saskatu likteņa pirkstu, ka jauneklis gājis

pie mana drauga un skolotāja Roberta Grosetesta, bet nonācis pie manis. Tas ir mans brīnišķīgais skolotājs, kas sūta man sveicienus no sava dzestrā kapa … Pui­sēn, mēs tev viņa vietā atlīdzināsim …

— Naudas man nevajag, — es atteicu. — Mans saimnieks, mesers Transjordānijas Dāniēls, šīs lapas otrajā pusē uzrakstījis vēstuli.