A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

vārdam arābi pēc savas valodas paražām pievienojuši priedēkli «al», tā darinādami vārdu «alķīmija». Cik šī zinātne ir diža, vari spriest kaut pēc tā, ka paši ēģip­tieši savu valsti saukuši par «Khemi» .. . Ak ziedošais spīdekli, ko salīdzināt drīkstu tikai ar mirdzošo sauli, atļauj tev parādīt mūsu mākslu un, ja pamanīsi krāp­šanu, lai mana necienīgā galva ripo no pleciem!

— Man patīk tavs piedāvājums … — hercogs do­mīgi noteica.

— Tas būtu īsti laikā! — iesmējās bruņinieks ar sar­kano apmetni un sarkano vadmalas cepuri, kurš sejā bija neparasti līdzīgs hercogam, bet ar gauži izstieptu apakšlūpu un nesukātiem matiem. — Vajag uzklausīt šos divus alķīmiķus un, ja viņiem taisnība, naudu ne­žēlot. Zelts pašreiz taču ir viss! … Vislepnākie zemes īpašnieki spiesti pārdot vai atdot par parādiem savas zemes pilsētniekiem. Florencei jau pieder ne tikai jū­dze ap pilsētas mūriem, bet tā pilsētas īpašumus vēl paplašina,- uzpirkdama zemes no tiem tukšpauru bru­ņiniekiem — piļu īpašniekiem, kuri labāk nododas liel­ceļa laupīšanām nekā jūsu pilsgalma izsmalcinātajiem priekiem. Zelts! Ja būs zelts, mēs pakļausim Florenci, padzīsim varu sagrābušos rebiniekus un naudas mijē­jus. Zelts — un pats pāvests tevi padarīs par Toskaņas lielhercogu!… — Bruņinieks iesmējās, lielos, dzeltenos zobus atiezis. (Es nobrīnījos par viņa gudro valodu un briesmīgo izskatu.) — Bet, ja Transjordānijas Dāniēls ir krāpnieks, tad vienmēr varam ar viņu rīkoties tā, kā viņš to pelnījis . . .

— Atstājiet mūs vienus! — hercogs norādīja savai svītai.

Visi izgāja ārā. Bez hercoga istabā palika tikai bru­ņinieks ar sarkano cepuri. Acīm redzot, tas bija her­coga brālis.

— Nu, — hercogs uzrunāja manu saimnieku, — saki visu, nekā neslēpdams!

— Ak 1 spožā gadsimta slava un gods! — mans saim­nieks iesāka. — Esmu alķīmiķis, filozofs un ārsts. Dau­dzajos klejojumos manā ziņā nonācis apbrīnojams paša Hēbera rokraksts … Karavīrs, kas man šo dokumentu pārdeva, to pārvedis no Spānijas. Viņš man stāstīja, ka

pagāns, kuram viņš šo rokrakstu atņēmis, kritis viņam pie kājām, piedāvādams savu dzīvību tā vietā… Maurs visu laiku atkārtojis: «Džafir, Džafir!» — kas, kā mums, zinātņu vīriem, zināms, ir slavenā Hēbera musulmaniskais vārds. Vareno Ēģiptes magu un alķī­miķu pēcnieks Hēb§/s aprakstījis daudzus tagad tikpat kā pilnīgi zudušus noslēpumus … Odo, padod šķirstiņu!

Es piegāju pie sava saimnieka un atvēru šķirstiņu. Mesers Dāniēls pasniedza hercogam to pašu arābu zīmēm aprakstīto pergamenta gabalu, kas jau tik daudz nelaimju bija sagādājis manam pirmajam saimniekam, varonīgajam Kompjenas Gotfrīdam. Jau Buržē mesers Dāniēls man to atņēma, un tagad es vērīgi ielūkojos vīstoklī. Pergamenta otrās puses briesmīgais uzraksts, kur vikonts Adalberons nopulgoja savu upuri, bija no­dzēsts.

Mesers Dāniēls cieši raudzījās hercoga un viņa brāļa sejā. Tie ar interesi aplūkoja dokumentu, to ačgārni turēdami.

— Tā ir tikai daļa no dārgā dokumenta, tā otra puse … — aizrādīja mesers Dāniēls. — Tajā stāstīts par zelta pagatavošanu no mums visiem pazīstamas vielas. Pagatavošana ir tik vienkārša, ka es atklāšu lielā Hēbera noslēpumu, līdzko jūsu gaišībai labpatiks uzmūrēt savā mājā krāsni, kas pietiekama, lai kausētu zeltu, padarot to uz laiku kustīgu kā dzīvsudrabu, un jūs, jūsu gaišība, būsiet pārsteigts, cik noslēpums ir vienkāršs.

— Bet cik maksā jūsu noslēpums? — noprasīja her­cogs.

— Divus tūkstošus dukātu! — stingri noteica mesers Dāniēls no Transjordānijas.

— Un es varēšu zeltu taisīt patstāvīgi?

— Jā, Lielo Darbu jūs varēsiet veikt pats.

— Pēc jūsu materiāliem? Esmu dzirdējis, ka alķīmiķi visvairāk baidoties atklāt izejvielu noslēpumu?

— Es jau minēju jūsu žēlastībai, ka materiāls, no kā jūs pats pagatavosiet zeltu, ir zināms visiem. Par lētu maksu to varēs iegādāties visur. Jūsu gaišība, jūs da­būsiet zināt visu! Lieciet sagatavot krāsni, kuras kar­stumam jābūt pietiekamam zelta izkausēšanai…

Mēs jau taisījāmies aiziet, kad pēkšņi hercogs, kaut ko saspringti pārdomādams, lika mums uzkavēties.

— Meser Dāniēl, — viņš uzsāka, pārdomās nogrimis, — meser Dāniēl, jūs pārzināt noslēpumaino alķīmiju, jūs varat iegūt zeltu jebkurā daudzumā. . . Kam tad jums vajadzīga nauda? Ja pats nevarat šo zeltu izlie­tot, vai tad tas ir zelts?

— Es varu iegūt zeltu jebkurā daudzumā! — mans saimnieks atbildēja. — Ja Ligūrijas jūra, kas viļņo un mirguļo pie Dženovas akmeņiem, būtu no dzīvsud­raba … es visu jūru pārvērstu zeltā . ..

— Bet kāpēc jums nesākt kaut vai ar mūsu Arno upi?

— Pirms trīsdesmit gadiem es to būtu darījis, bet ne tagad …

— Kāpēc ne tagad? … — hercogs jutās ārkārtīgi ieinteresēts.

— Šodien zelts — tā ir vara! .. . Zelts nolaupa īsta­jam īpašniekam viņa tēvu zemi, zelts pulcē zem blēžu karogiem milzīgus algotņu karapūļus, pulcē normaņus un frankus, saracēņus un lombardiešus, zelts pārvērš neizglītotus mūkus svētos bīskapos, saules gaismu — tumsā. Ja es būtu nolēmis iegūt alķīmisku zeltu Flo- rencē, tad es šeit jau būtu bijis lielhercogs, jūsu gai­šība, lai gan neesmu tā cienīgs un esmu tikai niecība pret visgaišo hercogu, jūsu žēlastību.

— Jums nepatīk būt hercogam? — senjors zobgalīgi apjautājās.

— Neesmu cienīgs! … — galvu zemu noliecis, klusi atbildēja mesers Dāniēls.

iii

Nākamajā rītā viss bija sagatavots. Mūs gaidīja. Her­cogs nepacietīgiem soļiem staigāja kurošās krāsns priekšā. Uz savrupa galdiņa atradās mazs maisiņš ar zeltu.

— Jūsu žēlastība, — iesāka mesers Dāniēls, — viss noslēpums ir slavenajās uzufura zālēs. Nezināmais al­ķīmiķis, kas to pagatavoja lielos daudzumos, rīkojās pēc arābu dokumenta pirmās daļas, ko vakar jums parādīju. Uzufurs, kā jūs to neapšaubāmi jau daudzkārt

būsiet dzirdējis, ir plaši pazīstams un izglābis dzīvību daudziem cienījamiem un slaveniem kristīgās pasaules pilsoņiem. (Hercogs atzinīgi pamāja ar galvu.) Doku­menta otrajā daļā pastāstīts, ka, uzufuru stipri sildot, no tā rodas krietns daudzums zelta. Tas ir viss noslē­pums …

— Tik vienkārši?! — iesaucās hercogs un pieskandi­nāja pa bronzas šķīvi, kas karājās pie sienas. (Istabā iesteidzās kalpi.) — Apstaigājiet visus pilsētas aptieķ- niekus un nopērciet no tiem trīsdesmit uzufura pul­verus.

Hercogs apsēdās aujfstā atzveltenī un nenolaida acu no mums. Pēc kāda laika sāka atgriezties kalpi. Tiem rokās bija man tik pazīstamās paciņas.

Hercogs pats to saturu sabēra tīģelī. Reibinoša smaka piepildīja istabu…

Pēc kāda laiciņa tīģeļa dibenā parādījās zelts. Her­coga ataicinātais juvelieris ilgi ņēmās gar zelta gaba­liņu, skrāpēja to, svēra un nez kāpēc gremdēja ūdenī. Es pametu acis uz savu saimnieku — viņš bija bez­bēdīgi mierīgs.

— Tas ir īsts zelts! — iesaucās juvelieris.

— Saņem naudu! — negribīgi noteica Toskaņas sen- jors un norādīja manam saimniekam uz maisiņu ar zelta monētām. — Bet no Florences aizbraukt mēs tev aizliedzam! — viņš piebilda.

Tai pašā naktī, kaut arī mājai bija pielikta sardze, mans saimnieks un es, pārģērbušies par vienkāršiem čompi, devāmies projām no pilsētas. Man somā bija liels baltmaizes klaips ar pasmagu divtūkstoš dukātu maisiņu viducī.