A.POLEŠČUKS - LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU

I

Atkal sākās mani klejojumi. Vasarā aizgāju no šīm vietām, izstaigāju cauri Šampaņai un Burgundijai. Es augu klejodams. Man lieti noderēja viss, ko bija pa­guvis iemācīt mans neaizmirstamais saimnieks. Krodzi­ņos es piedāvājos palasīt priekšā grāmatas, ja tās ne­jauši gadījās kādam viesim, un allaž atradās pateicīgi un devīgi klausītāji. Es nevienam nestāstīju, kas es esmu un no kurienes nāku. Un vai kādam bija daļa gar mani! Taču reiz, tas notika Buržē, valodās ar mani ielaidās kāds uzmanīgs un, pēc viņa apģērba un iztu­rēšanās spriežot, ļoti bagāts kungs. Ar runāšanu aiz­rāvos arī es, pat vairāk nekā parasti. Manas likstas mo­dināja viņā interesi. Negaidot viņš man atklāja, ka viņam trūkstot kalpa un ka es viņam noderētu. Biju vi­ņam palīdzīgs ceļā un, agrāk izbaudījis vientuļā klai­doņa nedienas, tagad centos, cik spēka. Mani pārsteidza kas apbrīnojams manā jaunajā kungā: viņš bija vien­kāršs un augstprātīgs reizē. Viņš varēja stundām mani izjautāt, ko darījis mans saimnieks, varēja zoboties par mūsu neveiksmēm un parādīja tādas zināšanas alķī­mijā, ka sāku domāt, vai tikai viņš pats nav alķīmiķis. Pret visiem citiem viņš bija augstprātīgs un lepns. Kat­ram, kurš ar viņu sadūrās, kļuva skaidrs, ka viņa īsais un taisnais asmens, no kura viņš nekad nešķīrās, ne­kādā ziņā nav piejozts skaistuma dēļ.

Ar daudziem piedzīvojumiem un pārbaudījumiem mēs aizkļuvām līdz Toskaņai. Nekādi nevarēju pierast pie bezgalīgās debess zilgmes virs galvas, jo mūspusē

šai gadalaikā debess klāta blāviem, baltiem mākoņiem. Šai brīnišķīgajā zemē viss bija citādi. Te nebija atse­višķu piļu ar desmitiem nameļu gar mūriem un zem­nieku koka tupelēs, kuri minstrēļa — grāfa vai bīskapa dzimtkalpu vecākā uzraudzībā dzen uz pili ganām­pulku. Te bija pilsētas. Agrāk tādas nekad netiku re­dzējis. Florence iznira manā priekšā kā neparasts, teik­smains brīnums. Puķes, visās malās puķes, zaļas un sarkanas sieviešu drānas! . .. Un kur tad pilis un baz­nīcas! … To augstums mani pārsteidza. Manas dzim­tenes baznīcas bija izgreznotas rūpīgāk. Te, piemēram, nebija grieztu tornīšu ar svēto vai bruņinieku tēliem, kā Flandrijā, bet tik augstas ēkas manā dzimtenē ne­cēla …

Mans jaunais saimnieks, kuru godāja par meseru Pē­teri no Štīrijas, izsukāja savu sarkano bārdu ar svina suku un kopā ar mani apstaigāja vairākus pilsētas ap- tieķniekus. Tiem viņš mazās paciņās pārdeva noslēpu­maino uzufuru. Ar šīm zālēm mēs tirgojāmies visā ceļā uz Florenci, bet zāļu slava vēl nebija mūs apsteigusi — uzufura pulveri diez ko nepirka un, ja pirka, tad mazos daudzumos.

Drīz vien mana saimnieka stāvoklis sašķobījās, un viņš mani uz laiku nodeva kādas darbnīcas īpašniekam, vilnas apstrādātājam un krāsotājam. Viss, kas saistījās ar krāsu sagatavošanu, man bija tuvs, jo es labi pratu stīvēt pulverus un sagatavot šķīdumus. Blakus telpās allaž atradās izsalkušie, salīkušie čompi, kā te sauca vilnas kārsējus. Caurām dienām tie sēdēja pie gariem galdiem un ar susekļiem sukāja aitas vilnu. Nevienam no viņiem nebija nenieka no tā veselīguma, ar kādu iz­cēlās Flandrijas vilnas kārsēji un plucinātāji.

Es ļoti ātri iemācījos Toskaņas dialektu. Mani biedri to sauca par baltmaizi. Nekad nemainīšu smaržīgo miežu plāceni pret kviešu veģi, ko ceļ galdā pašam lielhercogam! Miežu maizes smarža — tā ir manas dzimtenes smarža. Taču jāsaprot arī manu biedru lep­nums — skanīga un maiga ir Toskaņas valoda. Arī ta­gad, rakstot šīs atmiņas un atceroties savu jaunību, Florences dziesmas raud un gavilē man ausīs.

Reiz ieminējos saviem draugiem — mācekļiem un

zeļļiem, ka sapņoju ar laiku kļūt par meistaru, bet mani ņēma un izsmēja. Vecajos labajos laikos, tā pastāstīja kāds māceklis, tas bijis iespējams, bet tagad zeļļiem jāiegūstot cunftes vecākā īpaša uzticība, jāpierādot, ka tev turas nauda, jāizstrādājot no saviem materiāliem priekšzīmīgs un skaists darbs, citiem vārdiem, šedevrs, jāapprecoties, jāiekārtojot savs pavards un vēl jāuz­rīko jot cienasts visai cunftei…

Reiz es piesardzīgi apjautājos kādam čompi, vai viņi šais apvidos augstu mietu galos nededzina darvas mu­cas, kas manā dzimtenē ir tālu saskatāma sacelšanās zīme. Čompi mani nesaprata vai arī izlikās nesaprotam, bet otrā rītā meistars mani briesmīgi nopēra ar pātagu.

— Kucēn, — viņš man sacīja, — Florences čompi nav Flandrijas slaisti, kas vienmēr gatavi dumpoties, mums raižu pietiek arī bez tavām muļķīgajām darvas mucām.

ii

Mans saimnieks, mesers Štīrijas Pēteris, drīz izpirka mani no darbnīcas. Viņa uzufuru pēkšņi sāka neparasti daudzināt.

— Cik gan neesmu pūļu ieguldījis, lai radītu šo uzu­furu — cēlo panaceju * pret visām slimībām! — mēdza sacīt mans saimnieks. — Odo, tici man, no šīm zālēm auksts metas mutē, un tās dziedē saaukstēšanos un spi­tālību, zobu sāpes un drudzi. ..

Uzufura sastāvā ietilpa visiem pazīstamas vielas, kā, piemēram, sagrūsti miežu un prosas graudi, žāvētas pi­parmētras un salvijas lapas. Taču, kad pulverīšus biju sagatavojis un pareizi sasvēris, saimnieks tos pievāca un bez manis kaut ko ar tiem darīja. Tikai pēc šīm no­slēpumainajām izdarībām milti un žāvētās lapas pār­vērtās uzufurā, kuru tad izsūtīja uz visām Toskaņas un Lombardijas pilsētām. Par jaunajām zālēm stāstīja brī­numus. Atbraukušie tirgoņi un aptieķnieki daudzkārt man piedāvāja lielu naudu, ja es tiem slepus no saim­nieka izpaudīšu brīnumzāļu pagatavošanas noslēpumu.

Reiz piecēlos mazā gaismiņā un rūpīgi aplūkoju galdu, uz kura mans saimnieks gatavoja uzufuru.

Vienīgais, kas man šķita ievērības cienīgs, bija dzelte­nais, cietais pulveris, kas nejauši bija nobiris pie galda kājas. Tai laikā es jau labi pazinu lielā Hēbera — Indi­jas ķeizarā brūnās skābes īpašības. Viņš bija aprakstī­jis, ka šo skābi pagatavo, destilējot alauna akmeni, sal­petri un vara vitriolu. Atrastos graudiņus mēģināju izšķīdināt skābē, bet tie nešķīda. Tātad mans saimnieks uzufuram lika klāt zeltu! Man šķita, ka esmu saimnieku sapratis. Tiešām, kurš metāls ar savu veselīgumu var līdzināties zeltam? Dzelzs vai varš, tikai gadu pabijuši zemē, sāk nīkuļot, rūsēt, bet zelts var nogulēt zeme gadu tūkstošus un palikt dzidrs un mirdzošs kā saule.

Dziedināt ar zeltu, ar visveselīgāko metālu, — tur meklējams uzufura noslēpums!

Bet, kā vēlāk noskaidrojās, mans saimnieks, gatavo­dams savas brīnumzāles, it nemaz nedomāja par slim­nieku veselību.

Drīz viņš sāka savu īpašumu pa daļām nosūtīt uz Franciju. Es viņam palīdzēju sakraut mantas īpaši da­rinātās lādēs, kuras veda projām uzticamu cilvēku pa­vadībā. Vēl pēc dažām dienām, kad mūsu māja jau bija tukša, mans saimnieks devās uz dižciltīgā Toskaņas augstmaņa pilsgalmu. Es gāju viņam līdzi un, acis iepletis, vēroju augstmaņa svītu, spožos bruņiniekus un dāmas. Šis dižciltīgais kungs pieņēma mūs savrupā istabā. Viņš vērīgi uzklausīja manu saimnieku. Kas man bija par pārsteigumu, kad saimnieks stādījās vi­ņam priekšā kā alķīmiķis mesers Dāniēls no Transjor- dānijas un paziņoja, ka viņš zinot noslēpumu, kā paga­tavot zeltu jebkuros daudzumos.

— Atkal alķīmiķis?! — iesaucās augstmanis. — Tas kļūst amizanti!

— O, dižā bruņinieku rota! — iesāka mans saim­nieks, hercoga priekšā galvu noliekdams. — Žēlīgi uz­klausi mani, necilo dižās zinātnes kalpu, zinātnes, kas atnākusi pie mums no Ēģiptes, no zemes, kas slavena ar brīnišķīgajiem porcelāna traukiem un izstrādāju­miem*, ar kuriem esi izgreznojis savu brīnišķīgo pili, no smaržīgo ziepju un saldsaldā cukura zemes. Bet Ēģiptē, kā neapšaubāmi zināms jūsu žēlastībai, ir arī dzimusi noslēpumainā un varenā zinātne ķīmija, kuras